kkas no BN. Paardomas. Atminjas. Whatever., ...kkas ko gribas uzrakstiit. Options

[Shaisuke]

Sviests. Bet, nu jaa... kritizeejiet droshi.

" Lieciet mani mierā, es teicu. Nav taču nekā vieglāka, kā pakluset. Atmiņas tak ir kā pāris spoku, kas klaiņo pa tavu pustukšo māju, reizem uzduroties tev virsū. Tie izgaist tiklīdz tu par tiem aizmirsti. Tiklīdz tiem vairs netici. Tev nav vajadzīgas atmiņas. Tās trauce tev dzīvot. Man gan. Jo atmiņas uztur mani pie dzīvības. Es no tām pārtieku. Izmirušām cerībām, ka kādreiz vel būs tā kā agrāk. Mācies aizmirst, dvesele saka. Prāts nemāk. Atsakās mācīties... Man nepatīk mocīt sevi. Bet to nevar redzet.

Es nevelos skatīties tev acīs. Jo tajās redzu to pašu neizpratnes pilno skatienu kā toreiz kad ieskatījos tajās pirmoreiz. Nekas nav mainījies. Krāsa, tā pati kas agrāk. Tikpat spilgti zila kā dziļais sapņu okeāns, kurā nogrimu jau sen, sen atpakaļ. Tikpat skaidra kā cerību mākoņi, kuros skatoties sirds kliedza aiz laimes. Tikai doma šoreiz ir cita. Sapņu okeāns kļūst dziļāks, tik dziļš, ka slīksti tajā, nesajedzot, kur krasts. Un cerību mākoņi pleenee. Velkas uz lietu.

Jūtos kā putns, kas nemāk lidot. Kas mazotnee neiemācījās. Kam tagad jāskatās kā citi laimīgi aizlido, prom, pretim nezināmajai, aizraujošajai pasaulei. Tik es, palieku visu laiku uz vietas. Ar laiku iesūnošu, sastingšu akmenī. Un mani izsmies, kā putnu, kas nemāceeja lidot. Nožeelojami.

Vai tu veel kādreiz domā par mani?? Vai kaut pāris sekundes atveeli domām par mani? Vai aizdomājies par to kā man iet.. ko daru. Vai domāju par tevi. Jeb arī, tavas domas tagad pieder citiem. Kādam, kas ir labāks par mani. Gudrāks. Verā ņemams. Ne tik dīvains. Piekāpīgs. Bet es... man vajag kārteejo atmiņu devu. Vakariņu porciju. Hmm, ko gan šovakar izveeleešos. Ko saldu? Vai labāk, ko tādu, kas negaršo. Laikam jau ka saldo. Vakariņas kā nekā. Negribas neko smagu...

Nopūta. Klavieres. Aizverot acis redzu to, kas reiz manai sirdij lika plosīties neprātā. Nakts. Jūras krasts. Nekad neko tik skaistu nebiju redzeejusi. Smiltīs, guļot tavā kleepī, bij sajūta, ka esam abi no šifona, vieglā caurspīdīgā auduma, kam katra veeja brīze izskrien cauri, liegi paķerot līdz. Mazliet veesi. Bet iekšeeji - kā siltajās zemees.

Tev ir skaists augums. Tāds, kuru redzot, gribas to noglāstīt. Tik maigs, kā tikko izmazgāts kokvilnas palags, tikko uzklāts uz manas mīkstās gultas. Bet tu esi auksts, tik lietišķs, ka gribās tev pieskriet klāt, noskūpstīt, un ar smaidu, tik siltu kā vasaras saulīte, izkauseet šo ledu, kurā iesaldeeta tava sirds.

Klavieres. Es atceros, kā kopā gājām peldeeties. Meenesnīcā es tevi mīleeju veel vairaak. Jo tu biji tik šarmants. Ka es apreibinājos no tavas smaržas vien. No tavas elpas. Mees ūdenī dejojām. Un mūsu ķermeņi bija ievīstīti meenessgaismā. Es zīleeju rītdienu tavās acīs, uz mirkli manīju bailes, kas veel peec tam ik pa brīdim uzzibsnīja manā prātā, terorizeejot ik sīkāko tā spraudziņu. Vai tiešām tu manis bīsties? Kādeeļ, es pavaicātu tev?? Bet tu jau neatbildeetu. Teiktu, ko muļķojies.
Bet es zinu.
Jo es nevaru aizmirst...

