Vampire story, well, nothing special... Options

[Rudoru-san]

Tumsā pamazām kļuva saskatāms cilvēka apveids. Tā zaigojošās acis pārlaida aukstu skatienu istabai… Vai tā tiešām bija istaba? Vai tas bija cilvēks…? Visapkārt tumsa… Skatiens apstājās… Pāris soļi uz priekšu… Klusumu pārtrauc kāda putna griezīgā ķērkšana…
Ķērkšana pamazām pārvērtās modinātāja atbaidošajā signālā. Keisijs negribīgi pieslējās sēdus. Digitālais pulkstenis rādīja 6:57 rītā. „Sasodīts… Pirmdiena…“ Zēns ar būkšķi uzsita pa modinātāju, apklusinot pīkstēšanu, un turpat gultā saģērbās. Pēc desmit minūtēm viņš aplika šalli ap kaklu un izgāja ārā trepju telpā. Pat tur bija jūtams ziemas aukstums…
Sniegs un motoru rūkoņa nedaudz uzlaboja Keisija garastāvokli… tas bija tik pierasti… Tumšais sapnis likās kā nebijis. Zēns savilka kapuci ciešāk un turpināja brist pa sniegu. Baltā gaisma lika acīm asarot. Sniegs un krusas graudi lidoja visos virzienos, un nekas cits nebija redzams. Beidzot Keisijs tika līdz autobusa pieturai. Viņš atviegloti nopūtās un iekāpa autobusā.
Keisija vecāki nesen bija pārcēlušies uz citu dzīvesvietu, un zēns tagad gāja jaunā skolā. Viņa māte Rouza galvoja, ka jaunā skola esot labāka un arī tuvāk mājām. Keisijam gan tā nelikās. Viņa klasē mācījās kādas divdesmit meitenes un zēns vēl nebija iegaumējis viņu vārdus. Lau gan jaunā skola bija lielāka par iepriekšējo, tajā mācījās krietni vien mazāk skolēnu.
Šī bija trešā reize kad Keisijs brauca uz skolu ar autobusu. Zēns notīrīja somu no sniega un pievērsās logam, sniga vēl stiprāk nekā iepriekš.
Pēc dažām pieturām Keisijs izkāpa. Viņš spēra soli uz priekšu, bet tūlīt apstājās. Tā nebija īstā pietura… Pirmajā brīdī zēns gribēja kāpt atpakaļ autobusā, bet tas neko nelīdzētu. Tā viņš kādu brīdi stāvēja skatoties apkārt. „Uz kurieni tagad?“ Keisijs pie sevis noteica. Viņam garām pagāja divi cilvēki biezajās jakās. Vairāk uz ielas neviena nebija. Keisijs sāka skriet pretējā virzienā, cerēdams saskatīt iepriekšējo pieturu, bet atdūrās pret autostāvvietas žogu. Apgriezies apkārt zēns saskatīja kādu stāvam netālu no viņa. Likās, ka persona dodas viņa virzienā. Keisijs novērsās, lai izberzētu sniegu no acs. Pēkšņi kāds satvēra viņa plecu. „Vai tu kaut ko meklē?“ vīrietis jautāja. Tagad Keisijs skatījās svešinieka sejā, bet tāpat nevarēja to kārtīgi saskatīt. „Es… Es… Nē, gan jau pats atradīšu…“ zēns iesāka. “Es biju ceļā uz…“ Vīrietis kaut ko teica, bet Keisijs nevarēja to sadzirdēt. Svešinieks apgriezās un devās projām. Zēns, atguvies no pārsteiguma, sāka viņam sekot, cerēdams ieraudzīt kādu pazīstamu māju vai ielas nosaukumu.
Keisijs sekoja vīrietim jau desmit minūtes, bet likās, ka svešinieku tas netraucē. Putenis bija neaudz norimis, tomēr vēl arvien sniga. Pēkšņi svešinieks apstājās. Viņš palūkojās apkārt, tad ar smaidu uzlūkoja Keisiju un nozuda skatienam. Nedaudz pagājis uz priekšu, zēns ieraudzīja ceļu, kas stiepās starp kafejnīcu un pamestu dzīvojamo ēku. Vīrieša pēdas gāja gar kafejnīcas sienu un tālāk nebija saskatāmas.
Apkārtne likās pazīstama, Keisijs drīz nonāca pie skolas. Tur uz soliņa viņu gaidīja divi draugi: Leo un Rauls. „Keisij, mēs tevi gaidām jau pusstundu!“ Rauls teica. „Stundas nenotiek, ārā ir mīnus divdesmt grādi“ Leo ar smīnu sejā piebilda. „Tad… Ko jūs gribētu darīt tā vietā?“ Keisijs jautāja. „Vispirms mēs varētu sasildīties, tepat netālu ir kafejnīca.“
Trijatā viņi aizbrida līdz kafejnīcas durvīm, pie kurām karājās liels un krāsains uzraksts: „Pusdienas pārtraukums līdz vieniem“ Izlasot vārdu „pusdienas“ zēniem sāka burkšķēt vēders. „Mēs… vispār jau nebūtu slikti tepat pasēdēt un papļāpāt…“ Rauls ieminējās un notīrīja sniegu no kāpnēm. Kādu brīdi tērzējis Keisijs ieminējās par iemeslu, kāpēc tik vēlu ieradās. „Tu sekoji tam svešiniekam?“ Rauls pārjautāja. Keisijs apstiprinoši pamāja. „Un tu teici, ka viņa pēdas tepat ap stūri beidzās?“ Leo piecēlās, un devās uz minēto vietu. „Šeit?“ viņš jautāja. „Ja“ Keisijs atbildēja un nostājās blakus Leo. „Nedaudz uz priekšu…“ Rauls, kurš tikko bija atskrējis, paslīdēja un nokrita ar seju sniegā. Atskanēja metāliska šķindoņa. „Neesi šodien kaut ko stiprāku iedzēris?“ Leo jautāja un palīdzēja Raulam piecelties. Zem sniega rēgojās lūka ar metāla vāku. „Jūūū, pagrabs!“ Rauls iesaucās un nocēla vāku. Kādu brīdi raudzījušies tumšajā ejā zēni izlēma aplūkot to tuvāk. Lejup veda metāla trepes. Keisijs kāpa lejā pēdējais un ievēroja, ka uz lūkas otras puses iegravētas rūnu zīmes…

