Mans necilais stāsts, Nimf jaunais garadarbs Options

[Nimf]

Iesākums.

Kāds vīrietis rāmi sēdēja tumšās telpas vidū uz grīdas sakrustojis kājas.
Telpai bija melnas sienas,griesti,grīda...Telpai nebija ne durvju,ne logu.To pildīja melnu sveču gaismas stari,kas bija saliktas uz grīdas. Bālganā gaisma apspīdēja vīrieša kurpju purngalus.
Viņš bija noliecis galvu un viņa tumši brūie,garie mati aizsedza seju. Viņa apģērbs pilnībā saplūda ar telpas krāsu.
Pēkšņi vīrietis uzcēlās kājās un ar visu enerģiju,un spēku trieca sarknu uguns lodi pret melo telpas sienu. Vīrietis skaļi iekliedzās,bet ne jau aiz sāpēm,bet niknuma...uz sevi...
Bums!-uguns lode ar skaļu blīkšķi sasprāga pret sienu.
Nokāris galvu viņš atkal nosēdās uz grīdas cerību pamests un nokāra galvu.

Neliels ieskats pirmajā nodaļā. Turpinājumu gaidiet nedudz vēlāk!
Ceru,ka jūs mn palīdēsiet izdomāt šī stāsta nosaukumu,jo ma patiesi nav ideju!
Gaidu komentārus...

[Nimf]

Paldies visiem! Es centīšos!
2.nodaļa.

Pēkšņi Megana atkal piecēlās. Viņa bija nosvīdusi.Atkal murgos rādījās viņas aizgājusī ģimene. Meitene sāka klusiņām raudāt.
Bija nakts un slimnīcā bija tumšs. Meganas palātā,kur viņa bija viena,uz galdiņa dega tikai neliela naktslampiņa. Visas pie dzīvības turošās sistēmas nemitīgi pīkstēja. Gaitenis aiz stikla loga izskatījās biedējošs.
Pa durvīm klusi ienāca māsiņa,nesdama paplāti ar zālēm un šļircēm. Viņa ar neviltotu smaidu pienāca klāt meitenei un apsēdās uz gultas malas viņu mierināt.
Nebaidies! Viss būs labi!viņa glaudot meitenes muguru nočukstēja.
Kārtējais sentimentālai teksts Megau vēl vairāk noveda līdz asarām.
Kas būs labi?Viņu...viņu vairs nav!viņa pie sevis nodomāja.
Medmāsai nekas nesanāca tāpēc viņa ar nopūtu piecēlās un ar šļirci ievadīja kārtējo zāļu devu Meganas sistēmā.
Tad viņa atstāja zāļu paplāti uz naktsgaldiņa un aizgāja līdz durvīm. Nu jau smaids no viņas sejas bija pagaisis.
Lūdzu izdzeriet zāles...viņa noteica un izejot pa durvīm skaļi aizcirta tās.
Megana nedaudz izbijās no skaļā blīkšķa bet viņa nepārstāja raudāt. Viņa savilka savu ķermeni kūniņā un šņuktējaa. Par zālēm nebija ne runas. Tās viņa nekad nedzers. Viņa labāk gribēja pie vecākiem nekā dzīvot šajā naida pilnajā pasaulē,bez labākajiem cilvēkiem viņas dzīvē.
Tā Megana šņukstēja visu nakti. Meitenes seja bija sarkana. Visi skaistie vaibsti bija nesaredzami caur asarām,kas seju padarīja tik sarkanu. Meitenes sarkanie mati krita uz sejas. Zaļās acis bija ieplūdušas asarām. Un slimnīcas halāts aizsedza visu viņas ķermeni.
Tā viņa sēdēja uz segas nosalusi un izmirkusi.
Viņa netaisījās apsegties.Nē...tikai ne tagad kad līdz vecākiem šķīra tika neliela robeža starp dzīvi un nāvi...

Pilsētas nomale.

Hiliss sēdēja uz soliņa saposies kā pusaugu puisis. Atspiedis rokas uz soliņa augšdaļas viņš raudzījās tumsā. Visu apspīdēja tikai augošais mēness.Nedega pat ielas laternas.
Viss puiša ietērps bija pārvērties. Ne melnās mantijas,ne zelta jostas.
Tagad viņa muskuļoto augumu rotāja strīpains krekls ar īsām rokām,zem kā bija pavilkta vienkārša balta blūzīte. Kājās bija saplēsi džinsi un sporta kurpes ar nagliņām.
Hiliss vienkārši raudzījās tumsā. Šķita,ka viņš kaut ko gaida.
Parks kurā viņš sēdēja bija kā izslaucīts. Ne vienas dzīvas dvēseles. Pat sienāži nečīgāja,kā vasarā bija pierasts.
Hiliss ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja desmit minūtes pirms vienpadsmitiem.
Viņa kavējas...viņš nodomāja.
Tieši tad Hiliss sajuta vēja dvesmu,kas visu vakaru nebija jūtama. Viņa pavisam nopietnajā sejā iezagās smīns.
Nāc ārā Hēra. Es zinu,ka tu esi šeit...viņš uzsauca tukšajā parkā.
Klusums...
Pēkšņi ne no kā sakusējās tuvējā krūma lapas un no tā žigli iznāca kāda meitene. Viņai mugurā bija melna mantija un zelta josta. Tieši tāds pats ietērps kā Hilisam. Arī josta nevarēja lepoties ar rubīniem. Meitenei bija zeltaini mati,kas laistījās mēnesgaismā un tumši brūnas acis.
Redzu,ka esi zaudējusi savu augsto pakāpi...Hiliss nosmīkņāja par Hēru.
Arī tu nevarētu lepoties ar lielu slavu...viņa indīgi atcirta.Un ar šādu paskatu arī nevarēsi.
Man darbs darāms.Hiliss mierīga atteica raugoties eņģeļa acīs.Ļoti svarīgs darbs.
Zinu,zinu.Hēra noteica uz apsēdās uz soliņa līdzās savam darījumu partnerim.Par to runā visi eņģeļi.Bet tagad gan izstāsti kāpēc gribēji mani satikt,jo vēl daži darbiņi šonakt padarāmi.
Hiliss apsēdās staltāk un iesāka savu sakāmo.Man vajadzīga neliela tava palīdzība...
To es redzu.Hēra pārtrauca Hilisu pusvārdā.Bet ko tu man dosi par to un kas man būs jādara?
Nu redzi...Es tevi varu paaugstināt iepriekšējā pakāpē...Hiliss kaitināja savu seno draudzeni.
Nevari gan...tev nav tāda vara.Hēra neticīgi atteica.
Nav...bet varēšu,kad paveikšu šo uzdevumu...puisis atteica.
Ja tā tad es piedalos...Hēra noteica un piecēlās kājās,lai dotos projām.
Ļoti labi.Hiliss smaidot noteica.Tad tiksimies vēlāk.
Hēra pazuda tik pat ātri cik bija ieadusies,bet Hiliss mierīgi sēdēja uz soliņa.
Muļķe...viņš nodomāja un pavērās uz mēnesi.


Attēlā redzama Hēra...