kkas no BN. Paardomas. Atminjas. Whatever., ...kkas ko gribas uzrakstiit. Options

[Shaisuke]

Sviests. Bet, nu jaa... kritizeejiet droshi.

" Lieciet mani mierā, es teicu. Nav taču nekā vieglāka, kā pakluset. Atmiņas tak ir kā pāris spoku, kas klaiņo pa tavu pustukšo māju, reizem uzduroties tev virsū. Tie izgaist tiklīdz tu par tiem aizmirsti. Tiklīdz tiem vairs netici. Tev nav vajadzīgas atmiņas. Tās trauce tev dzīvot. Man gan. Jo atmiņas uztur mani pie dzīvības. Es no tām pārtieku. Izmirušām cerībām, ka kādreiz vel būs tā kā agrāk. Mācies aizmirst, dvesele saka. Prāts nemāk. Atsakās mācīties... Man nepatīk mocīt sevi. Bet to nevar redzet.

Es nevelos skatīties tev acīs. Jo tajās redzu to pašu neizpratnes pilno skatienu kā toreiz kad ieskatījos tajās pirmoreiz. Nekas nav mainījies. Krāsa, tā pati kas agrāk. Tikpat spilgti zila kā dziļais sapņu okeāns, kurā nogrimu jau sen, sen atpakaļ. Tikpat skaidra kā cerību mākoņi, kuros skatoties sirds kliedza aiz laimes. Tikai doma šoreiz ir cita. Sapņu okeāns kļūst dziļāks, tik dziļš, ka slīksti tajā, nesajedzot, kur krasts. Un cerību mākoņi pleenee. Velkas uz lietu.

Jūtos kā putns, kas nemāk lidot. Kas mazotnee neiemācījās. Kam tagad jāskatās kā citi laimīgi aizlido, prom, pretim nezināmajai, aizraujošajai pasaulei. Tik es, palieku visu laiku uz vietas. Ar laiku iesūnošu, sastingšu akmenī. Un mani izsmies, kā putnu, kas nemāceeja lidot. Nožeelojami.

Vai tu veel kādreiz domā par mani?? Vai kaut pāris sekundes atveeli domām par mani? Vai aizdomājies par to kā man iet.. ko daru. Vai domāju par tevi. Jeb arī, tavas domas tagad pieder citiem. Kādam, kas ir labāks par mani. Gudrāks. Verā ņemams. Ne tik dīvains. Piekāpīgs. Bet es... man vajag kārteejo atmiņu devu. Vakariņu porciju. Hmm, ko gan šovakar izveeleešos. Ko saldu? Vai labāk, ko tādu, kas negaršo. Laikam jau ka saldo. Vakariņas kā nekā. Negribas neko smagu...

Nopūta. Klavieres. Aizverot acis redzu to, kas reiz manai sirdij lika plosīties neprātā. Nakts. Jūras krasts. Nekad neko tik skaistu nebiju redzeejusi. Smiltīs, guļot tavā kleepī, bij sajūta, ka esam abi no šifona, vieglā caurspīdīgā auduma, kam katra veeja brīze izskrien cauri, liegi paķerot līdz. Mazliet veesi. Bet iekšeeji - kā siltajās zemees.

Tev ir skaists augums. Tāds, kuru redzot, gribas to noglāstīt. Tik maigs, kā tikko izmazgāts kokvilnas palags, tikko uzklāts uz manas mīkstās gultas. Bet tu esi auksts, tik lietišķs, ka gribās tev pieskriet klāt, noskūpstīt, un ar smaidu, tik siltu kā vasaras saulīte, izkauseet šo ledu, kurā iesaldeeta tava sirds.

Klavieres. Es atceros, kā kopā gājām peldeeties. Meenesnīcā es tevi mīleeju veel vairaak. Jo tu biji tik šarmants. Ka es apreibinājos no tavas smaržas vien. No tavas elpas. Mees ūdenī dejojām. Un mūsu ķermeņi bija ievīstīti meenessgaismā. Es zīleeju rītdienu tavās acīs, uz mirkli manīju bailes, kas veel peec tam ik pa brīdim uzzibsnīja manā prātā, terorizeejot ik sīkāko tā spraudziņu. Vai tiešām tu manis bīsties? Kādeeļ, es pavaicātu tev?? Bet tu jau neatbildeetu. Teiktu, ko muļķojies.
Bet es zinu.
Jo es nevaru aizmirst...

Klavieres. Mees tās reiz kopā speeleejām. Un mūsu rokas netīšām saskārās. Es sajutos laimīga. Jo es biju tev, un tu biji man. Un mees bijām viens otram. Es tevi mīlu, man gribeejaas teikt, tomeer lūpas atteicās kusteeties. Ne tagad. Uzgaidi. Veelāk.
Es nepaklausīju.

Kādeeļ gan tu nesaprati, to, ka man bij jāatgriežas? Jāatgriežas tur, no kā sāku. Jo tad bij labāk.

Šoreiz ir pavisam savādāk.
Tagad man krūtīs šalc asiņu ūdenskritums. Upe, kas pārplūdusi atkušņa laikā. Laikā, kad no sasaluma atkusa manas jūtas un sirds, kuru sasaldeeji tu, toreiz, kad teici ardievas, un atkauseeji, tad, kad zemojies manā priekšā, sakot, ka nožeelo.

Es tev vairs neticeešu. Jo uz tavas čūskas meeles ir tik daudz indes, vairāk kā būtu tad, ja es piespiestu simt bezjūtīgas odzes saplosīt manu pamesto miesu. Brīdī, kad atstāji mani, tu tapi kurls. Es nepieļaušu. Nekad vairs nedzirdeesi manus sāpju pilnos kliedzienus, un histeerisko sišanos pret sienu, aiz nebeidzamām sāpeem. Kas zin, varbūt pats kādreiz izjutīsi to, kā jūtas sabradāta, un sniega putenī pamesta sirds..."

