![]() |
![]() |
ReD_FoXy |
![]() ![]()
Post
#1
|
![]() onibaba ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. ![]() |
Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...
Chapter 1... Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne. Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā. Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem. - Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas. - Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot? - Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju. - Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins. - Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē. - Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju. - Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins... [To Be Contuned...] Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..?? -------------------- ![]() |
![]() ![]() |
ReD_FoXy |
![]() ![]()
Post
#2
|
![]() onibaba ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 1027 Joined: 28-April 05 From: Riga, Latvia. ![]() |
Chapter 8...
Strauji atvēru acis. Manas acu zīlītes palika pavisam maziņas, tik mazas kā divi melni punktiņi. Man viss likās citāds. Debesis kā vienmēr bija zilas, kā vienmēr, bet... savādas... Strauji ievilku pirmo elpu, tāpat kā mazs bērns tikko piedzimstot. Ātri piecēlos sēdus. Atcerējos visu iepriekš notikušo. Pieliku roku pie vēdera un palūkojos uz to. Kreliņš bija cauršauts un cauruma malas bija klātas ar manām asinīm, bet miesa bija vesela. Ne brūces, ne rētas, nekā... Noņēmu saites no rokām un arī uz tām vairs nebija rētu. Dedzinājuma rēta arī bija pazudusi. Satraukumā noelsos. - Labrīt... Bet laikam labāk būtu teikt labvakar. - teica Džastins kurš visu šo laiku bija nosēdējis uz mauriņa un vērodams mani. - Kas noticis ar mani? Es taču nomiru! - es viņam teicu pieceldamās kājās. - Nu... jā. Tu esi mirusi. - viņš teica skatīdamies tālumā, - Tāpat kā es. - Bet es taču neesmu spoks. un tu arīdzen ne. - atbildēju. Es jutos pārāk dzīva lai noticētu ka esmu mirusi. Es jutu kā sirds pukst. Bet tā pukstēja savādāk. - Tu esi.. vampīrs. - Džastins to pateica ar grūtībām. Man sagriezās galva to dzirdot. - Tādu vampīru nemaz nav! - to teikdama centos to sev arī ieskaidrot. - Ir. - puisis vienkārši atbildēja. - NAV!!! - es strīdējos pretī. Galva reiba arvien stiprāk. Nostāvēt kājās vairs nevarēju, tādēļ apsēdos. - Tev vajag asinis. - Džastins teica uzlūkodams mani. - Tavējās es vairs nedzeršu. - atcirtu. - Es tev savējās nemaz vairs nedošu. - viņš atcirta pretī un pasmaidīja. Viņa dzerokļi bija neparasta garuma. - Kur tad es tās raušu? - vaicāju. - Man ir. Mums kādu laiciņu pietiks. - Tev mājās glabājas asinis? - neizpratnē saviebos. - Jā, jo man nepatīk kost cilvēkiem... - Bet sev patīk kost? - pajokoju. - Ja un kā vēl. - puisis piespēlēja. - Kur tu tās ņem? - painteresējos. - Dažkārt apmeklēju slimnīcas. - viņš viltīgi pasmīnēja. Man galva jau sāka sāpet. Sāpīgi pulsēja deniņu rajonā. - Neaprakstāmi dīvaina sajūta. - teicu un apņēmu galvu ar rokām cerēdama ka sāpes mitēsies. - Tu esi izslakusi. Dosimies pie manis. - puisis pacēla mani savās rokās. Viņš sāka skrien, un skrēja ātri un veikli. Džastins pat nenogura mani nesot visu ceļu līdz mājām un pa kāpnēm arī. Es visu laiku kopš draugs paziņoja ka esmu dzīvais mironis centos sev ieskaidrot ka es guļu. ''Tas ir tikai sapnis...'' teicu sev. Drīz mēs bijām pie pazīstamā dzīvokļa durvīm. Viņš nolaida mani zemē un es atstutējos pret sienu. Kājas trīcēja. Džastins atslēdza durvis un palīdzēja man ieiet iekšā... [To Be Contuned...] -------------------- ![]() |
![]() ![]() |
Lo-Fi Version | Time is now: 25 June 2024 - 13:06 |