Pūķa dziesma, Ja nu kādu tas interesē... Options

[Kikio]

Mans jaunākais garadarbs ir veiksmīgi (vismaz es tā ceru ) iesākts, un gribas zināt, vai kādu kas tamlīdzīgs interesē ar'. Šis tas par sendienām, citu pasauli un tā tālāk... Tikai atgādinu - vēl nekā daudz nav, tā ka ar turpinājumiem var sanākt tā, ka būs jāpagaida nenoteikts laiks. Nu tad aiziet!


Prologs.

- Tumšā Lorda vārdā, atveriet!
Durvis vēlreiz nodrebēja zem sitiena, šoreiz stiprāk. Jebkurā brīdī tās varēja izgāzties.
- Kirina, bēdz kopā ar mazo! Ildar, es lūdzu tevi – pieskati viņas!
- Darīšu, ko spēšu. Kundze, lūdzu, nāciet man līdzi! Tā ir vienīgā iespēja izdzīvot.
- Nē! Hirju! Hirju, neej!
- Kirina, mums nav izvēles! Viņi tāpat ielauzīsies un tad mirsim mēs visi! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu un mazā ejat bojā! Ildar, nogādā viņas Svētajā birzī pie magu ordeņa! Tur Šaderots viņas nemeklēs! Steidzieties!
- Hirju, es tevi šeit nepametīšu vienu!
- Kirina – ej! – vīrietis vārdā Hirju pavēloši uzsauca. – Es jau esmu izdarījis savu izvēli. Tevi un Kimiko viņi nedabūs savās nolādētajās ķetnās!
- Hirju! – Kirina izmisīgi iekliedzās, cenzdamās izrauties no vecā vīra rokām, kas viņu stingri turēja. Viņa cīnījās visiem spēkiem, līdz beidzot atsvabinājās no Ildara tvēriena un, pārskrējusi pāri istabai, piekļāvās vīram. – Ļauj man palikt kopā ar tevi!
Vīrietis gribēja viņu atgrūst, taču pat viņam ar visu viņa pārliecību tas bija pārāk grūti. Vecais mags nespēja neko iesākt, tikai bezspēcīgi noskatīties.
- Kirina, ja mirsim mēs abi, mūsu meita viena neizdzīvos, un viņa nedrīkst šeit palikt! Tev jādodas līdzi Ildaram. Viņš ir magu ordeņa galva un zinās, ko darīt. Man ir jāpaliek, lai dotu jums iespēju izbēgt. Lūdzu, dari, kā es lieku! Arī man ir smagi, bet citas iespējas nav!
- Es zinu, - Kirina caur asarām nočukstēja, piespiezdama sev pie krūtīm mazu vīstoklīti, kas klusiņām ieraudājās. – Bet es nespēšu dzīvot bez tevis!
- Tu spēsi, - Hirju stingri iebilda, pēdējo reizi apskaudams sievu. – Tagad ej. Laika nav daudz.
- Hirju... – Kirina iesāka, bet tajā brīdī visa koka celtne nodrebēja un durvis izgāzās no eņģēm. Pa tām iebruka vairāki melnie bruņinieki.
- Kirina, atpakaļ! – Hirju uzsauca. Viņa paklausīja un atkāpās telpas dziļumos, joprojām cieši sev klāt turēdama bērnu.
- Padodies! – viens no melnajiem bruņiniekiem asā, metāliski skanošā balsī pavēlēja. – Mūsu ir krietni vairāk! Tev nav izredžu, pūķi! Ne tev, ne tavai ģimenei!
- Pūķi? – Hirju parjautāja. – Jūs mani uzskatāt par muļķi? Vai tad es izskatos pēc pūķa?