~BN~

[Shaisuke]

Thanks.. ^^ Pashai gan, kad parlasu liekas drausmigi sviestaini, bet nu.
. Ehh. Uznaak. Te buus more...

"Nu re. Atkal tukšs šķīvis. Tagad varu teikt uzredzeešanos cilveekam, kas es biju līdz šim vakaram. Tuvākajā laikā neraudāšu. Apsolu. Es aizveeršu acis, ieklausīšos burvīgajā dziesmā, klavieru skaņās, un kārteejo reizi ieslīgšu fantāziju virpulī. Par to, kā vareeja notikt.

Reizeem ir tik patīkami stundām ilgi guleet slapjā zālee, kad līst. Bezgalīgi raudzīties debesīs, ik pa mirklim samirkšķinot acis, kādai lietus lāsei iekrītot tajās. Un saprast, ka nemaz nav tik skumji. Uz mirkli, kaut tas ilgtu tik pāris sekundes, varbūt pat dažas minūtes, domāt, ka varbūt kādreiz...tomeer.
Un kad liekas, ka viss jau ir labi, pieceļoties atgriezties realitātee. Un atkal ļaut lai asaras rit, bez īpaša iemesla šoreiz. Kaut vai deeļ tā, ka liekas, ka cerības nav. Un viss ir atkal pa vecam.
Es atkal jūtu veeju smaržojam peec tevis. Mazlietiņ peec jasmīna. Un kumelīteem. Brīžiem peec tikko sacirstaam malkas pagaleem. Un kastaņjeteem. Tavu smaržu atceros itkā veel vakar es seedeetu tev aiz muguras, kameer tu lasi, tavam vecumam tik nepiemeeroto grāmatu par augļu koku kaiteekļiem, un kā maza meitenīte speeleetos ar taviem matiem. Jā, tie smaržoja peec kumeliiteem.


Šis ir tik kluss rīts. Veel tikai seši. Laiks tik drūms. Gaiss mitrs kā siltumnīcā, tikai mazliet paveess. Kā man gribeetos, lai visa diena būtu šāda. Es taču mīlu šādu laiku. To saprotu katru reizi kad šādā drūmā dienā izbaudu sarunu ar veeju. Ak, es vareetu dejot ar tevi. Tepat. Ceļa vidū. Vai arī viena pati. Nostāk. Jo viena es nejūtos tik brīva. Bet dejot. Velreiz samirkšķinu acis, un tavs teels jau nozūd. Ehh, atkal nesanāks parunāt. Kur tevi nes? Ehh, mazais, draiskulīgais puika. Skraidi apkārt, kā pats nesaprastu ko veelies. Bet tieši šo beernišķības elpu es tevī mīlu. Tu mans mazais.. Nezūdi atkal.

Pag, bet vai tik tu nebiji tas, kas sniedza man roku, kad pakritu..? Tas pats, kurš peecāk palīdzeeja man nokrist atkal...
'Bet es tak tevi mīlu', sirds teica. 'Nee!', tā neatlaižas. 'Neticu.' Tā cenšas mazgāt nost no tevis sliktās domas, tik tīru, kā mani mati peec dušas. Krāsot baltu. Sniegavīru.

'Ha! Cik naivi', tu pasmeejies un pagrūdi mani. Aizgāji savu, lauztām sirdīm nobārstīto ceļu.
'Cik naivi', prāts smeejās, kurš bija sirdi brīdinājis cik ļoti sāp nodevība. Un meli - tava limonāde. Jo tu tos dzer katru dienu. Katru reizi ar lielāku baudu.
'Cik naivi,' es pati sevi šaustīju. Par to ka noticeeju.
Asaras riteeja.
Aizplūda jūrā.

Dīvaini. Manas domas svārstās no vienas uz otru. Kā mazai meitenei, ar kuru viegli speeleeties. Viegli atņemt mantiņu. Paskatīties kā viņa raud. Patīksmināties par savu varenību un tikpat viegli to iedot atpakaļ. Īsi mirkļi varenības, o jā, to deeļ ir veerts cīnīties. Nelietis.

Reizeem domas nenāk no manis, bet no pieredzeejušas sievietes. Tādas, kura veelas, kaut tu viņu paņem tepat, uz virtuves galda, vispirms izdzenot suni aiz durvīm, jo viņs skatās tādām suņa actiņām, ka vienam sāk skaust.
Reibst galva.
No katra tava pieskāriena.
Abas vienlīdz naivas. Beegošas no realitātes. Ik pa brīdim atskatās. Nopūšas. Nožeelo. Un skrien tālāk šai kalnā - dzīvee bez pagātnes.

Neizprotu tavu gaumi. Starp tavām bijušajām veelmeem jūtos kā varavīksne starp lietus mākoņiem. Hei, es nevelos būt tik sabozusies. Krāsojiet tālāk savas melnās acis, drūmie. Es krāsošu dzeltenas! Un ja es būtu starp tā ko veelies tagad, krāsotu rozā. Bet justos tieši tāpat.

Ienīstu savus 'violent mood swings'. Fantāzija mijas ar atmiņām, cerībām, to kas bija un vareeja būt.

Klik!

Arī šī atmiņu fāze bezrūpīgi izsviesta no galvas. Es taču apsolīju, ka neskumšu. "

~BN~

This post has been edited by Shaisuke: Feb 26 2007, 21:39