Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[ReD_FoXy]

Chapter 6...

Nākamajā dienā Džastins atnāca ciemos pie manīm uz manas ģimenes dzīvokli. Uzliku vārīties ūdeni tējkannā.
- Klau, kur vispār ir tavi vecāki? - iejautājos, kad apsēdos pie galdiņa ēdamistabā.
- Ceļojumā. Pēc septiņām dienām būs atpakaļ. - Džastins atbildēja un paņēma cepumu no bļodiņas ko atnesu, nākdama no virtuves.
- Ak, tā... - novilku.
- Man ienāca prātā viena ideja vakar. Cikos tavs tēvs atgriežas mājās no darba? - puisis jautāja.
- Nav īsti noteikta laika. Kā kuru reizi... - jautājums mani pārsteidza, bet centos atbildēt cik precīzi vien spēju.
- Tātad... Vienalga... Ir ideja mazliet iztaujāt tavu tētuku. - Džastins klāstīja.
- Domā viņš tev atbildēs? - iesmējos, jo pazinu savu tēvu. Iesvilpās tējkana, tāpēc nevarēju dzirdēt atbildi uzreiz. Iegāju virtuvē un ātri uztaisīju mums tēju. Ienesu to istabā un apsēdos.
- Par ko mēs iepriekš runājām? - pārjautāju.
- Par manu ideju iztaujāt tavu tēvu...
- Ā, pareizi... Nezinu vai izdosies... - pateicu to, ko domāju.
- Pagaidi un tu redzēsi, ka brīnumi notiek! - Džastins teica, piemiedza man ar aci un iedzēra malciņu karstās tējas.
Pēc nieka četrām stundām un trīsdesmit septiņām minūtēm mājās ieradās mans tēvs. Iegājis istabā viņš vispirms paskatījās uz mani, tad uz Džastinu.
- Sveika! - viņš vērsās pie manis, - Kas viņš tāds? - tēvs pameta galvu uz Džastina pusi. Es jau papletu muti lai atbildētu, bet jauneklis pasteidzās man pa priekšu.
- Labvakar, ser. Manis sauc Džastins. Esmu jūsu meitas draugs. - Džastins nobēra.
- Cik mīļi! Manai meitaiir puisis? - tēvs burtiski nodūdoja.
- Nē, tēt. Viņš ir tikai draugs! - iejaucos. Džastina īstais smaids nodzisa, tai vietā parādijās mākslīgais. Jautājoši paskatijos uz viņu. Viņš tikai pakratīja galvu.
- Kur ir šīs mājas kundze, ja drīkst tā vaicāt? - Džastins ķērās pie sava plāna izpildes.
- Mūsmājās ir tikai jaunkundze. Kundze jau ir labākos medību laukos... - tēvs laipni atbildēja.
- Izsaku savu līdzjūtību. Vai drīkstu jautāt, kā tas notika? - Džastins iegāja ritmā.
- Vai tad Emīlija tev neko nav stāstījusi? - Rodžers, ar mazliet teatrālu pieskaņu balsī, pārsteigti iesaucās.
- Nekad nav sanācis par to aprunāties.
- Nu, tad gan jau avīzēs būsi lasījis. - tēvs teica un pasmaidīja.
- Nav gadījies. - Džastins atsmaidīja.
- Tā bija aukstasinīga slepkavība. Ļoti lielas bēdas mūsu ģimenei! Sērij veida slepkava, bet pēc šīs viņš beidza slepkavot un pazuda bez pēdām. Tā nu sagadījās, ka Kristīne, mana sieva, gadījās nepareizajā vietā, nepareizajā laikā. - tēvs stāstīja.
- Skaidrs. Jūs noteitki ļoti mīlējāt savu sievu. - Džastins līdzjūtīgi ieteicās.
- Par spīti visam, jā. Proti, kad piedzima Emīlija, viņai radās dažas problēmas ar veselību un mūsu laulāto dzīvi, ja tā drīkst teikt... - Rodžers sadrūma. Es saviebos.
- Bet jūs taču pārvarējāt savas problēmas, vai ne? Mīlestība kā nekā pārvar visu! - Džastins vilināja manu tēvu sev vēlamajā virzienā.
- Viņa uzupurējās, lai es būtu laimīgs. - tēvs atklāja. Man atkārās žoklis.
- Cik neparasts stāsts. Vēlreiz izsaku līdzjūtību par sievas zaudējumu. - Džastins nezaudēja ne kripatiņas pieklājības.
- Labi, pietiks pļāpāt par skumjām lietām. Atstāšu jūs divatā. - tēvs teica un sāka doties ārā no istabas.
- Rodžer? - iejautājos.
- Jā, meitiņ? - tēvs pagriezās pret mani.
- Mēs iesim uz parku, labi? - vaicāju.
- Jā, protams, kāpēc gan ne. - viņš atbildējām. Pēc divām minūtēm jua bijām parkā.
[To Be Contuned...]

Nu kaa ir?