![]() |
![]() |
Tigra2 |
![]()
Post
#1
|
![]() kawaii tora ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 2359 Joined: 19-August 05 ![]() |
Tik daudz cilvēku šeit ir ielikuši savus garadarbus. Es arī gribu.
Lūgums ar veciem tomātiem un citām ēdamām vai neēdamām lietām nemest. ![]() Es vienmēr esmu bijusi savādāka. Mani nevilina skaļa mūzika, neaizrauj slavenību baumas un citas tādas lietas, un tas diemžēl atstumj mani no pārējiem. Neteikšu, ka man ir ļoti smagi un ka mani tapēc apņirdz, tam es jau esmu tikusi pāri. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka ja tu nereaģē uz apvainojumiem, tevi pārstāj apsaukāt, jo vienkārši nav interesanti. Manī jau nekā īpaša nemaz nebija tikai citas intereses un cita pasaule.Atzīšos es biju vientuļa, ļoti ļoti vientuļa. Bet tad tas viss beidzās. pavasara brīvdienu beigās Esmu laukos pikojos ar māsīcu un māsām. vispār man gāja jautri. Centos pielauzt mammu lai pagarina mūsu brīvdienas, neizdevās. rītā jābrauc mājās.Būuu, skolai. *** Esam iebraukuši Rīgā un atrodamies tuvu dzīvoklim. Mums pretim atnāca tētis, viņš izskatījās tāds jocīgs, nopietns, acis sarkanas, vai tad atkal ierāvis?Bet nē, kaut kas nabija tā, kā vajag. Tētis paņēma no mammas somas un mēs visi klusēdami devāmies mājās. Tad tētis pasauca mammu aprunāties. Es sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc dažām minūtēm pie mums atnāca mamma un pateica, ka vecmamma ir nomirusi.Es apstulbu, nespēju ne raudāt ne ko pateikt, mamma mūs mierināja, bet es nedzirdēju neko tikai skatījos tālumā.Es tā arī neattapos aizgāju gulēt un gulēju nesapņoju, nedomāju, biju kā sastingusi. tikai viena frāze atbalsojās manā galvā: viņas vairs nav... Nu kā gaidu vērtējumu, ja nav interesanti neturpināšu un izdzēsīšu šo topiku -------------------- |
![]() ![]() |
Tigra2 |
![]()
Post
#2
|
![]() kawaii tora ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() ![]() Group: Chuunin Posts: 2359 Joined: 19-August 05 ![]() |
Bet es tikai skrēju, sānos sāka durt un es pakritu. Pēc mirkļa piecēlos. Neviena man blakus nebija. Es apskatījos apkārt un nopūtos.
Sitiens! Kāds man spēcīgi iesita pa vēderu. Es gluži vai ielidoju tuvākajā priedē. Likās ka mirklis velkas neticami ilgi, es biju kā pienaglota, bet jau pēc maza brīža es kritu. Poltergeists smaidija, bet es kritu kā palēninātā filmā. Es saskāros ar zemi, tā bija mīksta. Pierausos kājās biju apdullusi, bet gatava bēgt. Un es skrēju spēki bija tuvu izsīkšanas robežai, bet es neapstājos. Tas bija laiks, kad sapratu, cik vērtīga ir dzīve. un es negrasos padoties! Viņš nostājās man priekšā un smaidija. Es apstājos. -Nav par agru lai ietu? Viņš prātam neaptveramā ātrumā lidoja pie manis. Un jau pēc brīža viņš bija klāt, pagāja vien sekundes desmitdaļa kad viņš mani turēdaams aiz kakla bija piespiedis tai pašai priedei otrā pusē. -tik viegli tu no manis neaiziesi es tikai skatijos, man sāka trūkt gaisa un reiba galva -jūs sargātāju salašņas tiksiet novākti viens pēc viena Viņa roka kā duncis ietriecās pie manas sirds, viņš smaidija. Man likās ka tā ir mana pēdējā dzīves minūte. viņa sejas izteiksme mainijās, smīniņu nomainīja sāpju izķēmota grimase.viņš atrāva no manis rokas un noleca zālē. Es nokritu. Pacēlu galvu, man bija nelabi, bet neizskatījās ka viņš justos īpaši labi, viņa roka sāka degt. manu acu priekšā roka sabirza putekļos. Nolādētā dvēsele iekliedzās un aizlidoja neticamā ātrumā. Es pacēlu galvu neviena apkārt nebija. Piecēlos sēdus un sēdēju kādu laiku, pēc tam piecēlos kājās un gāju uz izejas pusi. Tur stāvēja Valdis, šoreiz īstais... -------------------- |
![]() ![]() |
Lo-Fi Version | Time is now: 16 June 2025 - 11:51 |