Mani daži labi pantiņi, nu jā... Options

[Kaede]

Te es ievietošu dažus savus dzejoļus. Ceru, ka nav tik traki, ko a?

Mirušo sapņu ielas.
Klusumā eju es, pa mirušām sapņu ielām
Kur ēnas slēpjas gar sienām
Un mēness jau paslēpies dus
Pasaulē noklusušā
Un nedaudz tumšā
Un mirušā
Kā Tavs roku pieskāriens…
Nemodini mani, kad jauna diena sākas
Tā pārāk cieša, saslēgusi mani
Savās skavās
Un vaļā nelaiž, lai kā es vēlētos.
Es slīkstu un varbūt tā pat labāk
Nekā vāji spuroties.
Man nav tik spēcīga ieroča,
Lai pret šo pasauli cīnīties.
Par smagu ir Tava roka šovakar
Par smagu tā pērļainas asaras
Rožu ziedlapās ber.
Man nevajag puķes uz kapa
Labāk noliec tur vientuļi sarkanu vēja lapu.
Par asu Tavs skūpsts
Skar lūpas, kuras jau sen aukstas un nejūtīgas.
No gadsimtu puteņiem sasalušas.
Par vēlu…un Tu to zini.
Un piedod, ka tā. Bet es esmu bezspēcīga.
Glābt to, kas kādreiz bija…


***
Trīs sarkanas ziedlapas
Tev rokā es ielikšu.
Tās vel ļoti karstas,
Tāpēc uzmanies
Neapdedzinies!
Trīs asas asaras,
Vēja un sniega sasaldētas
Es iebēršu Tev saujā.
Tās ļoti aukstas!
Tāpēc uzmanies!
Neapsaldējies!
Tu esi viens no viņiem- no pelēko bara.
Tie, kas citiem pāri dara!
Un, galvenokārt paši sev.
Ziemas rītausmā bālā
Es noķēru domu aiz astes gala
Un noslīcināju krūzē.
Lai jau guļ mūžīgo miegu.
Bet tā doma bija par mani un tevi.
Un lūk tas ir skumji…
Es, aizmigusi sniegā
ietinos Tavā mīlestībā,
Lai siltāka būtu šī nakts.
Un, kad tā pāries,
Apskāvieni un skūpsti
Riņķos mums apkārt
Kā sendienu aizmirstie taureņi,
Tie, kuri bija pagājušajā vasarā atstāti…

[Kaede]

Te būs vēl daži...

***
Pamodini mani, kad dzērves jau lido prom,
Nē, labāk, kad no viņām vairs pie debesīm ne miņas
Es vakar, starp citu, nozagu sirdi
Bez Tavas ziņas
No skapīša, kurā Tu to glabā
Un samalu miltos!
Esmu nežēlīga, teiksi, ka nepabrīdināju
Par pārmaiņām laikapstākļos manā dvēselē?!
Bet tad, kad Tu manējo sirsniņu
Tirgū par pieciem santīmiem pārdevi
Svešajiem garāmgājējiem?!
Tad, kad skūpstus uz visām malām sviedi?!
Labi, ka man vēl bija rokās sārti ziedi,
Aiz kuriem asaras noslēpt.
Negodīgais, nelietīgais melis!
Tomēr es Tevi pārāk mīlu, vai zini…?
Kurā rokā es turu Tavu piedošanu, nu mini!?
Labajā…?! Atkal nekā!
Es sviežu to atmiņu virumā
Un projām dodos.
Vakardienas sapņos man patika labāk…
Nu, ko domaajat...?

Un šis pozitīvais...

***

Apsnigušas domas,
satuntuļojušās savos pavedienos,
iet pa ielu un lūko pēc sniega
Tā aizmigušo dvēseļu pavēlnieka.
Klusi un noguruši,
Cilvēki dodas uz silto māju pusi,
Kur viņus gaida bučas un apskāvieni.
Bet logi, sala brīnumainie molberti,
klusēs...un paliek vieni.
Šovakar Tev vēlos savu dvēseli
svečturī gaišzilā dāvāt.
Glabā to labi un sildi!
Ar mīlestības sajūtām pildi
Un lūko, lai gaismiņa nenodzistu.
Un sajūtas sniegotās virsotnēs neaizbristu,
lai tās paliktu ar mums
un kutinātu papēžus.