- Nemaz nepūlies mūs apmānīt, - no ārpuses atskanēja šņācoša, čērkstoša balss. Nākamajā mirklī puse sienas ar troksni sagruva. Hirju atlēca atpakaļ un pacēla galvu. Viņa acis šausmās iepletās, tāpat kā Kirinas un Ildara. Hirju apzinājās, ka skata savu nāvi.
Tieši viņa priekšā stāvēja milzīgs, melnām zvīņām klāts pūķis. No tā nāsīm cēlās balti dūmu mutuļi, sarkanās, spīdošās acis bija piekaltas jaunajam vīrietim. Tumšie plēvspārni bija daļēji sakļauti, mute – mazliet pavērta, tā ka varēja redzēt baltos, zobeniem līdzīgos ilkņus. Taču ne jau pūķis Hirju tā biedēja. Tas bija cilvēka siluets, kas sēdēja radījumam mugurā, tieši starp spārniem. Un tomēr Hirju zināja, ka tas nav cilvēks.
Radījuma mugurā viņš bija gandrīz nemanāms, tomēr Hirju viņu redzēja. Viņš bija tērpies sudrabotās bruņās, kam pāri parvilkts melns apmetnis. Kapuce bija atmesta uz muguras un varēja redzēt viņa seju. Sevišķi baisi izcēlās acis – tām nebija ne zīlīšu, ne varavīksneņu, tikai luminiscējoši baltumi, kuros kustējās pelēcīgi sudrabota dūmaka. Galvā viņam bija sudraba kronis ar sešām smailēm, kas mirguļoja melno bruņinieku atnesto lāpu gaismā. Tas bija viens no pūķu jātniekiem – Lorda Šaderota briesmīgākajiem kalpiem.
- Nemēģini mūs apmuļķot, - viņš atkārtoja. – Mēs zinām, ka tu esi pūķis, tāpat kā tava sieva.
Ildars ēnā atviegloti nopūtās. Tātad Šaderots nezināja par Kimiko nākšanu pasaulē.
- Vai tu apzinies, ka esmu tava nāve? – jātnieks noprasīja tai pašā šņācošajā tonī. Kirina iešņukstējās, bet Hirju sejā nepakustējās ne vaibsts.
- Jā.
- Tev ir izvēle – vai nu jūs abi bez lieka trokšņa nāksiet mums līdzi, vai arī mēs jūs nogalināsim uz līdzenas vietas. Nu?
Par spīti visam, Hirju saglabāja mieru.
- Mēs neiesim tev līdzi. To vari pateikt savam nožēlojamajam pavēlniekam – ka pūķus var nogalināt, bet ne salauzt.
Likās, ka pūķu jātnieks apdomājas. Tad viņš ierunājās no jauna:
- Tad vaino pats sevi, pūķi. Tomēr es dodu tev iespēju. Pārvērties un cīnies ar mani. Ja uzvarēsi, varēsi iet. Nu? Ko teiksi?
Hirju sakoda zobus. Pēdējā sadursmē ar Šaderota kalpiem viņš bija cietis no pūķa nagiem un viņam nepietika spēka mainīt veidolu, savukārt Kirina pēc bērna laišanas pasaulē bija pārāk vāja. Viņi bija neaizsargāti pret pūķu jātnieku. Pat ar Ildara burvju spēku nepietiktu, lai viņus visus varētu nogādāt drošībā.
- Tu baidies, pūķi? – jātnieks nievīgi jautāja. – Tu neesi man pretinieks! Pat divatā jūs nevarat uzveikt Tumšo Lordu vai viņa padotos! Atgādināšu tev iespējas – tu vari mirt Viņa Augstības cietumā vai šeit. Izvēlies!
- Es labāk eju bojā savās mājās nevis gļēva nodevēja pilī, - Hirju lepni atbildēja. – Dzīvs es Tirangā kāju nesperšu, to iegaumē, Šaderota suns!