Klavieres. Mees tās reiz kopā speeleejām. Un mūsu rokas netīšām saskārās. Es sajutos laimīga. Jo es biju tev, un tu biji man. Un mees bijām viens otram. Es tevi mīlu, man gribeejaas teikt, tomeer lūpas atteicās kusteeties. Ne tagad. Uzgaidi. Veelāk.
Es nepaklausīju.

Kādeeļ gan tu nesaprati, to, ka man bij jāatgriežas? Jāatgriežas tur, no kā sāku. Jo tad bij labāk.

Šoreiz ir pavisam savādāk.
Tagad man krūtīs šalc asiņu ūdenskritums. Upe, kas pārplūdusi atkušņa laikā. Laikā, kad no sasaluma atkusa manas jūtas un sirds, kuru sasaldeeji tu, toreiz, kad teici ardievas, un atkauseeji, tad, kad zemojies manā priekšā, sakot, ka nožeelo.

Es tev vairs neticeešu. Jo uz tavas čūskas meeles ir tik daudz indes, vairāk kā būtu tad, ja es piespiestu simt bezjūtīgas odzes saplosīt manu pamesto miesu. Brīdī, kad atstāji mani, tu tapi kurls. Es nepieļaušu. Nekad vairs nedzirdeesi manus sāpju pilnos kliedzienus, un histeerisko sišanos pret sienu, aiz nebeidzamām sāpeem. Kas zin, varbūt pats kādreiz izjutīsi to, kā jūtas sabradāta, un sniega putenī pamesta sirds..."

~BN~

[Shaisuke]

Pateicos.

Turpinaajums.. emociju deva.


"Nopūta. Divas. Veel mazliet.
Es neraudāšu.
Lai kā sāpeetu. Šoreiz neraudāšu.
Sitot galvu pret skapja stūri nesāp. Garīgi ne. Jo cenšos nedomāt... Tik skaitu. Viens, divi, trīs, četri. Viens, divi. Četri dalīts ar divi, sanāk divi. Statistika rāda - videeji vienu reizi divu dienu laikā. Vai es neesmu gudra. Veel mazliet līdz zinātņu doktoram. Ak, kā es šoreiz gribeetu būt analfabeete.
Neraudāšu! Neceri. Es neraudu deeļ gļeevuļiem. (jel meeģinu melot es sev)
Tik viena doma man neliek mieru.. Kur es šoreiz biju vainīga? Ko izdarīju nepareizi?? Vai tieši otrādi, neizdarīju?
Vai nesmaidīju tev, kad vajadzeeja, pat tad, kas negribeejās smaidīt, jo jutos vainīga, bet negribeeju, lai saskumsti, jo nesmaidu? Vai apkaunoju tevi kāda priekšā, jo nebiju priekšzīmīga draudzene? Negribu par to domāt. Jau pietiekami esmu sevi šaustījusi. Kritizeejusi to, ka neesmu tāda kā citas. Labākās. Jo peec tādām tu vienmeer tiecies.

Bet šobrīd es neveelu tev ļaunu. Nekad to nedarītu. Vismaz ne apzināti. Es tikai ceru ka tev nenāksies redzeet to skatu kādu es redzu pašlaik. Kā skatoties cauri duļķaina ūdens pilnai glāzei.

Es grībeetu iemācīties pārliecinoši melot. Melot sev. Jo man nesānāk. Sāp. Nesāp. Sāp gan. NEE! NESĀP!! Sāp, meiteen. Sāp!
Kuš. Negribu zināt!

