Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

[Kikio]

Man šovakar labs garastāvoklis, tāpēc te jums turpinājumiņš


Trešā nodaļa

Kimiko pati vēlāk nesaprata, kāpēc uzreiz paklausījusi Ildaram, pat neuzdodot jautājumus. Tagad meitenes galvā radās arvien jaunas mīklas un neskaidrības, bet nebija neviena, ko iztaujāt. Mags bija palicis Ortaki, un viņa kopā ar Si-Ro pirms pāris stundām bija šķērsojusi ciemata robežu, nonākot Serketas karalistē un atstājot mājas aiz muguras. Nu bija tikai viņi abi.
“Bet varbūt nav nemaz tik slikti,” Kimiko ieprātojās, un tā bija uzmundrinoša doma. Meitene dziļi ieelpoja svaigo, smaržīgo vēlā pavasara gaisu un pasmaidīja. Iet bija viegli, jo viņa ņēma līdzi tikai nepieciešamākās lietas un neapgrūtināja sevi ar lieku smagumu. Un arī laikapstākļi bija ideāli. Spīdēja saule, debesis bija gaiši zilas un tajās peldēja balti mākoņu kuģi, tomēr tumšā pamale solīja lietu, lai gan ne tik drīz, lai tagad uztrauktos. Ceļš bija līdzens un vijās cauri zaļajiem laukiem. Šur tur slējās kāda zemnieku mājiņa un pļavās ganījās dažas govis. Gaisā lidinājās krāsainie vasaras vēstneši tauriņi, ik pa brīdim nosēžoties ziedā. Pūta viegls vējiņš un augstu debesīs varēja sazīmēt pāris bezdelīgas. Visur jautās miers un rāms prieks par atmodu pēc garās ziemas.
Sev līdzās Kimiko izdzirdēja divbalsīgu nopūtu un paskatījās pa kreisi, lai ieraudzītu Si-Ro, kurš aizgrābts vēroja skaisto dabu.
- Kāpēc gan es nevarēju piedzimt šeit... – viena no galvām izdvesa un atkal aizdomājās.
- Tātad... – Kimiko mēģināja uzsākt sarunu, - kurš no jums ir Si un kurš – Ro?
- Es esmu Si, - meitenei tuvākā galva uzreiz atsaucās.
- Idiots, - otra nošņāca. – Tu esi Ro. Si esmu es.
- Vai ne?! – pirmā galva apskaitās. – Tu, puņķainais bandubērns, kā tu uzdrošinies piesavināties manu vārdu?!
- Man kauns, ka tu esi daļa no mana ķermeņa, - otrā nogrozīja galvu.
- Mūsu ķermeņa, - pirmā palaboja. Otrā paskatījās uz Kimiko.
- Tagad tu redzi, kas man jāpacieš katru dienu. – Hidras balsī skaidri varēja dzirdēt ciešanas.
- Saprotu, - meitene iespurdzās. – Kurš tad tu esi?
- Mmm... lieta tāda, ka... – otrā galva pūlējās atrast atbilstošus vārdus un pēkšņi nez kāpēc likās ļoti samulsusi.
- Mēs... – pirmā nāca palīgā, taču tai nevedās labāk.
- ... jūs paši nezināt, - Kimiko pabeidza viņu vietā. Si-Ro izskatījās pamatīgi atvieglots un reizē apjucis.
- Patiesībā tā ir, - otrā galva atzinās.
- Un tāpec mēs strīdamies, - pirmā piemetināja. – Saproti, ir šausmīgi grūti uzrunāt otru, ja nezini viņa vārdu. Un vēl trakāk ir, ja tu nezini pats savējo.
- Liekas, ka nojaušu, - Kimiko pasmaidīja.
- Varbūt... – pirmajai galvai pēkšņi kaut kas iešāvās prātā, - varbūt tu vari mums palīdzēt?
- Jā, - otrā piekrita. – Tad mums vairs nebūtu bezjēdzīgi jālamājas un jākašķējas.
- Labi, - Kimiko, brīdi apdomajusies, sacīja. – Darīsim tā. Tā galva, kura no manis atrodas tālāk, no šīs dienas sauksies par Ro. Ir iebildumi? Nē? Tad jauki. Un tā, kura man ir tuvāk un ātrāk iekarst, būs Si. Ar mieru?
- Protams, - abas galvas sparīgi pamāja, acīmredzami apmierinātas ar meitenes spriedumu. – Liels paldies!
- Nav par ko, - Kimiko attrauca. – Kā jums liekas, cik tālu mēs šodien tiksim?
- Tad redzēs, - Ro noteica. – Ja turpināsim iet tikpat ātri...
- ... un ja lietus mākoši mūs nenoķers, - Si iestarpināja.
- ... tad pret vakaru jau būsim Sko, - Ro pabeidza, veltīdams Si dusmīgu skatienu.
- Tad jau labi, - Kimiko novilka, kaut gan nepavisam tā neuzskatīja.
Sko. Lorda Jamato valsts galvaspilsēta. Šo vārdu meitene bieži bija dzirdējusi, dzīvojot Ortaki, un parasti ne tajā labākajā sakarā. Ļaudis runāja, ka tur zagļiem un krāpniekiem esot brīvas rokas, ka tie varot darīt visu, kas tīk, un netiekot sodīti. Daži pat mēļoja, ka Lords Jamato esot noslēdzis līgumu ar Šaderotu, apsolot tam savu palīdzību gaidāmajā karā. Neviens gan nezināja, cik no šīm baumām ir patiesība un cik – cilvēku fantāzijas augļi, bet viens bija skaidrs – nepieredzējušam ceļotājam nokļūšana Sko nevarēja labi beigties. Tās šaurajās ieliņās uzglūnēja dažādas nepatikšanas. Tur siroja zagļi, atlīdzības mednieki, pat slepkavas. Pie sevis vilināja gan viltus zīlnieces, gan apšaubāmas raganas, gan pavisam īstas burves. Sko nekad nevarēja justies droši un nedrīkstēja atslābināt uzmanību.
- Mhm, - Si un Ro unisonā nomurkšķēja. Viņu tonis ļoti atgādināja Kimiko intonāciju – acīmredzot arī viņi bija dzirdējuši par Sko slikto slavu.
Tālāk viņi gāja klusēdami. Si-Ro vairākkārt mēģināja aizsākt sarunu, taču Kimiko atbildes bija tik īsas un skopas, ka beigu beigās hidra atmeta ar roku.
Kimiko nerunīguma iemesls bija nevis slikts garastāvoklis, bet gan bailes.Meitene negribēja spert kāju Sko, taču nebija izvēles. Jo vairāk viņa attālinājās no mājām, jo karstāk vēlējās apcirsties un skriet atpakaļ, atgriezties pie ģimenes – vienīgajā vietā, kur viņa jutās droši. Bet... tad viņa pieviltu Ildaru un pārējos, kuri viņai uzticējās un uz viņu paļāvās. To Kimiko negribēja, jo tādā gadījumā sirdsapziņa viņu nobeigtu. Meitene no sirds vēlējās palīdzēt un reizē baidījās – baidījās no nezināmā.