Iešu tev līdz, mazs darbiņš Options

[Tigra2]

Man liekas, ka līs - viņš teica ar asarām acīs, bet debesis bija tik koši zilas, ka neviena Vizbulīte nespētu tām līdzināties.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

-Cik reizes tev var teikt?!- kliedza sieviete ar izspūrušiem sirmot sākušiem matiem, pļaukājot mazu, apmēram 8 gadus vecu puisēnu. - Neatstāj! - ar īpašu spēku apveltītais sitiens pārsita lūpu - māsu!! - sitiens, spēcīgāks par iepriekšējo - vienu!!! - sitiens, kas aizmeta puisēnu kā pelavu maisu.
Stūrī raudādama sēdēja maza, apmēram sešus gadus veca meitenīte, puisēna asinis tecēja uz grīdas.
- ak, tu vēl man darbu taisi!- sieviete gāja pie zēna.
Nezinu, kur tai mazajā ķermenītī radās spēks, jo puisēns matās bēgt, no sākuma četrāpus pēc tam uz kājām, ārā pa durvīm.No sveču gaismas viņš nokļuva mēness gaismā. Sejā iemetās vēsma, pavasaris kā nekā. cik ātri vien kājas spēja viņu nest viņš skrēja, cauri krūmiem, un brikšņiem, līdz sieviete nespēja viņu izsekot.
- Tagad tikai uz priekšu - par šo soli viņš jau bija izlēmis sen. Šī sieviete, kas sita viņu un māsu par jebkuru vissīkāko iemeslu nebija pelnījusi būt māte un tas vīrietis, kas krogā vien dzīvo, nav pelnijis būt tēvs.
Puisēns skrēja pa taku, kuru pats vien zināja, lai nokļūtu mājās ātrāk par sievieti, jo zināja, ka tagad kārta ir māsai. Iepriekšējo reizi, kad māte bija nikna māsa nogulēja gultā vairāk kā nedēļu. Bija sajūta, ka nākošajā reizē, māsa gulēt aizies un vairs nepamodīsies.
Meitenīte vēljoprojām sēdēja stūrī un raudāja. Puisēns iekāpa pa logu un paņēma viņas roku. viņa bailēs sarāvās, bet, pacēlusi acis, liegi pasmaidīja un pieķērās brālim.
- Mums jāiet - klusi pateica puisēns.paņēma māsas roku un ātri un aizveda māsu līdz logam nocēla māsu zemē un kāpa ārā pats. durvju eņģes ietrīcējās, durvis tika atrautas vaļā, uz sliekšņa stāvēja māte.
- Kur?!!! -Ātri novērtējusi situāciju, klāt metās māte.
Knapi, knapi puisēns izleca un nokrita zemē. Vēl mirklis un būtu sagrābts.
Māte pazuda no loga un metās ārā pa durvīm. puisēns daudz nedomāja, sagrāba māsas roku un skrēja. Cauri krūmiem, manevrējot starp kokiem. Māsai bija grūti skriet, tāpēc puisēns uzlika māsu mugurā, māte viņus nebija īpaši daudz barojusi tāpēc māsa bija viegla.
Māte sekoja smagiem soļiem, varēja dzirdēt uz zemes kritušos zarus lūstam. Tumšās ēnas, sedza gaismu, kas plūda no mēness tāpec bēgt nebija viegli. Priekšā atradāsmēness izgaismots laukums, puisēns skrēja uz to. Izskriedams laukumā puisēns juta, ka zem kājām ir klints, dažus metrus tālāk tās mala, apakšā upe. Zēns gribēja griezties atpakaļ, bet tur stāvēja viņa.
Cauri prātam izskrēja vien divas iespējas: mirt no krācēm, vai mirt no viņas.

