Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[ReD_FoXy]

Ceru ka nenoasiņosiet lasot visu šito lērumu... Man žēl to cilvēciņu kas tikai tagad būs sākuši lasīt...

Chapter 5...

No rīta pamodusies nevarēju saprast kur es atrodos. Pēc trim sekundēm apjautu visu, kas bija noticis vakar un to kas notika tajā brīdī. Pēkšņi izdzirdēju šņākoņu un graboņu virtuvē. Piecēlos un gāju paskatīties, kas tur notiek. Iegājusi modernizētajā virtuvē ieraudzīju rosāmies Džastinu. Viņš pie plīts kaut ko cepa, grieza un šķindināja.
- Labrīt! - teicu lai Džastins ievēro, ka esmu pamodusies. Puisis salecās.
- Oh! Nebiedē mani vairs tā. Labrīt tev arī! - viņš atteica un pasmaidīja. Mirkli valdīja klusums. Džastins tikmēr sadalīja brokastis pa šķīvjiem. Mēs sākām ēst un man jāatzīst, ka Džastins gatavo vienreizēji.
- Manu mammu noslepkavoja. - es bez brīdinājuma paziņoju. Džastins man pretī aizrijās. Viņš sāka klepot, Bet es tikai turpināju ēst.
- Es zināju, ka viņa ir mirusi, bet... noslepkavota? - puisis caur klepiem teica.
- Eeeem... Noslepkavota un izvarota... - es atbildēju.
- Beidz mani šitā šokēt!!! Slepkavu atrada? - Džastins jautāja.
- Nē. - mierīgi atbildēju, turpinādama ēst rīsus.
- Ej tu nost! Bet vai viņiem bija aizdomas uz kādu? - Džastins mani pratināja aizmirsis par saviem rīsiem.
- Viņiem ne, bet man jā... - teicu.
- Vai padalīsies? - Džastins mēģināja pajokot.
- Rodžers.
- Kas tas tāds?
- Mans tēvs... - es atgādināju.
- Kādā sakraā tavs tēvs??
- Manai mammai pēc manas piedzimšanas radās dažas problēmas. Mīlēšanās viņai sagādāja lielas sāpes. Tēvs ar to nebija mierā. Mamma viņam teica, ka viņai sāp, un, ka viņa nevēlas, bet tēvs uzstāja. Uzstāja tiktāl, ka ņēma viņu ar varu. Es to saucu par izvarošanu. Tā tas turpinājās daudzus gadus.
- Kā tu to visu zini? - Džastins šokēts vaicāja.
- Atceros, ka reiz, kad biju vēl pavisam maza, nakts vidū izdzirdēju, ka mamma raud. Nolēmu doties uz vecāku istabu un pastīties kas noticis, jo nevēlējos lai mamma raud. Pavēru durvis un redzēju, ka tēvs aiziet uz viesistabu skatīties televīzoru. Iegājusi vecāku istabā sastapu mammu sēžam gultas maliņā un raudam. Gulta bija sajaukta. Es piegāju klāt mammai un vaicāju kas noticis. Viņa teica: "Mans sāp šeit lejā," un pielika manu plaukstiņu sev pie vēdara mazliet zem nabas. "Mammīt, neraudi!" atteicu un apskāvu viņu. Tikai vēlāk sapratu kāpēc viņai sāp, jo sākumā domāju, ka viņai vienkārši sāp vēders. Bieži vien redzēju tēvu skatāmies TV, bet mammu istabā raudam. - gremdējos atmiņās.
- Tas taču ir šausmīgi! - Džastins iesaucās.
- Man viņas tik ļoti pietrūkst... - noteicu un laidu asarām vaļu. Bija tik sāpīgi to visu atcerēties.
- Jau atkal? - Džastins teica, nemanāmi pasmaidīdams. Bet, kad es raudāju, viņš varēja turēt mani savos apskāvienos, un viņam tas patika. Tikai es to nezināju. Viņš apskāva mani tāpat kā vakar. Un es atkal ieķēros viņa kreklā. Ar katru brīdi puiša krekls pie pleca ķļuva arvien slapjāks, uzsūcot šķiedrās manas asaras.
- Apsolu tev, ka mēs atradīsim tavas mammas slepkavu, tas ir tavs tēvs vai ne! - Džastins solijās. Es spēju tikai pateicībā iešņukstēties...
[To Be Contuned...]