*** Options

[silk]

Šis ir mans pirmais stāsts....vnk palasiet(starp citu, man patīk veselīga kritika)


****

Šī bija viena no tām dienām, kad gribējās kliegt skaļā balsī. Es jutos tik nogurusi un salauzta. Jau mēnesi nebija lijis lietus. Visur bija putekļi. Tie ķērās man kaklā un nāsīs. Tie neļāva man elpot...es mēģināju dzert ūdeni, bet vienalga kaklā bija pretīga sajūta, likās, ka es nosmakšu. Logi visu laiku stāvēja vaļā, mani garie mati bija rūpīgi sapīti un sasprausti. Bieži varēja dzirdēt, kā pa ielu aiztraucas ātrā palīdzība. Man riebās, kad cilvēki man pieskārās....man riebās pieskarties sev, jo rokas visu laiku bija miklas un kā nedzīvas.
Es paskatījos ārā pa logu. Arī pilsēta jutās tāpat kā es. Uz ielām nemanīja cilvēkus, pagalmā nespēlējās bērni, nekur nedzirdēja to bezrūpīgo čalošanu. Suņi gulēja koku paēnās, izkārtām mēlēm, smagi elsodami. Nekur nemanīja arī vecās sievas- neiztrūkstošu mana pagalma sastāvdaļu. Tās vienmēr bija te, tupēdamas kā žagatas, lamādamās uz saviem vīriem, dzērājiem, un stāstīdamas jaunākās tenkas. Bet šodien bija klusums. Karstums bija pievarējis visus. Pati pilsēta izskatījās atbaidoši- ielas bija netīras, māju sienas un jumti bija pelēki un likās, ka asfalts kūpēja.
Es nogāju nost no loga un iekritu gultā. Es ienīdu sauli...tā bija tik nespodri blāva...godīgi sakot, es nešaubījos, ka tā ienīda arī mūs.
BIja jau pienācis vakars. Visu šo laiku es biju nogulējusi tramīgā miegā, ik pa brīdim es atmodos, sapņi bija bezsakarīgi. Es piecēlos. Ķermenis bija noguris un es kustējos lēni. Nolēmu aiziet uz bāru, kaut gan es cerēju, ka nesatikšu nevienu paziņu. Pēdējā laikā man bija grūti iesākt sarunu-es jau sen jutu, ka sarunās, jautājumos un atbildēs, esmu kļuvusi pārāk strupa.
Bārs bija pustukšs. Paldies Dievam... Piegāju pie letes un pasūtīju dzērienu. Bārmenis kustējās kā ēna, varēja redzēt, ka arī viņam ir karsti. Es apsēdos un iegrimu muļķīgā apcerē par to, kāpēc tieši tagad paņēmu atvaļinājumu.
- Drīkst piesēst?- jautāja kāda tik pazīstama balss.
Es zināju, ka tas ir Viņš...nekādu šaubu.
- Sēdies droši.
- Ilgi neesam tikušies...
- Tas tiesa - Es atvirzījos nedaudz sāņus, jo viņa klātbūtnē es jutos jocīgi.
- Laiks ir vienkārši dranķīgs vai ne? Tāda sajūta, ka sakusīšu kopā ar ietvi vai pieķipšu pie sienas - Viņš pielika glāzi pie lūpām.
Viņš laikam bija tā persona, ko es gribēju redzēt vismazāk. Es jutu, ka viņa acis vienmēr bija pievērstas man. Acis viņam bija kā kaķim- vērīgas, tās nepalaida garām nevienu sīkumu. Tomēr es jau sen biju nosolījusies nevienu savā dzīvē vairs neielaist....man bija pieriebusies tā lieta, ko sauc par mīlestību.
Es nosēdēju bārā kopā ar viņu visu vakaru. Sarunas bija tik virspusējas, nesamākslotas...godīgi sakot, uz kaut ko vairāk es nebiju spējīga. Bija jau vēls vakars. Bārmenis diezgan depresīvā izskatā lūkojās arā pa logu, pie letes sēdēja vairāki vīrieši un sieviete, kas centās koķetēt ar viņiem visiem pēc kārtas. Skanēja diezgan populāra, bet tomēr tik pliekana, romatiska dziesma. Es piecēlos. Viņš arī.
- Es laikam iešu mājās. Esmu nogurusi. Ir karsts. Tu taču saproti - Es nemūžam nebūtu atzinusies, ka eju projām tikai tāpēc, ka viņa klātbūtnē jūtos pārāk labi.
Kad biju tikusi gandrīz līdz izejai, Viņš mani apturēja.

