Emīlijas pēdējais rudens..., Ji gara darbs... svaigi izcepts... <_< Options

[ReD_FoXy]

Lūgums šo stāstu lasot uzreiz iztēloties skaistu anime filmu. Proti šajā stāstā nebūs laimīgu beigu. Ja jūs nevēlaties lasīt stāstu par skumju notikumu tad nemaz nesāciet lasīt... Proti atvainojos par gramatiskajā ķlūdām un par to ka neesmu izmantojusi komatus. Nevienu pašu komatu...

Chapter 1...

Debesis bija apmākušās. Oranžās rudens lapas bija nosegušas visu manas ģimenes dzīvokļa balkonu. Es sēdēju uz vienā no krēsliem uz balkona un skatījos drūmajās debesīs. Garām manai galvai nolidoja vēl viens bariņš oranžu kļavas lapu un nosēdās pie pārējām lapām uz balkona. Nodzēsu cigareti labās plaukstas centrā kur esmu izveidojusi skaistu apaļu dedzinājuma rētu vienmēr tieši tur nodzēšot katru izpīpēto cigareti. Tieši tajā brīdī uz manas kreisās rokas nopilēja liela lietus lāse. No tās pavērsu skatienu uz rokas locītavu. To rotāja griezuma rētas. Trīs no tām vēl gluži svaigas. Surst gan griezuma rētas gan dedzinājuma rēta bet es nejūtu sāpes. Vairs jau ne.
Noslēpu cigaretes atlikumu lapās un iegāju dzīvoklī. Aizvērdama lodžijas durvis dzirdēju kā lielās aukstās lietus lāses saslapina sausās rudens lapas. Iegāju plašajā viesistabā un no vecāku bāra izvilku iesāktu brendija pudeli. Brendijs bija vienkārši pretīgs bet man bija vienalga. Uz galda iepīkstējās mobīlais telefons. Pacēlu to un izlasīju SMS kura man pavēstija ka pēc trim dienām beigsies kartes derīguma termiņš un ka tas ir jāatjauno lai nepazustu mana nauda jeb kredīts. "It kā mani tas uztrauktu..." nodomāju nolikdama telefonu atpakaļ uz galda. No tā kredīta nebiju iztērējusi ne santīma kopš to pirms diviem mēnešiem iegādājos. Vispār nesaprotu prieškam man mobīlais telefons ja es to vispār neizmantoju bet tā ir manu vecāku dāvana. Un kredītu apmaksā viņi. Izlēmu iziet ārā. Aizgāju uz savu istabu un uzvilku melnas bikses un topiņu ar uzraxtu - "WhatEver". Jā uz balkona es sēdēju tikai apakšveļā.
Izgāju no mājas. Lija lietus. Bet man par to protams bija nospļauties. Tā kā mana daudzdzīvokļu māja kurā dzīvoju atradās pretī parkam tad tur arī devos. Skriešus neskatoties kur lieku kāju nonācu savā mīļotajā vietā visā Likvidas parkā. Zem lielā un senā ozola. Vienīgais ozols visā parkā. Zems plats un man sirdij tuvs. Kā vienmēr uzrāpos kokā. Vietu kur ozols sazarojas es ar gadiem biju iesēdējusi jo dzīvoju šeit kopš dzimšanas un ozolu man iesēja mans tēvs kad piedzimu. Kaut gan bija rudens vidus ozols bija kupls un pilns ar lielām oranžām
lapām. Tās pasargāja mani no lietus. Kādu brīdi vēroju cilvēkus kas neko nenojauzdami par manu klātbūtni paistaigājās pa parku paslēpušies zem saviem lietussargiem.
- Ak Emīlij Emīlij... Jebkurā gadalaikā tevi vienmēr var atrast sēžam šai vecajā ozolā... - tieca balss zem manis. Palūkojos sev zem kājām. Pie koka stumbra stāvēja atspiedies Džastins. Džastins ir mana vecuma puisis no mājas kas atradās pretī manējai. Mēs agrāk kopā spēlējāmies un bijām labi draugi līdz kaut kas notika. Līdz es sāku mainīties. Es samiedzu acis. Izmetu no galvas senās atmiņas.
- Vai tev tieshām nav beidzot apnicis mani izsekot?
- Nē. - viņš bez emocijām atbildēja. Viņš turpināja mierīgi stāvēt atstūmies pret koku un skatīdamies tālumā. Viņa pagarie mati nosedza seju.
- Ak jā... Vai tev patika vērot mani puskailu uz mana balkona? - jautāju atcerēdamies ka no pretējās mājas precīzi pretējā loga mani vēroja jauna vīrieša stāvs. Tikko sapratu ka tas bija Džastins.
- Piedod bet lai gan tavs skaistais ķermenis vienmēr man ir licies pievilcīgs man likās pretīgi ka tu smēķē.
- Kopš kura laika tevi uztrauc tas ko es daru?? - vaicāju.
- Kopš mēs iepazināmies. - Džastins atbildēja spēji pagriežot galvu uz manu pusiun ieskatoties man dziļi acīs. Tuvumā Džastinu nebiju redzējusi apmēram četrus gadus. No tās dienas kad visa mana dzīve mainījās. Bet puisis vienmēr visus šos gadus melēja kontaktu ar mani. Izsekoja mani. Centās izprast kāpēc. Un lietainajā tumšajā dienā es pamanīju. Es pamanīju ka ne tikai es esmu mainījusies. Mainījies bija arī Džastins...
[To Be Contuned...]