Kas tas par cilveeku, kas nav izgaršojis cik salda ir mīlestība. Cik ar laiku tā paliek negaršīga un rūgta (protams ir jau tādi, kam garšo rūgts.. Tādus mes saucam par mazohistiem.)
Bet es gribeetu sadalīt savu mīlestību pa gabaliņiem un atdot cilveekiem, kas peec tās alkst. Tādiem, kas nav to izjutuši, nedošu. Pasargāšu no sāpeem, ko tā sagādā. Uz to tak es esmu speejīga, atņemt Mīlestības dāmai vismaz pāris dunčus no tiem miljoniem, ko tā sviež pret sirdīm, kā šautriņas meerķī. Jo tuvāk trāpīs, jo sāpīgāk. Ja pašā vidū, tad pavisam labi - mūžīgas seeras.
Ienīstu es tevi, Mīlestība.
Gribeetu nogalināt.
Cik gan man daļa pasaules būtu pateicīga.
Ha! Mīlestības slepkava.
Ienīstu tevi.


Kur pazuda tā meitene, kas bija šorīt?? Kas veel pa dienu draudzenei stāstīja, ka Laime arī viņai kādu atveeleejusi?
Sasala.
Kur? Kādeeļ?
Tepat pie mājas jumta. Tā lāsteka... Kādeeļ? Jo pārāk auksti palika.
Nekas, nāks pavasaris, izkusīs.
Un pazudīs. Līdz ar pāreejaam izkusušām dveeseleem. Pa ceļa malu prom. Nemaz neveelos izsekot kur paliek lāstekas, kas nokūst. Bail.

Tu mani pameti, jo mani bij vieglāk. Pamest.

Atkal vakariņu porcija. Gribas eest.
Kādeeļ gan tu nevareeji turpināt runāt par mīlestību ar manām lūpām? Domāt to pašu ko es. Kā pirms tam, kad atveeri muti, bet vārdi neļāvās lai tos pasaka. Bet es sapratu. Un atbildeeju.
Es jutu tavas bailes kā delfīns augstos skaņas signālus. Tik nepaspeeju tās izkliedeet... Tās uzveica mani. Un tevi pašu arī.

Es paceļu augstu savu roku, lai tu mani pamani.
Atvainojos, man nepieciešamas atbildes uz pāris jautājumiem :
Cik drīz es pazudīšu iz tava prāta? Izgarošu kā ūdens teejkannā, kas pārāk ilgi atstāta uz uguns.
Cik drīz tu vairs nejutīsi manu garšu, un neatpazīsi to, peec kā smaržoju?
Cik drīz neatcereesies manu balsi? Manus neveiksmīgos centienus dziedāt?
Vai aizmirsīsi mani drīz? Šonakt.

Mans vārds. Sirsniņa. Tavs vārds. Cik ilgi es ar pirkstu gaisā zīmeešu šīs lietas? Cik ilgi veel bezjeedzīgi lūkošos uz durvīm, lūgdamies, lai tu pa tām ienāc? Kādu laiku veel. Tad sapratīšu, ka jūtu ko pret vientulību. Jo tā mani nepiekrāps. Un nelūgšu es, lai kāds man izvelk to nazi no muguras.

Pat ja es sadzedzinātu visas lietas kurām tu pieskāries, tava klātbūtne joprojām būtu jūtama šai istabā. Es tevi vareetu sajust jebkad. Kad guli, domās noglāstīt tavu galvu. Sakārtot tev apkārt segu... Kad no rīta viens pats ej uz skolu, es vareetu tevi apstādināt un apskaut. Kaut tu pats to nemaz nejūti. Pat tad, kad tu skūpsti citu meiteni, es vareetu seedeet tev blakus un ar asarām acīs aizgriezties, lai neredzeetu.

Dedziet, sliktās atmiņas, dedziet. Ar laiku paliks pelni. Un tad ar vieglu rokas kustību tās vares noslaucīt uz grīdas.
Tik man nesanāk. Ar domu speeku jūs aizdedzināt. Bet šķiltavu man nav. Jo nesmeeķeeju.
Jo tu tā nedari.

Ieplaisājis sapnis. Akmens pret to. Sapņa nav. Rozā stikla lausku kaudzīte.
Un atkal. Manas domas pie tevis. Sūtu tās ar gaisa skūpstu. Tādu, kam nekad nav lemts nonākt galā.

Tikai tu. Tevi. Tev."


~BN~

This post has been edited by Shaisuke: Feb 26 2007, 21:40