[Tigra2]

Zēns nocēla māsu no muguras.
Sieviete, it kā juzdama ko nelāgu stāvēja uz vietas. Klusums. Lejā šalca ūdens. Uzpūš vējš. Garām mēnesim aizlido pāris pērnā gada lapu. klusums.
Meitenīta pieķeras brālim un cenšas paslēpties. Zēns uzliek roku meitenei uz pleca. Tik klusi, ka teju jau varēja dzirdēt savus sirdspukstus. Sieviete sakustējās un lēni uzmanīgi sperdama soli pa solim gāja pie viņiem.
Zēns paskatījās uz māsu ar izmisušu skatienu, viņš jau zināja kā rīkoties, bet baidijās par māsu, kā nolasījusi viņa domas māsa paskatījās uz brāli, pasmaidīja un pamāja ar galvu.
Zēns pacēla māsu uz rokām un papēra soli atpakaļ.
Šis mirklis likās vilkās veselu mūžību, zem kājām nebija nekā. kā caur miglu, zēns redzēja kā viņiem klāt metas mātes vieplis, saraukts dusmās. Bet par vēlu, viņam likās, ka kritiens ilgst ilgu laiku, viņš paskatījās uz māsu, viņas gaišie mati plīvoja vējā, viņas gaiši violetās acis skatījās bez bailēm, ar ticību.
Zēns pasmaidīja, un viņa zilajās acīs atplaiksnīja cerība.
Viņi iekrita ūdenī, saglabādami acīs cerību līdz pēdējam brīdim.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Tumsa, klusums, kaut kur tālumā ūdenī iekrīt lāse. Zēns guļ tumsā, sakustās, atver acis. Pieceļas uz elkoņiem, dzird ūdens skaņu. Acis ieplešas un viņš uzraujas augšā.
- Maya! maya!! - skatās uz visām pusēm. Bet pretim nāk tikai atbalss.
Izskatās, ka zēns ir alā. Aukstas akmens sienas, smiltīm klāta zeme, caur nelieliem caurimiņiem iekšā spīd mēness gaisma.
Kautkur sāka skanēt kautkāda skaņa, līdzīga bungu skanējumam. zēns iet skaņas virzienā. Drīz vien aiz apgrieziena pret alas sienu atspīd sarkani-oranža uguns gaisma. Skan skaļi bungu mūzikas ritmi, skan dziesmas.
Zēns pieķērās sienai un uzmanīgi gāja uz gaismas pusi.
viņš redzēja jūru, kurai pāri ir plaša tumša naksnīga debess, tajā bija neparasti daudz zvaigžņu, cik tālu vērās skats - plaša jūra. no labās puses nāca gaisma, bet tās avotu redzēt nevarēja, jo gar alas malām auga vairāki interesanti augi ar lielām lapām, lai redzētu trokšņa avotu vajadzēja paiet garām šiem augiem.
Lēnām, pēc iepspējas klusāk viņš gāja pa baltajām smiltīm uz priekšu, kad bija pagājis garām kokiem, pagrieza galvu.
Skats, kas vērās priekšā bija neatkārtojams. Simts metru augsts uguns kalns laida savas dzirksteles debesīs, netālu no liesmas virsotnes atradās klints eja, kuras beigas ieveda tieši liesmās. klints, kas atradās labajā pusē bija sarkani brūna un tajā bija izcirstas platas kāpnes. Apkārt liesmām cilvēkiem līdzīgas būtnes, tātas pašas kā cilvēki tikai ar sarkanām acīm un garenām ausīm, dejoja dīvainu, bet gaužām valdzinošu un īpatnēju deju, daudzo bungu un bundziņu ritmi lieliski savijās ar dejotāju dziesmu, tā skanēja nezināmā valodā, kuras skanējums likās kautkur reiz dzirdēts.
Pēc mirkļa izskanēja zema zvana skaņa, kas aizskanēja tālumā un būtnes pārtrauca dejot un dziedāt. Pa eju uz liesmām soļoja apmēram 17 gadus veca meitene tērpta ziedos, baltiem matiem, ugunssarkanām acīm, kas pauda apņēmību. Pie viņas skrēja maza meitene aptuveni 7 gadus veca un kautko kliedza. Pieaugusī meitene atskatījās kautko klusi pateica, pagriezās un gāja uz liesmām. Mazā meitene apstājās bet turpināja runāt. Šoreiz gaišmate pat neatskatījās, tikai kaut ko pateica, mazā meitene nokrita uz ceļiem un sāka raudāt. pieaugušjai pāri vaigam noritēja asara, viņa iegāja liesmās. Pāri visam atskanēja kliedziens.
Pie mazās meitenes, acis slaucīdama, pienāca veca sieviete, paņēma viņu un aiznesa.
Būtnes turpināja dejot.

~~~