Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

[Kikio]

Īpašs paldies Tigrai2 par komentu, tā pacēla garīgo Un te būs turpinājums! Ceru tikai, ka nav pārāk garš


Pirmā nodaļa

Dzīve Ortaki ciematā ritēja reizes divas lēnāk nekā citur Iridiānā. Faktiski tas kopā ar dažām pierobežas zemnieku saimniecībām veidoja miegainu Serketas priekšpilsētu, taču formāli vienalga saucās par ciematu un skaitījās neatkarīgs no Lorda Jamato valsts. Tam pat bija savs mērs un vecajo padome. Lai kā arī nebūtu, Ortaki laikam gan bija rāmākā vieta, kāda vispār atrodama. Ciematam nepiemita lielajām pilsētām raksturīgā steiga, burzma un troksnis. Te viss noritēja daudz mierīgāk.
Vēl jo vairāk Ortaki ciemats atšķīrās no Serketas vizuālajā ziņā. Šeit ceļi nebija bruģēti, namiem pārsvarā bija tikai viens vai divi stāvi un to jumtus sedza dzelteni salmi. Mājas nebija saspiestas viena otrai cieši blakus, bet atradās izklaidus. Daudzviet pletās plašas pļavas, kur auga lekna, bieza zāle un daudz pieneņu; tur ganījās zirgi, govis, aitas un kazas. Šur tur bija arī pa kādam labības laukam; pie mājām bija ierīkotas dārzeņu dobes un auga ābeles, bumbieres un citi augļu koki. Dažviet manīja puķu dobes, taču to nebija daudz – puķes nedeva nekādu labumu, ja nu vienīgi priecēja acis, un Ortaki iedzīvotājiem iztikas tiesa bija jāizaudzē pašiem, tālab krietni vien lielāka jēga bija no dārzeņiem.
Cauri ciematam rāmi plūda upīte Ambera, kurā mājoja papilnam zivju, tāpēc tās krastā bieži varēja manīt makšķerniekus, kuri bija gatavi bargi izrēķināties ar katru, kurš sadomātu bļaustīties vai kā citādi biedēt prom potenciālo lomu. Tuvējā mežā, ja laimējās, varēja noķert kādu zaķi, tur varēja atrast daudz sēņu un ogu, tā ka par pārtikas trūkumu nebija jāsūdzas.
Tiesa gan, dzīve Ortaki, lai arī droša, bija diezgan garlaicīga un vienmuļa – vismaz tā sprieda Kimiko. Meitenei nupat bija apritējuši septiņpadsmit gadi, un joprojām nebija noticis nekas ievērības cienīgs. Katru rītu viņa nemainīgi pamodās savu vecāku mājās (ar īpašu miegainu nosaukumu – “Susuri”), pēc brokastīm devās līdzi tēvam uz traktieri “Goblina ala”, kas bija viņa īpašums, tur palīdzēja viņam dažādos darbiņos un tad atgriezās mājās, lai atskaitītos mātei par dienā padarīto, paēstu vakariņas un dotos pie miera, un tā katru dienu. Protams, nekā interesanta tur nebija.
Ik brīvo brīdi Kimiko pavadīja pie Vaši tētiņa. Viņš bija sasniedzis gandrīz deviņdesmit gadu vecumu, kas bija visnotaļ ievērojami. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis pa visu Iridiānu, un vienmēr spēja iepriecināt Kimiko ar kādu aizraujošu stāstu, leģendu vai pasaku. Meitene labprāt klausījās par elfiem, rūķiem, milžiem un citiem radījumiem un klusībā ilgojās pati kādreiz tos apciemot. Viņu ļoti interesēja vēsture, un Vaši tētiņš meitenei stāstīja par sendienu varoņiem un kariem, kas plosījušies visā pasaulē, un labā nebeidzamo cīņu pret ļauno. Kimiko vienmēr uzmanīgi klausījās, kāri tverdama katru večuka vārdu.
Tomēr nekas meiteni neaizrāva tik ļoti kā stāsti par pūķiem. Viņa varēja stundām ilgi sēdēt Vaši tētiņa mājā, kamēr viņš atāstīja kārtējo teiksmu par šiem varenajiem radījumiem. No viņa Kimiko uzzināja, ka arī Iridiānu agrāk apdzīvojuši pūķi, taču tad nācis Tumšais Lords Šaderots un viņa pūķu jātnieki, kas daļu pūķu pakļāvuši sev, bet pārējos iznīcinājuši. Dzirdot šo vēsti, meiteni parņēma skumjas. Viņai bija žēl pūķu, un viņa bija vēlejusies pati kādudien ieraudzīt kādu no šiem majestātiskajiem radījumiem, un ziņa, ka tas nebūs iespējams, viņu apbēdināja. Par laimi, pūķi vēl dzīvoja pasakās un tas, lai arī neliels, tomēr bija mierinājums.
Tongu un Iri, Kimiko vecāki, pret šo meitas aizraušanos nez kāpēc izturējās pagalam piesardzīgi un pat noraidoši. Viņiem nebija iebildumu pret viņas viesošanos pie Vaši tētiņa, kuram ciemā bija laba reputācija un kurš bija iemācījis meitenei lasīt un rakstīt; nē, viņiem nepatika Kimiko spēcīgā interese par pūķiem un piedzīvojumu kāre. Tongu un Iri centās meiteni nodarbināt, cerot, ka aizņemtības dēļ viņa aizmirsīs šīs “bērnišķīgās muļķības”, kā meitas aizraušanos dēvēja Tongu. Tomēr viņi kļūdījās. Pat ar daudzajiem darbiem Kimiko atrada laiku sapņošanai, par spīti vecāku pūlēm.
Arī šis rīts sākās tāpat kā visi pārējie. Kimiko pamodās ap septiņiem no rīta. Saule jau sen kā bija uzaususi un tagad bagātīgi lēja gaismu pār zaļajiem laukiem un omulīgajām mājiņām. Aiz loga vīteroja meža strazds – viņam pasaulē nebija nevienas pašas rūpes. Kimiko piecēlās, ātri apģērbās un izgāja no savas istabas, nemaz nenojaušot, ka šī diena ne tuvu nebūs tāda kā iepriekšējās.