Mans darbiņš Options

[Tigra2]

Tik daudz cilvēku šeit ir ielikuši savus garadarbus. Es arī gribu.
Lūgums ar veciem tomātiem un citām ēdamām vai neēdamām lietām nemest.

Es vienmēr esmu bijusi savādāka. Mani nevilina skaļa mūzika, neaizrauj slavenību baumas un citas tādas lietas, un tas diemžēl atstumj mani no pārējiem. Neteikšu, ka man ir ļoti smagi un ka mani tapēc apņirdz, tam es jau esmu tikusi pāri. Pēc personiskās pieredzes zinu, ka ja tu nereaģē uz apvainojumiem, tevi pārstāj apsaukāt, jo vienkārši nav interesanti. Manī jau nekā īpaša nemaz nebija tikai citas intereses un cita pasaule.Atzīšos es biju vientuļa, ļoti ļoti vientuļa. Bet tad tas viss beidzās.
pavasara brīvdienu beigās
Esmu laukos pikojos ar māsīcu un māsām. vispār man gāja jautri. Centos pielauzt mammu lai pagarina mūsu brīvdienas, neizdevās. rītā jābrauc mājās.Būuu, skolai.
***
Esam iebraukuši Rīgā un atrodamies tuvu dzīvoklim. Mums pretim atnāca tētis, viņš izskatījās tāds jocīgs, nopietns, acis sarkanas, vai tad atkal ierāvis?Bet nē, kaut kas nabija tā, kā vajag. Tētis paņēma no mammas somas un mēs visi klusēdami devāmies mājās. Tad tētis pasauca mammu aprunāties. Es sajutu, ka kaut kas nav tā kā vajag. Pēc dažām minūtēm pie mums atnāca mamma un pateica, ka vecmamma ir nomirusi.Es apstulbu, nespēju ne raudāt ne ko pateikt, mamma mūs mierināja, bet es nedzirdēju neko tikai skatījos tālumā.Es tā arī neattapos aizgāju gulēt un gulēju nesapņoju, nedomāju, biju kā sastingusi. tikai viena frāze atbalsojās manā galvā: viņas vairs nav...



Nu kā gaidu vērtējumu, ja nav interesanti neturpināšu un izdzēsīšu šo topiku

[Tigra2]

Es biju ļoti ziņkārīga. Pie tam es taču nevaru izmainīt pagātni. Un kāds jautājumiņš vai šim stāstiņam rakstīt patiesas vai izdomātas beigas. Patiesās nav diez ko labas.
un tā, stāsta turpinājums...




Es pamodos 7 no rīta, sagatavojos skolai paņēmu somu un gāju uz skolu. Aizgāju līdz skolai, bet durvis ciet. Neviena skolnieka arī apkārt nebija. Pēkšņi es sapratu : ''Ak es stulbā! Šodien taču sestdiena!"
Aizvilkos mājās. Un gāju turpināt gulēt. Bet nekas nesanāca. Uz galda stāvēja maza zīmīte.

Gaidam tevi 10:00 pie Brāļu kapiem.