Tātad... Gaidu komentārus ieteikumus un tādā garā... Lūgums nenopelt manu vēlēšanos arī stāsta turpinājumu ieraktīt iekš Otaku.lv... Tāpēc veelos zināt vai jūsu kritiķu bariņš vēlas lasīt arī turpinājumu līdz paššm beigaam..??

[ReD_FoXy]

Chapter 9...

Viņš mani aizveda līdz ēdamistabai. Es apsēdos galda galā. Jutos kā izsūkta - nebija spēka pat ne pakustēties. Džastins uz mirkli pazuda kaut kur dzīvokļa dzīlēs, bet atgriezās ar glāzi rokās. Tā bija gara un liela. Un līdz amlām pilna ar asinīm. Es saviebos to ieraugot.
- Pirmajā reizē nav vēlams pārdozēt. - viņš paskaidroja un nolika glāzi man priekšā. Es jutos kā ļaunā murgā. ''Es guļu savā istabā... Šis ir tikai sapnis...'' sev atkārtoju atkal un atkal. Vēlreiz pskatījos uz glāzi. Asinis izskatījās pēc kaut kāda ķīseļa. Izjutu riebumu. Bet roka tā vien gribēja sniegties pēc glāzes. Jutos tik ļoti izlsāpusi... attapos ar glāzi pie lūpām.
- Nu re... Jau aust saule... - puisis teica smaidīdams. Viņš skatījās ārā pa logu uz austošo sauli.
- Tik ātri? Vēl nesen bija tikai pusnakts! - teicu kad biju izdzērsui pāris malku.
- Tu ilgi nogulēji bezsamaņā. - Džastins atbildēja.
- Kas ar mani notiks? - satraukta vaicāju.
- Izdzer glāzi. Es tikmēr aiziešu uz veikalu. - puisis pagriezās un izgāja no dzīvokļa. Durvis aizcirtās. ''Tu man neatbildēji.'' es gribēju nobļaut viņam nopakaļ. ''Tu saņemsi atbildes uz visiem jautājumiem...'' atskanēja Dzāstina balss manā galvā. Es iespiedzos un pielēcu kājas nogāžot krēslu ar blīkšķi zemē.
Džastins nolika maisiņu pie durvīm un atslēdza dzīvokli. Iegājis iekšā viņš mēģināja saklausīt kur es esmu. Puisis uzvedās maksimāli klusu. Neko nespējis sadzirdēt viņš sāka bažīties unvienkārši devās uz ēdamistabu. Ieraudzījis kur esmu Džastina žoklis atkārās un atslēgas izkrita no rokām uz grīdas. Es atrados vienā no istabas augšējajiem stūriem. Sarāvusies kamolā, iespiedusi galvu starp ceļiem. Es smagi elsu un kaut ko nesaprotamu murmināju zem deguna. Viņš varēja redzēt tikai manu sakņupušo ķermeni un pakausi kuru bija apņēmušas divas bālas rokas ar neparasti gariem nagiem.
- Emij? - viņš beidzot nedroši sauca manu vārdu. Es strauji pacēlu galvu. Manas acis bija neparastas nokrāsas, un mani dzerokļi bija kā divi ilkņi. Ļoti gari ilkņi... Ieraudzījusi Džastinu es atmaigu. Acis, zobi un nagi kļuva tādi kā parasti.
- Džastin, es nevaru pamosties no šitā murga. - bezpalīdzīgi izdvesu.
- Nāc šurp. - viņš teica un izpleta savas rokas. Es lēnām nolaidos no ''saviem augstumiem''. Iemetos drauga apskāvienos. Es sāku šņukstēt.
- Es nesaprotu kas notiek, Džastin, - teicu un ar asarainām acīm acīm palūkojos uz viņu, - un man ir bail. Puisis neko neteica, tikai noglāstīja manu galvu. Viņš ieraudzīja manas rokas. Es tās biju sakodījusi - tās klāja mazi sarkani caurumiņi. No griestu attāluma viņš tos nebija varējis pamanīt. Es tā mēģināju sevi pamodināt. Koduma pušumi Džastina acu priekšā savilkās un pagaisa...
[To Be Contuned]