Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[ReD_FoXy]

Chapter 7...

Ārā jau bija satumsis. Mēs divatā gājām pa vienu no parka celiņiem, mēs nerunājām. Spilgts mēness zaigoja debesīs radīdams neparastu noskaņu.
- Pilnmēness... - nočukstēju. Džastins pievērsa skatienu debesīm. Viņa acis dīvaini iemirdzējās. Man sametās bailīgi.
- Nebaidies... - viņš teica man. Es salecos. ''Kā viņš..?'' jau kuro reizi sev jautāju.
- Es tev gribētu atklāt kādu noslēpumu. Bet es esmu gļēvulis, jo baidos. Baidos ka nesapratīsi mani. Bet kāpēc vēljoprojām tev nekas... - puisi nepabeidza.
- Kas man?? - iesaucos. Es vairs negāju uz priekšu, bet stāvēju kā zemē iedzīta nagla. Mēģināju izsekot drauga skatienam. Džastins skatījās uz koku, kas atradās zāliena vidu pārdesmit metrus no celiņa uz kura abi stāvējām.
- Kas pie velna... - teicu.
- Kuššššš... - puisis man aizrādīja pielikdams rādītāj prirkstu pie savām lūpām. Viņš nenovērsa skatienu no tā koka. Tad arī es to pamanīju - melns vīrieša stāvs iznira no koka ēnas. Vīrietis pacēla labo roku Džastina virzinā. Pēkšņi atskanēja šāviens. Džastins atspērās ar kājām no zemes palekdamies neparasi augstu gaisā. Atskanēja otrs šāviens. Novērsōs no puiša, kurš kā likās vienkārši karājās gaisā, un paskatījos uz vīrieti. Viņa roka bija vērsta manā virzienā. Manas acis bailēs iepletās. Gribēju bēgt. Uz mājām... Bet bija jau par vēlu. Sajutu spēcīgu rāvienu un sāpes vēderā. Nogāzos uz asfalta. Pielikusi roku pie vēdera konstatēju ka es asiņoju.
- EMIJ!!! - Džastins iekliedzās un piezemējas man blakām.
- Sāp... - es izdvesu caur sakostiem zobiem.
- Es zinu... - viņš atbildējas un pietupās man blakām. ''Ko man darīt??? Viņa vēl nedrīkst mirt, bet es negribu lai viņai jāiet tas ceļš...'' puiša domas lidoja vēja spārniem.
- Ceru, ka tu man piedosi, bet man nav citas izvēles. - vinš pacēla roku. Es izbrīnā iepletu acis. Domāju ka viņš tulīt ''izbeigs manas mokas''... Bet Džastins iekoda sev rokā. Pa to sāka tecēt asinis.
- Ko tu... - es izspiedu. Es kuru katru mirkli varēju nomirt, noasiņot, bet viņš kā kaut kāds slimais kodīja sev rokas...
- Uzticies man, lūdzu... - Džastins teica ar asiņainām lūpām. Viņš pielika asiņaino roku man pie mutes. Es saviebos. Lai gan bieži graizīju savas rokas, asinis man tik un tā likās pretīgas.
- Ak dies... Tev vajag tikai mazliet... - puisi teica piespiezdams savu roku man cieši pie lūpām. Aizvēru acis. Pāris reizes pasūcu viņa asinis un noriju krietnu malku. Nezinu kāpēc tā darīju. Tās bija tik pretīgas... Brīdi valdīja klusums. Pat nevarēja dzirdēt kā vējš čabina rudens lapas. Džastins piecēlās, pagriezās un gāja prom. Viss notika palēlināti. Es vairs neko nesapratu. Viņš apsēdās uz zāliena tālāk nost no manis. Man sāka reibt galva... Un mana sirds pēķšņi... apstājās...
[To Be Contuned]

Pieoddiet ja ir kaadas pareizraxtiibas kljuudas...
Driiz buus turpinaajums.