Mani daži labi pantiņi, nu jā... Options

[Kaede]

Te es ievietošu dažus savus dzejoļus. Ceru, ka nav tik traki, ko a?

Mirušo sapņu ielas.
Klusumā eju es, pa mirušām sapņu ielām
Kur ēnas slēpjas gar sienām
Un mēness jau paslēpies dus
Pasaulē noklusušā
Un nedaudz tumšā
Un mirušā
Kā Tavs roku pieskāriens…
Nemodini mani, kad jauna diena sākas
Tā pārāk cieša, saslēgusi mani
Savās skavās
Un vaļā nelaiž, lai kā es vēlētos.
Es slīkstu un varbūt tā pat labāk
Nekā vāji spuroties.
Man nav tik spēcīga ieroča,
Lai pret šo pasauli cīnīties.
Par smagu ir Tava roka šovakar
Par smagu tā pērļainas asaras
Rožu ziedlapās ber.
Man nevajag puķes uz kapa
Labāk noliec tur vientuļi sarkanu vēja lapu.
Par asu Tavs skūpsts
Skar lūpas, kuras jau sen aukstas un nejūtīgas.
No gadsimtu puteņiem sasalušas.
Par vēlu…un Tu to zini.
Un piedod, ka tā. Bet es esmu bezspēcīga.
Glābt to, kas kādreiz bija…


***
Trīs sarkanas ziedlapas
Tev rokā es ielikšu.
Tās vel ļoti karstas,
Tāpēc uzmanies
Neapdedzinies!
Trīs asas asaras,
Vēja un sniega sasaldētas
Es iebēršu Tev saujā.
Tās ļoti aukstas!
Tāpēc uzmanies!
Neapsaldējies!
Tu esi viens no viņiem- no pelēko bara.
Tie, kas citiem pāri dara!
Un, galvenokārt paši sev.
Ziemas rītausmā bālā
Es noķēru domu aiz astes gala
Un noslīcināju krūzē.
Lai jau guļ mūžīgo miegu.
Bet tā doma bija par mani un tevi.
Un lūk tas ir skumji…
Es, aizmigusi sniegā
ietinos Tavā mīlestībā,
Lai siltāka būtu šī nakts.
Un, kad tā pāries,
Apskāvieni un skūpsti
Riņķos mums apkārt
Kā sendienu aizmirstie taureņi,
Tie, kuri bija pagājušajā vasarā atstāti…

[Kaede]

Gribas sevi palielīt. Paldies, tas man uzlabo garõgo

Šis dzejolis jau ir aizgājis "tautās"

***

Ikvienu soli, ko sper, es Tev jau priekšā,
lai padotu roku,
kas pilna šodienas maigā sniega.
Pukainas actiņas lūkojas logā-
mazas un mīļas sniegpārsliņas
zemi aizmigušo klāj.
Ik katru soli, ko tu sper es tev jau priekšā,
lai apmīļotu
un šodienas ziemotā brīnumā ar tevi dzīvi nodejotu.
Koki tik gaiši, raugās uz mums
un klusē, it kā zinātu ko tādu,
par ko pat nenojaušam.
Jebkuru soli, ko sper, es Tev jau priekšā.
Un abi mēs varam debesīs lūkoties,
un tagadnes siltajās sajūtās aizmirsties.
Un pie sevis cerēt, ka tās nekad nebeigsies...

Šo dievina visi učuki un vecāki...

Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo
Viens mirklis, ko nevar vairs atmiņā tvert
Tavs vaigs, tavas acis un elpa, kas dvašo
Viens mirklis- to nevar ar mūžību svert.
Viens mirklis tik ātri aiz pakalna slēpjas
Kur pazūd gan saule gan vējš, itin viss
Viens mirklis, kad dvēsele klusībā dvašo...
Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo

Mjā. Var teikt ar to otro es ta pa īstma saku rkastīt dzeju...