Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[edg]

Pateicoties Red_Foxy PM un pamaniishanai, ka ShinChan lieto vaardus "ir ok" un veic pat kaut kaadu mistisku analiizi, es noleemu, ka arii man jaaizlasa. Un taa es beidzot izlasiiju.

Nedaudz komentaaru, kas radaas, lasot topiku:

  - Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.

Sheit es saaku domaat, vai tik tu neesi paarlasiijusies jaunieshiem domaatos aarzemju autoru staastus. Preciizi kaa tipiskais tulkojums latavieshu valodaa. Piepelnies ar tulkoshanu?

  - Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.

Es zinaaju, ka bija frizierim jaasaka, lai tikai mazlietinj iisaakus... Atzinja par veelu naak.

Bet kopumaa iepatikaas. Labi lasaas. Patiikama atmosfeera.

tā vulgarizējot sanāk pamodos, papīpēju, nodzēsu cigareti, paskatījos lapkritī, ieskatījos Džastinā un "pa kuru laiku nosirmoja jūra"?.

Cik nu kursh aatri lasa. Pie maniem aatrumiem viss notiek pietiekami leeni.

Ja Godīgi grāmatas lasu pietiekoši un pat pārāk daudz kā uzskata mani vecāki...

Es preciizi uzmineeju. Uraa Edgaram!

kur ir komati? tas ljoti trawcee lasiishanaj.

Starp citu, es nemaz nejuutu komatu truukumu. Nemaz. Droshi vien taapeec, ka tev visi teikumos paskaidrojoshaas teikuma daljas naak aiz paskaidrojamaam. Un es lasu pie sevis taa, it kaa pats sev staastiitu. Nu tipa, taapat kaa, kad ar sevi domaas sarunaajas. Es vismaz ljoti ceru, ka visi (vai vairums) domaas ar sevi meedz sarunaaties. Un, kad tev kaads staasta, tad komati var iztruukt. Iipashi, ja vinjsh staasta leenaam. Leena atmosfeera. Man patiik, vismaz shodien.

Chapter 3...

3. dalja man ljoti patiik. No saakuma liidz beigaam. Nevienu teikumu neizlaizhot.

Oki naakamreiz centiishos to ieveerot jo daudzi prasa pieturziimes...

Uzskatu, ka jaaraksta tieshi BEZ pieturziimeem. Jo komatains teksts vieglaak, liidz ar to aatraak lasaas. Viss liktos notiekam aatraak. Man liekas, ka tas sabojaatu atmosfeeru.

- Visam ir sava jēga. - Džastins, nenovērsdams skatienu no manis, konstatēja. Es novēlos no sava spilvena. "Kā viņš..? WTF???" domāju pie sevis, kad centos atkal iekārtoties uz sava spilventiņa.

Vai tu pati arii buutu paarsteigta, ja tu buutu Emiilijas vietaa?

Tad viņš sāka lēnām liekties tuvāk manai sejai. Viņa maigās lūpas tuvojās manējām. "Nē, puis, tu nedrīksti!" viņš klusu teica pats sev. Viņš paliecās vairāk uz augšu un noskūpstīja manu pieri.

Liidz shai vietai vissmiekliigaakaa vieta. Nesaku, ka nereaala, bet tas salkanums vidusmeera edgu var piebeigt.