Mans darbiņš Options

[Tigra2]

Tik daudz cilvēku šeit ir ielikuši savus garadarbus. Es arī gribu.
Lūgums ar veciem tomātiem un citām ēdamām vai neēdamām lietām nemest.

Es vienmēr esmu bijusi savādāka. Mani nevilina skaļa mūzika, neaizrauj slavenību baumas un citas tādas lietas, un tas diemžēl atstumj mani no pārējiem. Neteikšu, ka man ir ļoti smagi un ka mani tapēc apņirdz, tam es jau esmu tikusi pāri. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka ja tu nereaģē uz apvainojumiem, tevi pārstāj apsaukāt, jo vienkārši nav interesanti. Manī jau nekā īpaša nemaz nebija tikai citas intereses un cita pasaule.Atzīšos es biju vientuļa, ļoti ļoti vientuļa. Bet tad tas viss beidzās.
pavasara brīvdienu beigās
Esmu laukos pikojos ar māsīcu un māsām. vispār man gāja jautri. Centos pielauzt mammu lai pagarina mūsu brīvdienas, neizdevās. rītā jābrauc mājās.Būuu, skolai.
***
Esam iebraukuši Rīgā un atrodamies tuvu dzīvoklim. Mums pretim atnāca tētis, viņš izskatījās tāds jocīgs, nopietns, acis sarkanas, vai tad atkal ierāvis?Bet nē, kaut kas nabija tā, kā vajag. Tētis paņēma no mammas somas un mēs visi klusēdami devāmies mājās. Tad tētis pasauca mammu aprunāties. Es sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc dažām minūtēm pie mums atnāca mamma un pateica, ka vecmamma ir nomirusi.Es apstulbu, nespēju ne raudāt ne ko pateikt, mamma mūs mierināja, bet es nedzirdēju neko tikai skatījos tālumā.Es tā arī neattapos aizgāju gulēt un gulēju nesapņoju, nedomāju, biju kā sastingusi. tikai viena frāze atbalsojās manā galvā: viņas vairs nav...



Nu kā gaidu vērtējumu, ja nav interesanti neturpināšu un izdzēsīšu šo topiku

[Tigra2]

-Kapēc nav ļauts
-Tu neesi sargātāja, slepena informācija, uzināsi, ja iestāsies. Ak, jā, gandrīz aizmirsu, mēs par tevi ziņojām un tu vari iestāties sargātājos.
-Es? Kapēc man būtu jāiestājas?
-Pēc dažu nolādēto dvēseļu darbiem mūsu skaits ir krietni sarucis, pie tam ne jau kurš katrs der šim darbam.
-Mani arī vajās?
-Mūs visus nolādētās dvēseles vajā, un tevi jau ir sākuši vajāt, ja paliksi viena tevi tāpat nogalinās, atriebības pēc.
-Vai es to Poltergeistu nogalināju?
Valdis saviebās.
-Es domāju, nolādēto dvēseli.
tfu, tfu jāatradinās lietot to vārdu, savādāk uz mani apvainosies.
-Nē, viņus nevar tik viegli nogalināt. Nogalināt nolādēto ir izdevies tikai dažus desmitus reižu visas mūsu organizācijas pastāvēšanas laikā.
-Tad kapēc atriebsies?
-Tu taču roku atņēmi.
-Kas mainīsies manā dzīvē?
-Baidījos, ka pajautāsi. Tas atņems gandrīz visu tavu brīvo laiku.
-Tas nav tik traki, man tāpat nav ko darīt.
-Tas bija tikai sākums. Tu dzīvosi pastāvīgās briesmās. Bieži vajadzēs ceļot. Pēc pilngadības iestāšanās vajadzēs atstāt savu ģimeni un draugus, jo viņi arī būs apdraudēti tavā tuvumā. zinu izklausas smagi, bet tev tas ir jāuzņemas, došu tev nedēļu laika, varēsi izlemt, tomēr atceries tas ir svarīgi. Valdi, aizved viņu uz kapsētu.
Edvards iegrūda man rokā mazu maisiņu. Es nepaspēju bilst ne vārda. Valdis paņēma mani aiz rokas un atkal viss sagrizās, un es atrados Brāļu kapos. Valdis arī izgaisa pat nepateicis attā. Tās nu gan ir manieres.
Sāku kustēties uz māju pusi. Uz mājām gāju automātiski, nepiedomājot, jo visu manu prātu savā varā bija ņēmušas pārdomas. Šī būs vissmagākā izvēle manā mūžā...
Un jau pēc brīža atrados pie korpusa, uzspiedu kodu un gāju uz trešo stāvu. Atvēru durvis un gāju mācīties. apsēdos krēslā un uzlecu kājās kā apdedzināta! Au, au, au! Es biju pārāk apdauzīta. Izņēmu no kabatas maisiņu un iesmērēju sāpošās vietas. Vairs nesāpēja, žēl tikai, ka ziedes pāri nepalika.
Tagad, nu jau ar nesāpošu pēcpusi, apsēdos pie galda un mācijos. Kad izmācijos aizgāju gulēt. Šī bija visnogurdinošākā un visgarākā diena manā mūžā. Paņēmu plaukstā vecmammas kuloniņu un aizmigu.

Viss mani triec gulēt, jāiet uz skolu kā nekā.