Es biju viena patti plašajā dzivokli., mans storijs! Options

[Sakura]

Es biju viena plašajā dzīvoklī.Pilnīga tumsa. Pēksņi atskan klikšķis.Soļi tuvojās brāļa istabai.Mani pārņem bailes.Jo tuvāk tuvojas soļi,jo straujāk sitas mana sirds.Kakls sažņaudzas.Man paliek nelabi.Tad atskan balsis.Es nesaprotu ko viņi saka.Pēkšņi skalš kliedziens atskan no brāļa izstabas.Es vairs nevaru izturēt.Ziņkārībamani beidz nost.Es iezskrienu izstabā.Un tad es atmostos.

[Sakura]

(2.nodaļa) Es visu laiku domāju.Nekas nesanāk.Domāju,līdz beidzot atmetu ar roku.Paņemugrāmatu un sāku lasīt. Kā parasti es lasu Doktora Ardnhola grāmatu „ Kā noķert vainīgo?” Mani vienmēr nomierina šādas grāmatas. Bet ko lai dara?Kabinetā pēkšņi ieskrien Sanasuke – Džekiņ! Tiko noskaidroju,ka viena francūziete nonākusi slimnīcā! - Kādēļ tev vienmēr jātraucē mans miers? !Nu stāsti, kur ta sieviete ir? – Viņa ir vietējā slimnīcā.Vai tad es jau neteicu Kamui?! - Jā, bet es neklausījos! Es pasmaidiju ar ļaunu smaidu. Tā mēs aizbraucām uz slimnīcu . Atkal sieviete neko nezināja.Teica tikai to,ka tulīt sāks pazust arī vīrieši. Nabadzīte,sablefojusies.Bet tik un tā jātur acis vaļā.Var būt ka kaut kas notiek! Atgriezos savā kabinetā.Apsēdos un turpināju lasīt. Un tā vairākas dienas.Līdz pēkšņi atkal iebrāzās Sanasuke brēcot – Viņa neblefoja! Tā bija tiesa! Ir atrasts kāds franču uzņēmējs!Viņš knapi ir palicis dzīvs! – Nebrēc nelga! Braucam uz slimnīcu! Atkal tas pats.Teica to pašu ko sieviete. Dīvainā kārta, es par to neuztraucos. Es biju pavisam mierīgs. Atšķirībā no Sanasukes. Viņs tik ļoti stresoja, ka pat nagus grauza!Es jau atkal lasīju, kad pēkšņi telefons iezvanījās. Es pacēlu un atsaucos -halo? Runātājs atbildēja – Tev ir viens mēnesis laik uzinā kas ir vainīgais, vai arī pazudī vēl daudzi citi! - kas runā?! – Tev ir vies mēnesis... Un tā turpinājās visu laiku. Man bija aizdomas,karuna bija atskaņota. Bet kurš gribēja mani iebiedēt? Tā balss skaneja tik pazīstama, bet es nevaru atcerēties! Nolēmu aizbraukt uz kīno, lai nomierinātos. Aizgāju kopā ar Sanasuki. – Laba doma Kamui! Bet uz kādu filmu iesim? - Paskatīsimies. – es atteicu. Atradām vienu normālu filmu. Protams bijām redzējuši, bet tas jau nekas.Mierīgi skatījāmiess līdz atskanēja šie vārdi – Tev ir viens mēnesis lai uzinātu kas ir vainīgais, vai arī pazudīs vē daudzi citi! Tad es atjēdzos. Vārdi bija ierakstīti no filmas! Tā ari nosēdēju vissu filmu par to domādams. Nodomāju – Atgriezīšos mājās un padomāšu, varbūt kaut ko sapratīšu.Parakņājos pa internetu.Neko neatradu. Varbūt rītā... No rīta es jutos itkā es būtu pārcieris avāriju. Es uztaisīju kafiju, bet pat to neizdzēru. Es biju pārāk aizņemts domājot par to, kas gribēja mani iebiedēt. Tā es domāju, un domāju. Neko neizdomāju.Paskatījos pulkstenī. Es kavēju! Ātri saģērbos un braucu uz kabinetu. Bet tur nebija ko darīt. Atkal paņēmu grāmatu un lasīju. Bet tad es dzirdēju Sanasuki ....