Mans darbiņš Options

[Tigra2]

Tik daudz cilvēku šeit ir ielikuši savus garadarbus. Es arī gribu.
Lūgums ar veciem tomātiem un citām ēdamām vai neēdamām lietām nemest.

Es vienmēr esmu bijusi savādāka. Mani nevilina skaļa mūzika, neaizrauj slavenību baumas un citas tādas lietas, un tas diemžēl atstumj mani no pārējiem. Neteikšu, ka man ir ļoti smagi un ka mani tapēc apņirdz, tam es jau esmu tikusi pāri. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka ja tu nereaģē uz apvainojumiem, tevi pārstāj apsaukāt, jo vienkārši nav interesanti. Manī jau nekā īpaša nemaz nebija tikai citas intereses un cita pasaule.Atzīšos es biju vientuļa, ļoti ļoti vientuļa. Bet tad tas viss beidzās.
pavasara brīvdienu beigās
Esmu laukos pikojos ar māsīcu un māsām. vispār man gāja jautri. Centos pielauzt mammu lai pagarina mūsu brīvdienas, neizdevās. rītā jābrauc mājās.Būuu, skolai.
***
Esam iebraukuši Rīgā un atrodamies tuvu dzīvoklim. Mums pretim atnāca tētis, viņš izskatījās tāds jocīgs, nopietns, acis sarkanas, vai tad atkal ierāvis?Bet nē, kaut kas nabija tā, kā vajag. Tētis paņēma no mammas somas un mēs visi klusēdami devāmies mājās. Tad tētis pasauca mammu aprunāties. Es sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc dažām minūtēm pie mums atnāca mamma un pateica, ka vecmamma ir nomirusi.Es apstulbu, nespēju ne raudāt ne ko pateikt, mamma mūs mierināja, bet es nedzirdēju neko tikai skatījos tālumā.Es tā arī neattapos aizgāju gulēt un gulēju nesapņoju, nedomāju, biju kā sastingusi. tikai viena frāze atbalsojās manā galvā: viņas vairs nav...



Nu kā gaidu vērtējumu, ja nav interesanti neturpināšu un izdzēsīšu šo topiku

[ShinChan]

Es jau nepavēlu nevienam ticēt. varbūt es vienkārši esmu pārmērīgi safanojusies par gariem un tapēc man tie visur kur rēgojas. vari mani uztvert kā garīgi atpalikušu minhauzena idioti. es tikai rakstu to ko es redzu, varbūt palasi minhauzenu, tur pēdējā nodaļā ir aprakstīts kapēc viņam ir sava pasaule. es neesmu vainīga ka to redzu, bet varbūt arī esmu...vispār es nezinu, ja jau ir tik slikti un neinteresanti, izskatās ka atliek tikai poga delete. Es nezinu pierakstīšos pie skolas psihologa varbūt es uztveršu šo dzīvi tās īstajās pelēkajās krāsās. sava daļa taisnības tev ir tas nav normāli, normāli bērni ar kokiem nerunā, normāli bērni garus neredz, normāli bērni neredz personas, kas iespējams ir iztēles augļi, normāli bērni nejūsmo par katru putna dziesmu, par katru uzplaukušu ziedu, par debesīm...es neesmu normāla, ja jau tev tas traucē, izdarīšu to ko man sen jau vajadzēja tikšu vaļā no tās pasaules, kuru es mīlu, atgriezīšos tajā no kuras es reiz sensenos laikos aizbēgu. atzīšos es esmu gļēva man no tās pasaules ir bail, man ir bail paskatīties uz pasauli ar pieauguša cilvēka acīm, atzītos, man vienkārši ir bail...

Kā man veicas. Labi, palūgšu nerunāt kategorijās normāls-nenormāls, ja sāksim tās lietot tad atklāsies, ka normālu cilvēku nemaz nav. Otrkārt, es tevi nelieku neko darīt, tā ir tava dzīve, dzīvo un rīkojies kā proti un uzskati par pareizu tu pati, mani vai kādu citu par etalonu nevajag ņemt. Treškārt, pieraksties gan pie skolas psihologa, un ne jau tāpēc lai viņš tev apliecinātu, ka esi slima vai "nenormāla", bet gan tāpēc lai vismaz mēģinātu tikt skaidrība vispirms jau pati ar sevi un savām domām, jo cik noprotu pēc tevis rakstītā, pašlaik tu esi apmaldījusies un pati nezini ko ar savu dzīvi un bailēm iesākt, psihologs būtu labs sākums. Ceturtkārt, būtu jānodala, komunikācija ar gariem un kokiem, no jūsmošanas par dabas jaukumiem. Otrajā gadījumā neredzu neko briesmīgu vai šausmīgu, pats bieži vien jūsmoju par plaukstošiem kokiem pavasarī. Par tiem gariem, piedod, bet tas tiešām ir tavu iedomu (ļoti ceru, ka ne slimības) auglis, jo ir virkne lietu tavā stāstā, kas par to liecina.