Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

[Kikio]

Gaidītais turpinājums ir klāt Prieks, ka mani lasāt!


Viņas priekšā stāvēja jauns puisis, mazliet vecāks par viņu pašu. Viņam bija tumši brūnas acis un pagari, nekārtīgi melni mati, ko daļēji slēpa kapuce. Viņš bija tērpies novalkātās, pelēcīgās drānās, kam pāri pārvilkts pabalējis apmetnis. Lai arī drusku nevīžīgs, viņš izskatījās gana uzticams, tāpēc Kimiko vārgi pasmaidīja un pamāja.
- Jā, nav ne vainas.
- Neizskatās, - puisis šaubīgi noteica. – Ja viss būtu labi, tu diez vai sēdētu uz ielas, turklāt vēl šādā laikā. Tu neesi šejieniete, vai ne?
- Es esmu no Ortaki, - Kimiko paskaidroja.
- Skaidrs, - puisis novilka. Tad viņa skatiens pievērsās hidrai. – Kas tas tāds?
- Si-Ro, mans pavadonis, - Kimiko iepazīstināja. – Mēs ceļojam kopā.
- Un uz kurieni, ja nav noslēpums?
- Tāpat vien, - meitene izvairīgi atteica, nolemjot labāk nestāstīt par savu ceļamērķi vai citiem nodomiem.
- Zini, Sko nav tā atbilstošākā vieta, kuru izvēlēties kā pieturas punktu, un parasti tiem, kuri te ierodas, ir nopietns iemesls, - puisis nebija īsti pārliecināts, taču neiztaujāja viņu tālāk. – Ja negribi, vari man nestāstīt savu mērķi. Tev taču ir, kur pārlaist nakti?
- Nav, - Kimiko atzinās. Viņas sarunu biedrs likās iepriecināts.
- Nāc, - viņš sniedza meitenei roku, - tu vari palikt pie manis. Esmu pārliecināts, ka manējie neiebildīs.
- Un Si-Ro? – Kimiko vilcinādamās vaicāja. – Kas būs ar viņu?
- Arī viņam vieta atradīsies, - puisis pārliecinoši sacīja. – Nu?
- Labi, - Kimiko piekrita, satverdama viņa izstiepto roku, un viņš palīdzēja meitenei piecelties.
- Ārprāts, tu tacu esi galīgi izmirkusi! – viņš secināja, viņu kritiski nopētīdams. – Ņem šo. – Puisis atsprādzēja apmetņa aizdari un uzklāja to Kimiko uz pleciem. – Tā tu vismaz nenosalsi.
- Bet kā tad ar tevi pašu? – meitene jautāja. Puisis viņai draudzīgi uzsmaidīja.
- Esmu jau pieradis, - viņš bezbēdīgi attrauca. – Seko man. – Un, joprojām turēdams Kimiko aiz rokas, viņš devās uz priekšu pa šauro ieliņu. Si-Ro viņiem sekoja, ik pa brīdim aizdomīgi palūrēdams uz jaunizcepto draugu.
- Tu esi droša, ka tā ir laba ideja? – Ro klusiņām pajautāja, piebāzis purnu meitenei pie pašas auss.
- Pirmo reizi esmu ar tevi vienisprātis, - Si nobubināja.
- Kuš, - Kimiko viņus tikko dzirdami apsauca. – Mums nav nekādas īpašās izvēles.
Ar to pietika, lai hidra apklustu, taču tās šaubas viņas vārdi gan neizdzēsa.
- Mēs vēl neesam tā īsti iepazinušies, - puisis pēc brītiņa ierunājās. – mani sauc Rejs.
- Kimiko, - meitene atteica. Rejs uz viņu ieinteresēti paskatījās.
- Esi augstdzimusi?
- Nepavisam, - viņa iesmējās, ar katru brīdi jūtoties arvien brīvāk. – Es nāku no pavisam vienkāršas ģimenes. Un tu?
- Ko tur daudz stāstīt, - arī Rejs pasmaidīja. – Visu mūžu dzīvoju šeit, Sko. Neko daudz ceļojis neesmu, bet ellīgi gribētos tikt projām no šejienes. Jamato ir gatavais mērglis.
- Vai tā klājas runāt par savu valdnieku? – Kimiko pajautāja. Rejs par atbildi nicinoši nosprauslojās.
- Viņš varbūt ir Serketas valdnieks, bet ne manējais, patīk tas viņam vai nē. Es esmu viens no tā sauktajiem dumpiniekiem, kas neatbalsta viņa varu un gribētu viņu gāzt. Šobrīd mēs izstrādājam plānu.
- Atentātam?
- Nē, kur nu! – Rejs iesmējās. – Tikai pabojāsim viņam dzīvi ar šādām tādām nekārtībām, neko vairāk. Mēs neesam nekādi slepkavas, ja tu to padomāji.
- Tu nemaz neizskaties pēc slepkavas, - Kimiko, viņu nopētījusi, atzina. Rejs viņai uzsmaidīja.
- Prieks dzirdēt. Taču tu man neizskaties pēc vienkāršas tūristes. Tu kaut ko slēp.
- Kas tev liek tā domāt? – Kimiko samirkšķināja acis, pūlēdamās izskatīties pārsteigta.
- Cik bieži Sko ielās gadās sastapt jaunu meiteni kopā ar hidru? – Rejs atvaicāja. – Protams, es netaisos tevi pratināt, bet zini – man tu vari uzticēties.
- Kā tad, - Si aizmugurē nomurmināja; tiesa, tik klusi, ka neviens, izņemot Ro, to nedzirdēja.
- Klāt esam, - Rejs paziņoja. Kimiko apstājās viņam līdzās un pārlaida šaubīgu skatienu vietai, uz kuru puisis bija viņu atvedis. Si-Ro aizskaroši nošņācās.
Viņu priekšā slējās pussabrucis grausts. Tā sienas bija sašķiebušās un apdrupušas, jumts – apsūnojis un caurumains. Logu stikli bija izsisti un to lauskas mētājās zemē, bet tukšās rūtis bija aizklātas ar rupjiem maisauduma gabaliem. Pa vienu no lielākajiem robiem jumtā cēlās tumša dūmu strūkla, jo skursteņa nebija. Visā visumā nams drīzāk atgādināja gruvešu kaudzi, taču, ja viņi negribēja nakšņot uz ielas, bija vien jāiztiek.
- Nāc, - Rejs aicināja, vezdams Kimiko sev līdzi un pavērdams čīkstošās durvis, kas eņģēs turējās tikai ar piķi un dievvārdiem. – Pieteiksimies pārējiem, ka esam mājās.