Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

[Kikio]

Fū, noskatījos kādas 11 InuYasha sērijas un tagad nolēmu ielikt turpinājumu. Lai labi lasās!


Lai nebūtu jālauza galva par nākotni, Kimiko ieprātojās par Ildara stāstīto. Viņš nebija pateicis visu līdz galam, kaut kas bija palicis noslēpumā. Īpaši meiteni mulsināja burvja norāde uz to, ka ceļā viņu gaidīšot kāds draugs. Par ko gan mags domāja, to sakot? Kimiko, lai kā arī pūlējās, nevarēja saprast šo vārdu jēgu. Kā viņa šo draugu pazīs? Kā lai neiekrīt nelabvēļu valgos? Kā lai bez zinoša pavadoņa nokļūst pie Tarina Bargā?
- Sko, - Kimiko domas iztraucēja Ro balss. Meitene pacēla galvu un prieksā ieraudzīja smailus tornīšus, kuru rotājumi atstaroja blāvo saules gaismu, ko aptumšoja lietus mākoņi. “Nu ko,” viņa drūmi nodomāja, “varbūt vismaz atradīsim naktsmītni.”
- Kuru katru brīdi sāks līt, - Si pareģoja, paskatīdamies debesīs. Viņam bija taisnība. Smagie, zilimelnie mākoņi virs viņu galvām sabiezēja un nepagāja ne desmit minūtes, kad sāka krist pirmās lielās lietus lāses, kuru ar katru mirkli kļuva aizvien vairāk. Uzšķīlās spoži balts zibens un kaut kur ļoti tuvu nogranda Pērkontēva bungas. Nez no kurienes sacēlās spēcīgs vējš, noraujot kokiem tikko uzplaukušos ziedus un maigi zaļās lapas. Kimiko nolieca galvu, lai lietus tik ļoti nesistos sejā, un klusībā sevi izlamāja par vieglprātību. Kā viņa varēja aizmirst paņemt līdzi apmetni, turklāt lieliski zinot, ka ir iestājies pavasara vētru laiks, kad negaiss var uznākt pavisam pēkšņi?! Atlika vienīgi cerēt, ka viņi paspēs nokļūt Sko līdz brīdim, kad tiks aizslēgti vārti.
- Pieliekam soli! – meitene neatskatīdamās uzsauca Si-Ro, cīnīdamās pretī vējam. Hidra neatbildēja, taču Kimiko turpat aiz muguras izdzirdēja tusnīšanu, kas liecināja, ka ceļabiedrs nekur nav pazudis. Tas viņai sagādāja milzu atvieglojumu, jo meitene negribēja klīst pa Sko ielām pilnīgi viena.
Par laimi, pilsēta bija tuvāk, nekā likās, un pēc neilga laiciņa Kimiko kopā ar Si-Ro iegāja pa tās vārtiem. Sargi neuzdeva nekādus jautājumus, jo vārtu slēgšanas laiks vēl nebija pienācis un meitene ar hidru neizskatījās pārāk bīstama. Tā nu Kimiko drīz vien attapās Sko šaurajās, bruģētajās ieliņās, kas kā labirints vijās starp pelēkajām akmens celtnēm. Meitene noskurinājās; tas bija gan dēļ aukstuma, gan nepatikas. Šī pilsēta likās salta un neviesmīlīga, it kā gribētu padzīt svešiniekus. Tomēr tagad tas nebija galvenais, kas nodarbināja Kimiko prātu. Šobrīd vienīgais svarīgais bija pēc iespējas ātrāk atrast naktsmītni, jo lietus vēl arvien gāza kā ar spaiņiem un viņa ļoti negribēja gulēt uz ielas kā klaidone.
Neizskatījās, ka veiksme būtu Kimiko pusē. Lai kur arī viņa gāja, visur durvis bija ciet un namu logi – tumši. Uz ielas nemanīja gandrīz neviena cilvēka, un tie daži, kurus meitene satika, nopētīja viņu ar šaubīgiem un pat naidpilniem skatieniem un par naktsmāju došanu negribēja ne dzirdēt. Beigu beigās Kimiko apsēdās turpat uz salijušajiem un slidenajiem bruģakmeņiem un paslēpa seju rokās. Meitene neraudāja, taču bija spiesta atzīt sakāvi. Ja viņa nebūtu klausījusi Ildaru, tad šobrīd sēdētu mājās pie galda un baudītu mātes pagatavotās vakariņas... Tēvs noteikti pastāstītu kādu jautru atgadījumu, viņi visi kopā pasmietos... Tad Kimiko palīdzētu mātei nomazgāt traukus un pēc tam dotos uz savu mazo istabiņu bēniņos, mazliet palasītu un tad mierīgi aizmigtu, nelauzot galvu ne par magu ordeni, ne pūķiem, ne Sudrabkalniem vai Tumšo Lordu. Tas būtu nedaudz vienmuļi, taču reizē pierasti un droši, ne tā kā tagad, kad vina bija viena svešumā, nezinot, ko darīt un kurp iet. Kimiko klusi iešņukstējās. Viņa bija gatava atdot visu, lai tikai atrastos mājās pie savas ģimenes...
- Hei, tev viss kārtībā? – meitenei turpat blakus atskanēja kāda balss. Kimiko steigšus notrausa asaras un pacēla galvu.