*** Options

[silk]

Šis ir mans pirmais stāsts....vnk palasiet(starp citu, man patīk veselīga kritika)


****

Šī bija viena no tām dienām, kad gribējās kliegt skaļā balsī. Es jutos tik nogurusi un salauzta. Jau mēnesi nebija lijis lietus. Visur bija putekļi. Tie ķērās man kaklā un nāsīs. Tie neļāva man elpot...es mēģināju dzert ūdeni, bet vienalga kaklā bija pretīga sajūta, likās, ka es nosmakšu. Logi visu laiku stāvēja vaļā, mani garie mati bija rūpīgi sapīti un sasprausti. Bieži varēja dzirdēt, kā pa ielu aiztraucas ātrā palīdzība. Man riebās, kad cilvēki man pieskārās....man riebās pieskarties sev, jo rokas visu laiku bija miklas un kā nedzīvas.
Es paskatījos ārā pa logu. Arī pilsēta jutās tāpat kā es. Uz ielām nemanīja cilvēkus, pagalmā nespēlējās bērni, nekur nedzirdēja to bezrūpīgo čalošanu. Suņi gulēja koku paēnās, izkārtām mēlēm, smagi elsodami. Nekur nemanīja arī vecās sievas- neiztrūkstošu mana pagalma sastāvdaļu. Tās vienmēr bija te, tupēdamas kā žagatas, lamādamās uz saviem vīriem, dzērājiem, un stāstīdamas jaunākās tenkas. Bet šodien bija klusums. Karstums bija pievarējis visus. Pati pilsēta izskatījās atbaidoši- ielas bija netīras, māju sienas un jumti bija pelēki un likās, ka asfalts kūpēja.
Es nogāju nost no loga un iekritu gultā. Es ienīdu sauli...tā bija tik nespodri blāva...godīgi sakot, es nešaubījos, ka tā ienīda arī mūs.
BIja jau pienācis vakars. Visu šo laiku es biju nogulējusi tramīgā miegā, ik pa brīdim es atmodos, sapņi bija bezsakarīgi. Es piecēlos. Ķermenis bija noguris un es kustējos lēni. Nolēmu aiziet uz bāru, kaut gan es cerēju, ka nesatikšu nevienu paziņu. Pēdējā laikā man bija grūti iesākt sarunu-es jau sen jutu, ka sarunās, jautājumos un atbildēs, esmu kļuvusi pārāk strupa.
Bārs bija pustukšs. Paldies Dievam... Piegāju pie letes un pasūtīju dzērienu. Bārmenis kustējās kā ēna, varēja redzēt, ka arī viņam ir karsti. Es apsēdos un iegrimu muļķīgā apcerē par to, kāpēc tieši tagad paņēmu atvaļinājumu.
- Drīkst piesēst?- jautāja kāda tik pazīstama balss.
Es zināju, ka tas ir Viņš...nekādu šaubu.
- Sēdies droši.
- Ilgi neesam tikušies...
- Tas tiesa - Es atvirzījos nedaudz sāņus, jo viņa klātbūtnē es jutos jocīgi.
- Laiks ir vienkārši dranķīgs vai ne? Tāda sajūta, ka sakusīšu kopā ar ietvi vai pieķipšu pie sienas - Viņš pielika glāzi pie lūpām.
Viņš laikam bija tā persona, ko es gribēju redzēt vismazāk. Es jutu, ka viņa acis vienmēr bija pievērstas man. Acis viņam bija kā kaķim- vērīgas, tās nepalaida garām nevienu sīkumu. Tomēr es jau sen biju nosolījusies nevienu savā dzīvē vairs neielaist....man bija pieriebusies tā lieta, ko sauc par mīlestību.
Es nosēdēju bārā kopā ar viņu visu vakaru. Sarunas bija tik virspusējas, nesamākslotas...godīgi sakot, uz kaut ko vairāk es nebiju spējīga. Bija jau vēls vakars. Bārmenis diezgan depresīvā izskatā lūkojās arā pa logu, pie letes sēdēja vairāki vīrieši un sieviete, kas centās koķetēt ar viņiem visiem pēc kārtas. Skanēja diezgan populāra, bet tomēr tik pliekana, romatiska dziesma. Es piecēlos. Viņš arī.
- Es laikam iešu mājās. Esmu nogurusi. Ir karsts. Tu taču saproti - Es nemūžam nebūtu atzinusies, ka eju projām tikai tāpēc, ka viņa klātbūtnē jūtos pārāk labi.
Kad biju tikusi gandrīz līdz izejai, Viņš mani apturēja.

[kahi]

neviens te nav slinks... vismaz es ne...man mājās nav ko darīt,tāpēc čakarēju otaku, bet stāstus arī lasu, tāpēc nesakiet, ka visi kļuvuši pasīvi...ir jau daži indivīdi, kas ne... bet tas tā... stāsts bija labs, patikās maniere, kādā uzrakstīts...sižets varbūt nebija tik dikti sakarīgs, bet runa bija patiešām fascinējoša.... turpini, lūdzu!!!