Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< |
Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< |
ReD_FoXy |
Jul 19 2005, 17:11
Post
#1
|
onibaba Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. |
Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...
Chapter 1... Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne. Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā. Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem. - Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas. - Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot? - Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju. - Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins. - Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē. - Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju. - Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins... [To Be Contuned...] Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..?? -------------------- |
ReD_FoXy |
Aug 14 2005, 18:06
Post
#2
|
onibaba Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. |
Vai tiešām tas ir noticis? Jā!!! Stāsta turpinājms...
Chapter 3... Drīz vie mēs bijām apstaigājuši visu parku. Nolēmām doties pa mājām jo bija jau diezgan vēls. Iegāju dzīvoklī. Nometu jaku pie pakaramā un devos uz viesistabu. Bija tumšs neko neredzēju. Piegāju pie galdiņa lai uz tā noliktu telefonu. - Sveika drostaliņ! - teica tēvs kurš sēdēja uz dīvāna. Spēji ieslēdzis gaismu viņš malkoja brendiju ko no rīta biju iesākusi. Redzēju ka tēvs bija kreitni iedrāvis - pudele bija jau gandrīz tukša. - Tu esi piedzēries. - vēsi atteicu. - Un? - viņš sašķobīja seju niknā grimasē. Atbildes vietā paraustīju plecus. Toties viņš izdzēra vēl vienu malku gatavodamies man kaut ko teikt. - Šodien atkal redzēju tavu māti. - viņš paziņoja. - Aizej pie psihiatra - tu jūdzies. - teicu. - Tā vien gribējās iegrābties viņas pupos... - viņš stāstīja. Un izdzēra glāzi tukšu. - Aizveries... - klusi nočuksētju. Acīs sariesās asaras. - ... noraut viņai drēbes un vienkārši izdrā... - Rodžers nepaspēja pabeigt. - AIZVERIES!!!- bļāvu saķērusi galvu rokās. Pār manu vaigu noritēja pirmā asaru lāsīte. Paķēru no galda telefonu un skrēju uz savu istabu. Vairs nespēju novaldīt asaru plūdus. Aizcirtu istabas durvis. - Tiec tam vienreiz pāri! - tēvs auroja. "Kaut kas jādara," domāju, "jāmūk!" Tā kā jaka bija koridorā atradu kādu džemperi. Blakus istabā atskanēja stikla šķindēšana tēvam nometot glāzi uz grīdas. Viņa soļi tuvojās. Atvēru logu un sāniski izlīdu uz palodzes. - Vai esmu tev teicis ka tu esi ļoti līdzīga savai mātei?? - dzirdēju viņa balsi netālu no istabas durvīm. Izrausos ārā un izmantojot džempera piedurknes lēnām slīdēju lejā pa notekcauruli. Atkal lija smalks lietutiņš. Kad biju divus stāvus zemāk dzirdēju ka tēvs atsper vaļā manas istabas durvis. - Nespēlē te paslēpes! Kur tu esi? - viņš kliedza pilnā balsī. Slīdot lejā vairākkārt sagriezu rokas. Nokļuvusi lejā redzēju ka caur džemperi sūcas asinis... DING DONG skanēja zvans pretējās mājas 12. dzīvoklī. - Emij??? - Džastins pārsteigumā iesaucās. Par Emiju viņš mani sauca kad bijām mazi. Izdzirdot to iesauku mana sirds viegli nodrebinājās. Es rokas turēju elkoņos ieliektas. Viņš paskatijās uz tām un viņa acis iepletās vēl vairāk. - Vai es varu palikt pa nakti? - vaicāju. - Vispirms aprūpēsim rokas. Pastāsti kas notika. Īsumā izklāstīju notikumus pēc parka pastaigas. Tikmēr viņš sameklēja aptieciņu. - Skaidrs. Bet tagad savelc piedurknes lai tās nesedz plaukstas. - viņš teica. Darīju kā tika pavēlēts bet uzmanīgi ne tālāk kā beidzas delnas. Džastins nosusināja asinis vispirms no manas labās plaukstas ar mitru vatīti. To izdarījis viņš pamanīja dedzinājuma rētu. Viņa maigais acu skatiens sadrūma. - Tagad mazliet sāpēs. - puisis noteica. Tad viņš brūcēs iegrūda medicīnisko ūdeņraža pārskābi. Roka pamatīgi iesmeldzās. Palūkojos uz Džastinu ar pārmetošu tas-nebija-mazliet skatienu. Viņš viegli piesarka it kā juzdamies vainīgs. - Pied... - Džastins iesāka. - Nekas! - es viņu pārtraucu. Viņš veikli apsaitēja roku un ķērās klāt kreisajai. Sācis tīrīt plaukstu no asinīm viņš parāva nost piedurkni tālāk līdz pat elkonim. Netālu no locītavas gozējās griezuma rētas. Viena no jaunajām bija iekaisusi. Šoreiz viņa skatiens kļuva pavisam dusmīgs. Ūdeņradi viņš pušumos iegrūda vēl niknāk. Es klusi iekunkstējos. Pēc tam aprūpējis iekaisušo griezumu viņš apsaitēja kreiso roku. Džastins neteica ne vārda. Likdams aptieciņu vietā viņš vai kūpēja. - Klau... - es centos iesākt. - Lai nu kā bet nekad nebiju domājus ka tu esi tāda GĻĒVULE ka jau mūc no dzīves. - viņš norūca... [To Be Contuned...] -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 26 September 2024 - 21:38 |