[silk]

- Pagaidi, vai nevēlies padejot ar mani? Tikai vienu deju....uz atvadām - Viņš apmulsis stāvēja un lūkojās manī ar kucēna acīm.
Laikam nekas nebūtu varējis satriekt mani vairāk kā šie divi teikumi. Es apstulbusi skatījos uz viņu. Ja vien viņš nebūtu uzlūdzis mani uz deju...tad tas būtu tik vienkārši- pagriezties un aiziet. Muļķis.... Es biju nosolījusies, ka nevienu vīrieti vairs savā dzīvē neielaidīšu.....un tagad šis sasodītais muļķis grib, lai es nostājos pati pret sevi? Es zināju, ja dejošu ar viņu, ja būšu tik tuvu pie viņa, es padošos.
- Nē....es nedejošu ar tevi - Es pateicu to tik auksti, ka man likās, es neesmu cilvēciska būtne. Bet vai viņš zināja, cik sasodīti ātri sitās mana sirds un pulsēja viss ķermenis?
Viņš izskatījās tik nelaimīgs...smaids viņa sejā bija izdzisis un viņš pats bija sadudzis....zemāks par zāli viņš stāvēja un lūkojās manī.
Es izgāju ārā, atstājot viņu vienu. Pānākusi mājās es ievēlos gultā. Es nedomāju par viņu. Es vienkārši gulēju un raudzījos griestos.
Bija rīts. Man bija slikti, gaiss bija pārāk tveicīgs. Debess bija pelēka, taču saules staru siltumu varēja just pat te, istabā. Es apģērbos un devos uz veikalu. Pagalmā uz soliņa sēdēja vecās sievas. Tās nez no kurienes bija sameklējušas lielus un krāsainus saulessargus, tupēdamas zem tiem, tās par kaut ko skaļi sarunājās. Es redzēju, ka viena no sievām, veca kā pasaule, ieraudzīdama mani, māja ar roku. Es piegāju pie viņas.
- Meitenīt, liela nelaime notikusi - Vecīte paskatījās uz mani. Seja viņai bija vienās grumbās un acis bija duļkainas, gandrīz bez dzīvības dzirksts.
- Kas tad atkal noticis? Vīrs pazudis? Dēls beidzot apciemoja? - Es savukārt paskatījos uz viņu.
- Nē, tavs draugs ir miris. Ak vai, beigts un pagalam! Vakar mašīna nobrauca. Visa māja par to vien šorīt runā. Nabadziņš...vēl tik jauns...
Un tās es uzzināju, ka miris ir Viņš. Diez tā bija mana vaina? Lēnām un bezmērķīgi es klīdu pa ielām līdz beidzot apsēdos uz pamestas mājas kāpnēm. Es nezināju, ko domāt....vienīgais, ko es jutu bija tas, ka sirdī kaut kas iesmeldzas un asa sāpe izskrien cauri visam ķermenim atkal un atkal.
Es nepamanīju, ka debess ir kļuvusi daudz tumšāka. Es tikai sēdēju kā sastingusi un raudzījos zemē. Uz siltās ietves kaut kas uzpilēja. Sāka krist smagas lietus lāsas. Es pacēlu acis. Lija lietus...beidzot lija lietus. Arvien straujāk un straujāk tas krita uz zemi, kapāja manu muguru...bet es tikai sēdēju....asaras sāka birt pār maniem vaigiem un man bija kauns....kauns un nožēla par to, ka es nepateicu toreiz Jā.