![]() |
![]() |
Tigra2 |
![]()
Post
#1
|
![]() kawaii tora ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 2359 Joined: 19-August 05 ![]() |
Tik daudz cilvēku šeit ir ielikuši savus garadarbus. Es arī gribu.
Lūgums ar veciem tomātiem un citām ēdamām vai neēdamām lietām nemest. ![]() Es vienmēr esmu bijusi savādāka. Mani nevilina skaļa mūzika, neaizrauj slavenību baumas un citas tādas lietas, un tas diemžēl atstumj mani no pārējiem. Neteikšu, ka man ir ļoti smagi un ka mani tapēc apņirdz, tam es jau esmu tikusi pāri. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka ja tu nereaģē uz apvainojumiem, tevi pārstāj apsaukāt, jo vienkārši nav interesanti. Manī jau nekā īpaša nemaz nebija tikai citas intereses un cita pasaule.Atzīšos es biju vientuļa, ļoti ļoti vientuļa. Bet tad tas viss beidzās. pavasara brīvdienu beigās Esmu laukos pikojos ar māsīcu un māsām. vispār man gāja jautri. Centos pielauzt mammu lai pagarina mūsu brīvdienas, neizdevās. rītā jābrauc mājās.Būuu, skolai. *** Esam iebraukuši Rīgā un atrodamies tuvu dzīvoklim. Mums pretim atnāca tētis, viņš izskatījās tāds jocīgs, nopietns, acis sarkanas, vai tad atkal ierāvis?Bet nē, kaut kas nabija tā, kā vajag. Tētis paņēma no mammas somas un mēs visi klusēdami devāmies mājās. Tad tētis pasauca mammu aprunāties. Es sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc dažām minūtēm pie mums atnāca mamma un pateica, ka vecmamma ir nomirusi.Es apstulbu, nespēju ne raudāt ne ko pateikt, mamma mūs mierināja, bet es nedzirdēju neko tikai skatījos tālumā.Es tā arī neattapos aizgāju gulēt un gulēju nesapņoju, nedomāju, biju kā sastingusi. tikai viena frāze atbalsojās manā galvā: viņas vairs nav... Nu kā gaidu vērtējumu, ja nav interesanti neturpināšu un izdzēsīšu šo topiku -------------------- |
![]() ![]() |
Tigra2 |
![]()
Post
#2
|
![]() kawaii tora ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 2359 Joined: 19-August 05 ![]() |
Es domāju, ka atkal nedēļa vilksies kā gliemezis, bet nē, tā pagāja ātri, visu laiku bija jāsteidzas kaut kur jāskrien, miera nebija ne mirkli.Nepaspēju ne attapties kad pienāca piektdiena un varēju iet uz kapiem. Es jau biju izdomājusi veselu virkni ar jautājumiem un vēlējos tos ātrāk pajautāt. Aizgāju mājās noliku somu paēdu, nekur nebija jāsteidzas, jo līdz kapiem bija tikai 10 minūšu gājiens nevis 40 minūšu brauciens. Pusstunda tomēr ir pietiekami ilgs laiks. Pārģērbos un gāju uz kapiem. Netālu no ieejas stāvēja Valdis. Es pie viņa pieskrēju. bet Valdis bija kaut kāds jocīgs. Ja pagājušoreiz no viņa nevirmoja nekas, tad šoreiz gaisotne ap viņu bija tāda jocīga, drusku neomulīga. Pār ķermeni pārskrēja tirpas, kaut gan bija jau pavisam silts. Es sajutos jocīgi, bet neņēmu to vērā
-Sveiks -Sveika -...kā tev iet? -Labi. Viss kārtībā. Viņš bija tik jocīgi pieklājīgs, es domāju, ka laikam nolēmis būt pret mani jauks -Man arī viss labi -Nevēlies pastaigāties -Jā protams -Kur mēs pagājušoreiz palikām -pie jautājumiem par poltergeistiem viņš neiebilst, kaut kas nav tā kā vajag -Ā, par poltergeistiem, ko tu vēlies zināt. manā sirdī iezagās šaubas, ar Valdi tiešām kaut kas nav tā kā vajag -Pasaki kā sauca tos divus cilvēkus kurus es satiku pirms divām nedēļām, es aizmirsu Man vajadzēja pārliecināties -Kādi cilvēki...nav svarīgi -Tu neesi Valdis. -Kā neesmu? viņš sāka nervozēt, un viņa izskats mainijās.viņš palika garāks mati palika melni, būdīgāks.Es atkāpos dažus soļus atpakaļ un skrēju prom.Viņš man sekoja un tad sāka lidot, es skrēju cik man spēka, centos līkumot, bet viņš tikai tūvojās un tuvojās, man sāka trūkt elpas... -------------------- |
![]() ![]() |
Lo-Fi Version | Time is now: 16 June 2025 - 11:54 |