Mans darbiņš Options

[Tigra2]

Tik daudz cilvēku šeit ir ielikuši savus garadarbus. Es arī gribu.
Lūgums ar veciem tomātiem un citām ēdamām vai neēdamām lietām nemest.

Es vienmēr esmu bijusi savādāka. Mani nevilina skaļa mūzika, neaizrauj slavenību baumas un citas tādas lietas, un tas diemžēl atstumj mani no pārējiem. Neteikšu, ka man ir ļoti smagi un ka mani tapēc apņirdz, tam es jau esmu tikusi pāri. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka ja tu nereaģē uz apvainojumiem, tevi pārstāj apsaukāt, jo vienkārši nav interesanti. Manī jau nekā īpaša nemaz nebija tikai citas intereses un cita pasaule.Atzīšos es biju vientuļa, ļoti ļoti vientuļa. Bet tad tas viss beidzās.
pavasara brīvdienu beigās
Esmu laukos pikojos ar māsīcu un māsām. vispār man gāja jautri. Centos pielauzt mammu lai pagarina mūsu brīvdienas, neizdevās. rītā jābrauc mājās.Būuu, skolai.
***
Esam iebraukuši Rīgā un atrodamies tuvu dzīvoklim. Mums pretim atnāca tētis, viņš izskatījās tāds jocīgs, nopietns, acis sarkanas, vai tad atkal ierāvis?Bet nē, kaut kas nabija tā, kā vajag. Tētis paņēma no mammas somas un mēs visi klusēdami devāmies mājās. Tad tētis pasauca mammu aprunāties. Es sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc dažām minūtēm pie mums atnāca mamma un pateica, ka vecmamma ir nomirusi.Es apstulbu, nespēju ne raudāt ne ko pateikt, mamma mūs mierināja, bet es nedzirdēju neko tikai skatījos tālumā.Es tā arī neattapos aizgāju gulēt un gulēju nesapņoju, nedomāju, biju kā sastingusi. tikai viena frāze atbalsojās manā galvā: viņas vairs nav...



Nu kā gaidu vērtējumu, ja nav interesanti neturpināšu un izdzēsīšu šo topiku

[Tigra2]

Mjā, kamēr manis te nav notiek totāla manis aprunāšana. Man sāk rasties nopietni kompleksi, tāda sajūta rodas ka es esmu kaut kāds mutants. Un kur ir palikusi šī vārda brīvība? Tas ir tieši tas pats ja jūs gribētu izārstēt visus gejus, liekot tiem iet pie psihoterapeita vai psihologa. Bet varbūt man tiešam jāārstējas? Man ir tāda sajūta, ka apkārtējie uzskata mani par psihu.Un ja kas ir speciāla apvienība, kas nodarbojas ar garu problēmām, tā kā es neesmu vienīgā kas viņus redz.

Viss atkal ir normā! Neraustos ieraugot garu sāku pierast, man pat jau sāk atgriezties otimisms.(Es kaut kur izlasīju, ka ja tu sev ieskaidrosi ka viss ir labi tā arī 'būs) Ah, ko es te cenšos apmuļķot nav gan viss kārtībā. Līdz skolas beigām ir palikuši tikai divi mēneši. Un es nevaru saņemties lai mācītos...Viss sākot no rītdienas nekādu atpūtu, mācīšos! Tās pēdējās atzīmes ir vienkārši šausmīgas. Kapēc tai učenei savajadzējās ievākt klades? Kapēc, kapēc, kapēc, ar ko es esmu tā nogrēkojusies, ka man ir uzlikts tāds sods? ar ko, ar ko ar ko
***

P.S. visa klade ir pilna ar mākslas darbiem

***

Aizgāju uz skolu ar nolemtības sajūtu, es jau sāku domāt, ko lai saka par to lielo piezīmi kas mani sagaida. Bet kā par brīnumu skolotāja pateica ka es esmu talantīga(ar smaidu) un piezīmi neierakstija. Es biju tā izbrīnijusies ka nespēju pateikt neko tikai pasmaidīt ar atvieglojumu. Šī diena bija izdevusies tik laba. Es jau gāju uz pēdējo stundu pārliecināta, ka nekas slikts jau vairs nenotiks, bet es smagi un dziļi kļūdijos. Apsēdos savā solā un man blakus apsēdās gars,
tāda bija mana sejas izteiksme.

Un jautā vai es nevaru viņam palīdzēt, es pajautāju vai viņš nevar bišķi pagaidīt līdz man beidzas stunda, domāju ka viņš aizies un pagaidīs ārā, bet nē viņš visu stundu nosēdēja man blakus, dodams pilnīgi greizus padomus, ģeogrāfijas jautājumā, viņš mani izbesīja, bet ko es varēju darīt runāt taču stundas laikā nevar, it īpaši ja sēž pirmajā solā...

turpināšu vēlāk, man sāp vidējais pirksts, es viņu šodien apdedzināju.