Vēl jau nekas daudz nav uzraxtīts, gaidu atsauksmes...

[Rudoru-san]

Nu tā, the moment you all've been waiting for...
Zēni brīdi lūkojās tumsā, bija dzirdama tikai Raula smagā elpošana. „Viņš noteikti ir aiz pagrieziena… ejam…“ Keisijs ieminējās un nopūties turpināja iet. „Leo pievāca vienīgo lampiņu…“
Aiz pagrieziena nekas nebija saskatāms. Keisijs soļoja tālāk un sajuta, ka Rauls satver viņa jakas malu. Tā gājuši, klasesbiedri netālu ieraudzīja gaišu punktiņu. Viņi sāka skriet. Tuvāk… tuvāk…
„Tas…“ Keisijs iesāka. Pie sienas dega lāpa ar saplaisājušu rokturi.
„Varbūt.. Leo ir devies atpakaļ, ko?“ Rauls čukstēja, nervozi raustīdams Keisija jaku. Viņa vēlēšanās piepildījās, pretī slējās durvis ar pamatīgu slēdzeni.
„Nu tad…“ Keisijs vīlies teica. „Iesim, viņš droši vien gaida ārā…“
Par brīnumu Rauls skrēja pirmais, ik pa brīdim paklupdams pret izciļņiem grīdā. Zēni drīz vien sasniedza metāla trepes. Augšā viņus gaidīja Leo, kurš patlaban skaldīja ledus gabalu ar pildspalvu. „Beidzot… Vai tiešām Rauls ir tāds ņerga? Es gāju viņu meklēt. Un, starpcitu, tavam lukturītim beizās baterijas!“ Leo norūca un nometa lukturīti Keisijam pie kājām.
Ejot uz pieturu zēni nerunāja, katrs bija iegrimis pārdomās. Putenis bija norimis, bet nebija šaubu, ka drīz atkal sāks snigt. Rauls ik pa brīdim palūkojās uz klasesbiedriem, bet baidījās pārtraukt klusumu.
Nonākuši pie krustojuma biedri sakatījās. „Man tālāk jāiet taisni… tiekamies rīt skolā,“ Rauls iesaucās, un aizgāja tālāk pa dubļaino ielu.
Keisijs jutās neērti ejot kopā ar Leo, zēns izskatījās ļoti saīdzis. „Tu vēl arvien dusmojies uz Raulu? Zinu, ka viņš…“ Kesijs klusi sacīja. Leo veltīja viņam vēsu skatienu, tad pasmaidīja. „Nemaz… Ja tā godīgi, man pašam ir bail no tumsas…“ to pateicis zēns pamāja un iekāpa trolejbusā. Keisijs pie sevis pasmējās. „Un man likās, ka es viņu pazīstu…“