Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[ReD_FoXy]

Nu tagad turaties... Mocīšu jūs ar lasīšanu... Muahahahahaha!!! [<--- Ļauni smiekli]

Chapter 4...

Pēc kāda laiciņa abi sēdējām Džastina viesistabā un malkojām karstu tēju. Abu roku delnas pulsēja, bet es cietos... Kopš viņš mani nosauca par gļēvuli nebijām pārmijuši ne vārda. Nolēmu pārcirst nāvīgo kapa klusumu.
- Tas bija aizvainojoši. - noteicu.
- Es teicu to, ko domāju... - Džastins sausi teica. Viņš pat nepaskatījās uz mani.
- Tu mani nemaz vairs nepazīsti! - iesaucos.
- Un..?
- Tev nav tiesību par mani tā spriest.
- Bet vēnu graizīšanu es uzskatu par gļēvulīgu darbību. - Džastins atbildēja, iedzerdams vēl tēju. Atminējos kapēc sāku griezt sev vēnas, kāda biju agrāk un to, kā viņš paskatījās uz mani, kad nosauca par gļēvu. Viena mana asara nopilēja uz mazā galdiņa. Džastins vispirms palūkojās uz to un tad uz mani. Nopilēja vēl viena asara. Aizmiedzu acis tik cieši cik varēju itkā pūlēdamās aizslēgt pārējās asaras aiz acu plakstiņiem. Pacēlu galvu un ielūkojos Džastinam acīs. Mēģināju sūtīt vņam savus domu viļņus: "Kā tu nesaproti? Man sāp... Es esmu izmisumā! Manai dzīvei nav jēgas...".
- Visam ir sava jēga. - Džastins, nenovērsdams skatienu no manis, konstatēja. Es novēlos no sava spilvena. "Kā viņš..? WTF???" domāju pie sevis, kad centos atkal iekārtoties uz sava spilventiņa.
- Pastāsti to, kas notika... - Džastins teica, novērsdamies un pastoties uz kādu gleznu.
- Es tev jau pastāstīju visu ks šovakar notika kopš brīža kad katrs aizgājām uz savām mājām. - atbildēju.
- Nejau tagad... Pirms trim gadiem, vienpadsmit mēnešiem, divām nedēļām un četrām dienām. Manuprāt es esmu pelnījis to beidzot uzzināt. - puisis noskaitīja teikto kā no galvas iemācītu.
- Eeeeeem... - gari novilku. Iekšēji es vai kliedzu. Negribēju vēlreiz to visu pārdzīvot...
- Klausies... Man apnicis dzīvot neziņā... Vismaz pasaki ar ko viss saistīts - tavs jaunais ģērbšanās stils, roku graizīšana... - Džastins mierīgi klāstīja. Savukārt man tuvojās asaru cunami. Pāris minūtes valdīja klusums, jo es gaidīju kad norims draudošā raudu vētra. Bet pēkšņi es neizturēju un sāku kaukt. Džastins to nebija gaidījis un aiz pārsteiguma izlēja savu tēju.
- Kas tad nu? - viņš maigi iejautājās. Piesēdās tuvāk un aplika savas rokas man ap pleciem. Es ierāvos dziļāk viņa apskāvienos un turpināju šņukstēt.
- Nomierinies, es tevi lūdzu! - Puisis nezināja ko darīt šādā situācijā, kā nomierināt mani.
- E... e... s-s... ne... ne... neva.. ru-ūūū... - nespēju lāgā parunāt. Trūka elpas. Asaras nemitējās tecēt. Vēl spēcīgāk iekrampējos Džastina kreklā. Man gribējās justies drošībā, un tajā brīdī es tieši tā arī jutos. Viņš tikmēr glāstīja manu muguru, pacietīgi gaidīdams, kad nomierināšos.
- Viss būs labi... Nomierinies... Tu esi drošībā... - Džastins klusi atkārtoja. Lēnām sāku nomierināties. Un tai pašā laikā arī iemigt. Pēc dažām minūtēm jau biju cieši aizmigusi drauga siltajās rokās.
- Emij? - Džastins ievaicājās, redzēdams, ka esmu jau nomierinājusies. Bet es jau gulēju. Viņš maigi pasmaidīja. Paņemdams mani uz rokām, viņš aiznesa mani līdz dīvānam un noguldīja tur. Apsegdams mani ar pledu, viņš atkal pasmaidīja. Tad viņš sāka lēnām liekties tuvāk manai sejai. Viņa maigās lūpas tuvojās manējām. "Nē, puis, tu nedrīksti!" viņš klusu teica pats sev. Viņš paliecās vairāk uz augšu un noskūpstīja manu pieri.
- Čuči saldi... - viņš nočukstēja. Tad piecēlās, iegāja savā istabā un aizvēra aiz sevis durvis...
[To Be Contuned...]