dzeja Options

[Karamele]

Nu es izdomāju ievietot šeit savus dzejoļus arī. Citur kur tos rakstīju man teica ka tie esot stulbi tukši un depresīvi Cerams ka vismaz kāds šeit izpartīs to jēgu taču lielas cerības es neloloju...Šī ir tikai maza daļiņa no maniem dzejoļu krājumiem.

Dienas
No dienas uz dienu,
Es baidos idzīvot dzīvi.
Bet es vēlos dzīvot.

Taču no kā es baidos?
No nāves? No sāpēm?
No mīlestības?
Es nesaprotu.

Es vēlos lidot.
kā putns,
starp debesīm.
Brīvi...
Bez baiļu,
Bez sāpju.

Saprotiet mani!
Es esmu tikai cilvēks.
Kurš vēlas dzīvot.
Un mīlēt.

Baiļu maska nokritīs,
Un saule uzausīs.
Atkal smiekli, asaras.
Un mīlestība...

Es vēlētos tā.
taču mani spārni,
Ir salauzti,
Un sirds saplēsta driskās.
Tā nekad vairs nespēs,
Mīlēt.

Klusums
Klusuma alkās dzīvoju es.
Lai gūtu nāksies man mirt.
Uz mūžīgu mieru,
Svā mūžīgā kapā.
Uz mūžīgu klususmu,
Savā klusuma kapā.
Savā sirdī.

Panika
Raudi un smejies,
Skrien un bēdz!
es nāku...
Es kokus lauzīšu,
Un mājas postīšu.
nekas nepaliks pāri.
Tikai panika ko sēj,
Nāve un sāpes.
Skrien un bēdz!
Es nāku...

Sapnis
Sapnī var piedzimt,
sapnī var nomirt.
Sapnī var novilkt masku,
Ko dzīvē lai novilktu,
Mēs mirtu.

No stundas uz stundu,
Sapnis ievelkas.
Šo stundu baiļu pilno,
Mēs sapnī izsapņojam.

No dienas uz dienu,
Sapnis ievelkas.
No dzīves ne miņas,
Nu sapnis ir dzīve.

Sapņot ir tik skaisti.
Taču baidies un,
Bīsties no tā,
Jo sapnis var ievilkties.

Lelle
Vientuļa un salauzta es,
Uz plaukta sēžu.
Sazīmētu seju,
Apdriskātu kleitu.

Neviens man klāt nenāks.
Nabaga salauztai lellei.
Man nav vārda,
Ko teikt jums.

Taču kādreiz man tas viss bija...
Parausta bērni mani,
Iemet kaktā kā,
Nevajadzīgu maisu,
Kas piebāzts ar lupatām.

Neviens neredz manas asaras.
Neviens Nevar lasīt manu stāstu.
Nu tu to zini.
Nu Tu esi mans stāsts...

Ceriņi
Kā liegas smilgas,
Kā vieglas vēsmas.
Glāsta mūsu seju,
Ejot pa garo eju.

Klusas šalkas,
Kā alkas.
Pazudina tālumā,
Ļoti ilgā ilgumā.

Klusi savu elpu,
Dveš klusais ceriņu,
Krūms.

Spogulis
Spogulī tu redzēsi,
Savu dvēseli skaistāko.
Ka jau visbrīnišķīgāko.
Mans spogulītis.

Nāc un skaties,
Uz savu mazo dvēselīti.
Tik jauki un mīļi.
Es vēlos saplēst spogulīti,
Jo es neredzu savu dvēselīti.

Nu šis tā nepārāk...



Meitenes
Meitenes mīl tevi,
Gluži kā dimantus.
Lielas acis,
Sārtas lūpas.
Iemladina neceļos.
Uzmanies, piesargies.
Tu esi vājšs,
nekam nederīgs grauzts.
Bet es skaista un apburoša,
Meitene kas atrodas,
Savas dzīves kalngalā.
Turpini vien šļūkt lejup...
Tikmēr es kāpšu augšup...

Marionete
Parauj aukliņu,
Es zinu ka tu gribi,
Pakustināt mani.
Tik jauki tik smuki.
Dari ko gribi...




This post has been edited by Karamele: Apr 6 2007, 17:36

[divainitis]

Man, ziniet, pret depresīvo dzeju nav iebildumu, taču šitiem dzeiļoeim nav krāsas. Tie ir diezgan pelēcīgi, šitā raksta tk daudzi mani paziņas, ka bikīt jau vēmiens no visa šitā ir uznācis.

[edg]

Man, ziniet, pret depresīvo dzeju nav iebildumu, taču šitiem dzeiļoeim nav krāsas. Tie ir diezgan pelēcīgi, šitā raksta tk daudzi mani paziņas, ka bikīt jau vēmiens no visa šitā ir uznācis.

Parastu depresiivo dzeju es nevaru lasiit, jo taa gruuti lasaas. Taapeec man nav apnicis. Shii lasaas ljoti viegli. Ar to arii labaaka. Nu jaa, tas man arii patiik, taapeec es paarspiileeju visu paareejo.