Paraksta nebija. Bet man tāpat bija skaidrs. Cerēju, ka domāju pareizi, negribējās divreiz iekrist uz to pašu izskata mainīšanu. Nopūtos, Uzliku vecmammas kuloniņu,(bez tā vairs nekur neiešu). Un vilkos uz kapu pusi.''kapēc viņiem mani vajag?To nu es nevaru saprast, nedēļa taču nav pagājusi''
Pēc 20 minūtēm biju tur. es biju ieradusies pusstundu pa agru. Apsēdos zālē un ļāvu savam sliktajam garastāvoklim vaļu. biju dusmīga uz visu pasauli.
Nemaz nepamanīju kā pie manis pienāca Edvards un Cecīlija. Edvards šoreiz izskatījās neparasti priecīgs, toties Cecīlija ļoti izbesīta.
- Kas notika?
Mani viņu izskats ieinteresēja un es aizmirsu, ka esmu dusmīga.
- nekas īpaš
Cecīlija drūmi atbildēja
- Viņa visu nakti centās Valdim ieskaidrot par tavu kuloniņu.
- Nu?
- Un bez rezultātiem
- Visu nakti?
- nemaz nebiju iedomājies, ka Valdim ir tik ciets pauris, parasti viņš visu ātri aptver. es iedevu viņam palasīt Hariju Poteru, tā nemaz nav tik slikta grāmata, interesanta, tikai patiesības tur nav. Tā, un tagad ķersimies pie lietas. Tu esi atsaukta šurp lai veiktu kādu sargātāja uzdevumu.
- Bet jūs taču teicāt, ka man ir nedēļa laika.
- Bet kā tu vari piekrist vai noliegt darbu, kuru tu neesi pat mēģinājusi darīt?
- vai tas nav tā kā par ātru?
- Sargātājam vienmēr jābūt kaujas gatavībā!
- Kas man būs jādara?
- to tev pastāstīs Cecīlija. man tagad jāiet.
Un Edvards aizgāja, atstādams mani un Cecīliju divatā.
- Kas man būs jādara?
- Ļoti vienkārš darbiņš, nāc man līdzi.
- Kur mēs ejam?
- Uz autobusu
- Mēs kaut kur brauksim?
- Jā uz Krievupi.
- Bet tur vēl jābrauc arī ar vilcienu.
- tu tur esi bijusi?
- Jā, es uz turieni ar vecākiem braucu sēņot. bet ko mēs tur darīsim, tas taču ir mežs?
- Pateikšu, kad būsim tur.
- Kurš man par ceļu maksās?
- uz Organizācijas rēķina.
Es nopūtos. Un ja jau braucam uz krievupi, tad mājās būšu vēlu. Kādi pārsteigumi mani atkal gaida. cecīlija gāja uz kreiso pusi un es viņai sekoju.
Kad izkāpām no vilciena es jutos kā pussprāgusi renģe. Ciest nevaru dīzeļus.
- Nāc.
Izskatījās, ka Cecīlijas garastāvoklis bija uzlabojies. un mēs iegājām mežā. pēc pusstundas gājiena mēs atradāmies apdegušā laukumā, tas nebija liels taču dīvains. Neviena zāles stiebriņa nekā tikai apkvēpusi melna smilts. Apkārt auga mežs bez vismazākajām deguma pazīmēt.
Es uzkāpu uz melnās zemes. Man sametās pavisam nelabi. cecīlija pavilka atpakaļ un es nokritu zālē. Pašsajūta uzreiz uzlabojās.
- Kas tā par vietu?!
- Vieta, kur tika iznīcināts poltergeists.
- kādā veidā?
- Tad kad tu iznīcināji to nolādēto dvēseli, viņa roka taču aizdegās, tieši tāpat iet bojā poltergeists, viņš sadeg. Bet tās nav parastas liesmas, tās ir īpašas tikai tās var iznīcināt poltergeistu, mīlestības liesmas. bet tās ir karstas, tās sadedzina visu. Poltergeistiem ir ļoti liels enerģētiskais lauks, degot tas kļūst ļoti indīgs, un pat tagad daļiņa tās indes ir šai vietā. Tu sajuti to uz savas ādas. Ja pārāk ilgi būtu te uzturējusies tad būdu aizgājusi bojā. Vai tev ir skaidrs kas jādara?
- Jāiznīcina šī vieta?
- vienkārši jāattīra.
- kā?
- tapēc jau arī es esmu šeit lai tevi iemācītu.
- Skaidrs.
- Redzi šo auklu. Apvelc apkārt apkārtējiem kokiem tā, lai veidotos norobežojums.
- izdarīju.
- Tagad ej laukuma vidū.
- tu mani novākt gribi?!
- Ej laukum vidū.
es pārkāpu auklai un gāju laukumā, sagrizās galva
- Ej laukuma vidū.
Man griezās galva, bet es turpināju iet uz laukuma centru.
- Aizver acis, un noskaiti tēvreizi.
es noskaitīju tēvreizi, nelabums pārgāja.
- Nāc laukā.
- tas bija viss?
- Jā.
- es biju gaidījusi vairāk, kautkādus foršus efektus, grūtības
- Bija grūtības taču.
- Tas ir pārāk vienkārši.
- Priekš tevis varbūt jā, bet daudzi pirmajā stundā zaudē samaņu. lai gan izejot cauri tam, kam tu izgāji, tas tiktiešām liekas viegli. Un pie tam tu nedaudz krāpies.
- kādā veidā?
- kuloniņš
- ā, to tagad vienmēr nēsāšu
- Brauksim uz citu vietu un pamēģināsi bez kuloniņa.
- uz kurieni?
- Latgali
- Cikos es būšu mājās!!!?
- Labi, labi es tik jokoju. uz ziepniekkalna mežu.
- Kāda velna pēc mēs braucām tādu gabalu, ja varējām vienkārši aiziet uz mežu pie manām mājām?!
- šī vieta bija arī jāattīra.
es biju gatava viņu novākt.
Kad atbraucām uz 40 autobusa galapunktu es vairs normāli kājās neturējos.
- tagad nāc.
Un mēs gājām uz mežu, pareizāk sakot viņa gāja es vilku kājas. No kurines viņai visa tā enerģija?
nonācām pie līdzīga laukumiņa, tik šis bija lielāks.
- Iedod man savu kuloniņu.
es noņēmu to no kakla un iedevu viņai.
- tagad atkal apsien auklu. un ej uz centru.
es iekāpu laukumā sagrizās galva un es vairs nejutu neko...