- Tad lai arī notiek pēc tava prāta, - jātnieks nošņācās. – Ardievu, pūķi. – Pēc šiem vārdiem viņš deva zīmi melnajiem bruņiniekiem, kas nometa lāpas uz grīdas un izsteidzās no pussagruvušās celtnes. Liesmas zibenīgi izplatījās pa sauso koku un drīz vien visa ēka dega. Pūķu jātnieks noskatījās, kā uguns apņem māju un nogriež pēdējo atkāpšanās ceļu, tad šņācošā mēlē kaut ko pateica melnajam pūķim un tas, izpletis ādainos spārnus, pacēlās gaisā un drīz vien nozuda tālumā.
Hirju izmisīgi pūlējās izdomāt, kā lai izkļūst no degošā nama, bet uguns tikmēr viņus ieslēdza nepārraujamā lokā, atņemot iespēju izbēgt. Arī Kirina vērās sarkanzeltainajās, rēcošajās liesmās, kas pārņēma sienas un jumtu. Viņas acīs atspīdēja apožā uguns, bet sejā bija lasāmas bailes un bezspēcīgs izmisums.
- Viss būs kārtībā, - Hirju bilda. Šie vārdi daļēji bija domāti sievai, daļēji sev pašam. – Nebaidies. Mēs atradīsim ceļu ārā no šejienes.
- Hirju, kas notiks ar mūsu meitu? – Kirina jautāja. Viņas balsī bija saklausāmas asaras. – Viņa nedrīkst šeit palikt!
- Laika vairs nav daudz, - beidzot ierunājās vecais burvis. – Es tiešām vēlos, kaut spētu jūs izpestīt no šejienes, bet man nav varas par pieaugušiem pūķiem. Manos spēkos ir vienīgi parūpēties par jūsu meitu, tas arī viss. Man ļoti žēl.
Kirina paskatījās uz mazo vīstoklīti savās rokās. Tas sakustējās un žēli ieraudājās, kā sajuzdams mātes sāpes. Jaunā sieviete vēl pēdējo reizi piekļāva bērnu sev pie sirds. Viņa pūlējās būt stipra un neraudāt, taču asaras par varītēm lauzās uz āru.
- Ardievu, Kimiko, - Kirina slāpēti nočukstēja. – Es vienmēr būšu ar tevi, meitiņ. Lai kas arī notiktu.
- Mēs abi būsim, - Hirju piebilda, ar mīlestības pilnu skatienu palūkodamies uz bērnu Kirinas rokās, tad uz sievu. – Mīļā, ir laiks. Mēs nevaram ilgāk kavēties.
- Labi, - jauna sieviete pamāja un, drosmīgi norijusi sāļās asaras, pasniedza meitu Ildaram. – Parūpējies par viņu. Viņai jābūt drošībā. Mēs tev uzticam dārgāko, kas mums jebkad ir bijis – mūsu bērnu. Nepievil mūs.
- Es nepievilšu, kundze, - Ildars nopietni sacīja, paņemdams vīstoklīti no Kirinas rokām un saudzīgi paslēpdams zem apmetņa. Uzmetot pēdējo skatienu meitai, Kirina iekoda lūpā, lai nebūtu jākliedz. Viņas sirds lūza, taču viņa apzinājās, ka citas iespējas nav.
- Tad ardievu, Ildar, - Hirju uzrunāja veco magu. – Steidzies projām un parūpējies par mazo Kimiko. Lai dievi stāv tev klāt.
- Tev arī, draugs, - Ildars atbildēja, tad izrunāja dažus melodiskus vārdus un līdz ar blāvu gaismas zibsni izgaisa. Degošajā namā palika tikai divi silueti, kas mirkli pirms nāves liesmās pieņēma savu īsto veidolu. Brūkošās sienas zem sevis apraka divus zeltainus pūķus.

