tirpalas un shaushalas Options

[ShinChan]

Mana vienīgā ziņģe
Guntars Račs / Uģis Rūķītis / Jānis Grodums

Ar tevi nekad mēs nebūsim kopā,
Tu būsi kā rīts, es būšu kā vakars.
Tu būsi kā vējš, es būšu kā klusums,
Es būšu kā tu, tu būsi kā es.

Ar tevi nekad mēs nebūsim kopā,
Tu būsi kā zelts, es būšu kā dzelzs.
Tu būsi kā vīns, es būšu kā ūdens,
Jo tu būsi tu, bet es būšu es.

Piedz.:
Tu, mana vienīgā, vien tu, vien tu.
Tu, mana vienīgā, vien tu.
Tu, mana vienīgā, vien tu, vien tu.
Tu mana vienīgā.
Labrīt, uz redzēšanos!

(Starpspēle)

2x Piedz.:
Tu, mana vienīgā, vien tu, vien tu.
Tu, mana vienīgā, vien tu.
Tu, mana vienīgā, vien tu, vien tu.
Tu mana vienīgā.
Labrīt, uz redzēšanos!

Izlasījāt rūpīgi? Kā patika? Vai vārdu salikums "Latvijas roka leģendas" un šis murgs jums iet kopā? Man nē.
Dziesma jau kādus gadus 5 veca, taču joprojām
sava tizlā teksta dēļ nebeidz tracināt. Nesen atkal izdzirdēju to skanam radio un nolēmu, ka šis ir labs iemesls pašķendēties par Latvijas mūziķu radīto dziesmu tekstiem. Kur ir palikušās interesantās lirikas? Kāpēc padomju laikā bija tik daudz izcilu sadarbību starp mūziķiem un dzejniekiem, kā labākos piemērus varu minēt "Pērkonu" un Māri Melgalvu, kā arī Menuetu un Viktoru Kalniņu. Arī citām grupām lirika bija daudz specīgāka kā šobrīd, pat Līviem, kurus līdz Ērika Ķiģeļa nāvei tiešām pilntiesīgi varēja uzskatīt par izcilu grupu, teksti nebija tā vājākā vieta. Tolaik arī vienkāršākie estrādes mūziķi kaut kā vairāk uzticējās profesionāliem dzejdariem, nevis savām ierobežotājām spējām tapināt līdz nelabumam banālus un salkanus tekstus, kā tas ir šobrīd. Es jau saprotu, ka nevienam par teksta radīšnu negribas maksāt naudiņu, taču ja rezutlātā dziesma izklausās pēc 2. klases beŗna sarakstīta pantiņa, kā tas ir Manas vienīgās ziņģes gadījumā, tad būtu vērts padomāt arī par pašas grupas reputāciju. Man grūti nākas saprast, kā profesionāli mūziķi, kuri domājams prot atškirt labu dziesmas tekstu no galīga murgojuma, vēl jo vairāk tāpeč, ka paši savulaik šos labos tekstus ir dziedājuši spēj nolaisties līdz tādam līmenim.
Vēl viens uzskatāms piemērs. agrāk Prāta vētras dziesmas bija bauda klausīties, Kauperam nebija ko pārmest, par albumu Veronika jūsmoju joprojām, taču vai kāds man var pateikt par ko ellē ratā ir teksti dziesmām "Pilots Tims", "Lapsēns (vai kaut kā tā)" un arī tiem pašiem "četriem krastiem"? Kaut kā izskatās pēc radošās krīzes.
Ja augstākminēto grupu liriku notrulināšanos varu sagremot. Tad apstākli, ka latvijai ir zudis tāds talantīgs mūziķis kā Roberts Gobziņs ir grūti aptvert. Viņa ampelēšanos ar melņiem par muzicēšanu var nosaukt tikai cilvēks kam ir sveša mūzika vispār. Viņš viennozīmīgi bija un domājams joprojām ir viens no labākajiem elektroniskās mūzikas pamatā tehno radītājiem mūsu valstī. Viņa dziesmu teksti ir kaut kas vienreizējs, piemēram, "Krasta āža" lirika ir tīrs sirreālisms dzejā. Dziesma "Latīņu maiznieki", (manuprāt viņa labāka dziesma) vispār ir nenovērtēts dārgums Latvijas mūzikā. Neesmu informēts par apstākļiem, kas viņu piespieda pamest nenopietni nopietno muzicēšnanu un pārmesties uz pašreizējo masu izklaidi zaļummballēs un šlāgerfestos (droši vien vainīga tā pati naudiņas pelnīšana) taču "fakt na ļico" mums ir zudis talantīgs mākslinieks ar kuriem mēs jau tā neesam pārāk bagāti.
(postu pabeigšu vēlāk)

[GM]

Atļaušos nepiekrist par to, ka "Līvu" lejupslīde sākās ar Ķiģeļa nāvi, kā nekā daudzi grupas izcilākie gabali kā, piem., "Dzimtā valoda", "Dzejnieks",
"Pūlī", "Straume" utt. ir tapuši tieši pēc Ķiģeļa bojāejas. "Līvus" izvarojis ir Guntars Račs, sākot ar 98'ā gada disku "Viva", kurš ir savdabīgs pagrieziena punkts "Līvu" muzikālajā karjerā, kas skaidri apliecina, ka vecais kodējs Brīze pie leading vocals jamiem bija vajadzīgs kā maize, tāpat kā dziesmu teksti uz Grēviņa vai latvju dzejnieku lirikas bāzes, nevis Rača "Dzeguzītes" līmeņa savārstījumi.
Turpretī vispārējā tekstuālā notrulināšanās ir visai raksturīga ne tikai latviešiem, bet arī visai pasaulei. Sen zināma patiesība. Ne velti roks ir miris - nevienam vairs nevajag Boba Dilana līmeņa tekstus, ja daudz ērtāk un izdevīgāk ir pārdopt lipīgu meldiņu ar liriku tajā nepieciešamajā minimumā, kas vajadzīgs, lai kompozīciju neuzskatītu par reklāmas džinglu, vai uz trīs rifiem balstītu zāģi ar bezskarīgu ķērkšanu, ko atšifrēt spēj vien depresīvas gotu meitenītes. Attiecīgi arī letiņi sevišķi neatškiras no pārējās pasaules tendencēm. Lai gan te pie vainas varētu būt arī absolūts talantu trūkums tā saucamajā populārajā mūzikā - ko patiesi talantīgu mūsdienās var dzirdēt tik no Cosmos vai čello-roķieriem Melo-M. Tā ir klase, līdz kurai Kauperiņam nekad neaizsniegties, lai arī Renārs pārdot daudz vairāk ripuļus nekā minētie mākslinieki. Un arī mūsu jaunie dzejnieki, kas teorētiski varētu cept augšā jaukas lietas, nododas kaut kādai depresīvai pseido-Poruka "mākslai", kuru dziesmas tekstā bāzt būtu grēks pret veselo saprātu.