[Kikio]

Pacietība ir tikums! Nav ne Voldemorts, ne Sērga del Torte, ne tā džekene no Mūmijas, kas jums nāk prātā! Lai nu kā, te ir turpinājums, ceru, ka lasāms.


Pretī raganas aizstāvjiem stāvēja jauns vīrietis, nedaudz vecāks par Reju, taču viņš noteikti nebija cilvēks. Viņam bija gari, balti mati, ar šauru ādas siksniņu sasieti augstā zirgastē, ļaujot dažām šķipsnām krist sejā. Viņš bija tērpies baltā kreklā un biksēs, kam pāri parvilkta tumši brūna tunika; plecos bija uzmests zaļgans apmetnis, kājās – gari ādas zābaki. Rokā svešinieks turēja zobenu, bet ne tradicionālo katanu. Šim asmens bija ieliekts un atstaroja ik sīkāko gaismas stariņu, tajā manīja iegravētus neparastus simbolus.
Likās, ka grausta iemītnieki ir pat ļoti pārsteigti par šādu notikumu pavērsienu. Viņi izskatījās apjukuši un diez vai no brīva prāta uzbruktu negaidītajam viesim, ja neatskanētu raganas brēciens, ko pavadīja sāpju smilksti:
- Nogaliniet viņu! Nogaliniet! Kustieties, mūlāpi!
Akers bija pirmais, kurš saņēma drosmi un metās virsū iebrucējam, taču tā viņam izrādījās liktenīga kļūda. Svešinieks veikli izvairījās un nākamajā mirklī zaglis sagrīļojies nokrita ar seju pret zemi. Svešais izvilka zobenu no viņa muguras un palūkojās uz pārējiem.
Kimiko kā apburta vēroja notiekošo, nespēdama novērst skatienu. Pēkšņi viņa sev pie kājas sajuta kaut ko spalvainu.
- Nāc, - atskanēja nedaudz piesmakusi, rūcoša balss. – Te labāk ilgi neuzkavēties.
Kimiko iztrūkusies paraudzījās uz leju un sev līdzās ieraudzīja pelēku vilku, krietni vien lielāku par parastajiem. Viņa apaļās dzintarkrāsas acis lūkojās pretī viņas tumši zaļajām.
- Kas... – meitene iesāka, taču vilks viņu strupi pārtrauca.
- Jautājumus uzdosi vēlāk. Tagad taisāmies no šejienes, ka tiekam, - viņš īsi noteica, ar purnu bīdīdams Kimiko uz izeju. – Tas pats attiecas arī uz tevi, - viņš uzrūca Si-Ro, kurš likās esam uz nervu sabrukuma sliekšņa.
- Bet... – Kimiko pūlējās tikt pie vārda, taču vilks neļāva.
- Ejam!
- Nē, kamēr droši nezināšu, ka varu jums uzticēties! – Kimiko atcirta. – Vienreiz mani apmuļķoja, un lūk , kur es nonācu! Es nepieļaušu, ka tā notiek vēlreiz!
- Augstā debess, es laikam nekad nesapratīšu cilvēku sugu, - vilks novaidējās. – Ja mēs gribētu tevi redzēt mirušu, pietiktu tevi atstāt šeit! Tagad beidzot pielēca?
- Tas nav nekāds paskaidrojums! – meitene spīvi atmeta, neļaudamās iebiedēties. – Varbūt...
- Kimiko... - Si balss viņu pārtrauca, - Kimiko, paskaties pa labi!
Meitene pagrieza galvu īstajā brīdī, lai apmēram desmit soļus no sevis ieraudzītu raganas nocirsto roku, kas kā krabis rāpoja viņai aizvien tuvāk, aiz sevis atstājot asiņainu sliedi. Kimiko sāka kāpties atpakaļ, kā apmāta vērdamās uz to, taču pēc pāris soļiem ar muguru atdūrās pret auksto akmens sienu un panikā saprata, ka vairs nav iespējas izglābties. Tikmēr roka līda arvien tuvāk, sniegdamās pēc viņas. Meitene zināja, ka, ja tā viņai pieskarsies, viss būs cauri. Viņa gribēja kliegt, bet kakls bija aizžņaudzies, neļaujot izdvest ne skaņas... roka jau bija gandrīz klāt...
Baltmatainais puisis telpas otrā galā pagrieza galvu uz viņas pusi un ieraudzīja roku pie meitenes kājām. Viņš nevilcinoties atspērās pret gruvešiem un vienā lēcienā bija pie Kimiko, piezemējās uz viena ceļgala un, izrāvis no maksts duncīti, izdūra to cauri plaukstai. Kimiko ar bailēs ieplestām acīm vēroja, kā roka vēl pāris reizes noraustās agonijā un tad norimst. Meitene pacēla skatienu un paraudzījās uz savu glābēju, kurš lūkojās pretī. Viņas zaļās acis sastapa viņa zeltainbrūnās.
- Pazūdi no šejienes, - viņš pavēlēja, tad pielēca kājās tieši īstajā brīdī, lai izvairītos no Reja mestā naža.
- Nu? – vilks nepacietīgi jautāja, ar purnu bikstīdams meitenes kāju. – Tagad tu nāksi?
- Labi, - Kimiko īsi pamāja un, laipodama starp gruvešiem, sekoja viņam ārā no celtnes. Si-Ro nāca pēdējais, pie sevis kaut ko murminādams un apšaudīdams vilku ar šaubīgiem skatieniem.