kkas no BN. Paardomas. Atminjas. Whatever., ...kkas ko gribas uzrakstiit. Options

[Shaisuke]

Sviests. Bet, nu jaa... kritizeejiet droshi.

" Lieciet mani mierā, es teicu. Nav taču nekā vieglāka, kā pakluset. Atmiņas tak ir kā pāris spoku, kas klaiņo pa tavu pustukšo māju, reizem uzduroties tev virsū. Tie izgaist tiklīdz tu par tiem aizmirsti. Tiklīdz tiem vairs netici. Tev nav vajadzīgas atmiņas. Tās trauce tev dzīvot. Man gan. Jo atmiņas uztur mani pie dzīvības. Es no tām pārtieku. Izmirušām cerībām, ka kādreiz vel būs tā kā agrāk. Mācies aizmirst, dvesele saka. Prāts nemāk. Atsakās mācīties... Man nepatīk mocīt sevi. Bet to nevar redzet.

Es nevelos skatīties tev acīs. Jo tajās redzu to pašu neizpratnes pilno skatienu kā toreiz kad ieskatījos tajās pirmoreiz. Nekas nav mainījies. Krāsa, tā pati kas agrāk. Tikpat spilgti zila kā dziļais sapņu okeāns, kurā nogrimu jau sen, sen atpakaļ. Tikpat skaidra kā cerību mākoņi, kuros skatoties sirds kliedza aiz laimes. Tikai doma šoreiz ir cita. Sapņu okeāns kļūst dziļāks, tik dziļš, ka slīksti tajā, nesajedzot, kur krasts. Un cerību mākoņi pleenee. Velkas uz lietu.

Jūtos kā putns, kas nemāk lidot. Kas mazotnee neiemācījās. Kam tagad jāskatās kā citi laimīgi aizlido, prom, pretim nezināmajai, aizraujošajai pasaulei. Tik es, palieku visu laiku uz vietas. Ar laiku iesūnošu, sastingšu akmenī. Un mani izsmies, kā putnu, kas nemāceeja lidot. Nožeelojami.

Vai tu veel kādreiz domā par mani?? Vai kaut pāris sekundes atveeli domām par mani? Vai aizdomājies par to kā man iet.. ko daru. Vai domāju par tevi. Jeb arī, tavas domas tagad pieder citiem. Kādam, kas ir labāks par mani. Gudrāks. Verā ņemams. Ne tik dīvains. Piekāpīgs. Bet es... man vajag kārteejo atmiņu devu. Vakariņu porciju. Hmm, ko gan šovakar izveeleešos. Ko saldu? Vai labāk, ko tādu, kas negaršo. Laikam jau ka saldo. Vakariņas kā nekā. Negribas neko smagu...

Nopūta. Klavieres. Aizverot acis redzu to, kas reiz manai sirdij lika plosīties neprātā. Nakts. Jūras krasts. Nekad neko tik skaistu nebiju redzeejusi. Smiltīs, guļot tavā kleepī, bij sajūta, ka esam abi no šifona, vieglā caurspīdīgā auduma, kam katra veeja brīze izskrien cauri, liegi paķerot līdz. Mazliet veesi. Bet iekšeeji - kā siltajās zemees.

Tev ir skaists augums. Tāds, kuru redzot, gribas to noglāstīt. Tik maigs, kā tikko izmazgāts kokvilnas palags, tikko uzklāts uz manas mīkstās gultas. Bet tu esi auksts, tik lietišķs, ka gribās tev pieskriet klāt, noskūpstīt, un ar smaidu, tik siltu kā vasaras saulīte, izkauseet šo ledu, kurā iesaldeeta tava sirds.

Klavieres. Es atceros, kā kopā gājām peldeeties. Meenesnīcā es tevi mīleeju veel vairaak. Jo tu biji tik šarmants. Ka es apreibinājos no tavas smaržas vien. No tavas elpas. Mees ūdenī dejojām. Un mūsu ķermeņi bija ievīstīti meenessgaismā. Es zīleeju rītdienu tavās acīs, uz mirkli manīju bailes, kas veel peec tam ik pa brīdim uzzibsnīja manā prātā, terorizeejot ik sīkāko tā spraudziņu. Vai tiešām tu manis bīsties? Kādeeļ, es pavaicātu tev?? Bet tu jau neatbildeetu. Teiktu, ko muļķojies.
Bet es zinu.
Jo es nevaru aizmirst...

Klavieres. Mees tās reiz kopā speeleejām. Un mūsu rokas netīšām saskārās. Es sajutos laimīga. Jo es biju tev, un tu biji man. Un mees bijām viens otram. Es tevi mīlu, man gribeejaas teikt, tomeer lūpas atteicās kusteeties. Ne tagad. Uzgaidi. Veelāk.
Es nepaklausīju.

Kādeeļ gan tu nesaprati, to, ka man bij jāatgriežas? Jāatgriežas tur, no kā sāku. Jo tad bij labāk.

Šoreiz ir pavisam savādāk.
Tagad man krūtīs šalc asiņu ūdenskritums. Upe, kas pārplūdusi atkušņa laikā. Laikā, kad no sasaluma atkusa manas jūtas un sirds, kuru sasaldeeji tu, toreiz, kad teici ardievas, un atkauseeji, tad, kad zemojies manā priekšā, sakot, ka nožeelo.

Es tev vairs neticeešu. Jo uz tavas čūskas meeles ir tik daudz indes, vairāk kā būtu tad, ja es piespiestu simt bezjūtīgas odzes saplosīt manu pamesto miesu. Brīdī, kad atstāji mani, tu tapi kurls. Es nepieļaušu. Nekad vairs nedzirdeesi manus sāpju pilnos kliedzienus, un histeerisko sišanos pret sienu, aiz nebeidzamām sāpeem. Kas zin, varbūt pats kādreiz izjutīsi to, kā jūtas sabradāta, un sniega putenī pamesta sirds..."

~BN~

[Shaisuke]

"Atkal tava eena parādās pie apvāršņa. Pārāk agri. Neesmu veel gatava ar to sastapties. Šorīt veel ne. Man jāskrien prom. Ātri. Atskatoties var tik redzeet tavas lūpas un matus, saules izgaismotos... pārgaismotus. Tik ļoti sudrabaini tie mirdz un man žilbst acis. Neprofesionāli. Ha! Varbūt kādai žagatai patiks. Tā jau pacels visu kas spīd, meetājas nevienam nevajadzīgs. Man veel jāuzvelk saulesbrilles, nedabūsi prasīto asaru vīna glāzi. Vairs nedzersi manas asaras, izraudātas veejā.

Un tā tu nostājies zem ledaina lietus, un nevienu neinteresee ko tu tur dari. Viņi saka, ka dzīvi var uzvareet ar smaidu uz lūpām. Tad lūdzu, uzliec to uz maneejām, lai varu speeleet tālāk. Un tu pats ar. Atkal šodien kāda veelme piepildīsies. Bet tikai ne tava. Nekad. Vienalga vai atcereesies gaišās vasaras naktis. Tās bija kā gara, skaista rotaļa. Tavās acīs bija sapņi, izaicinājums un daudz kosmeetikas. Nespeeju nevajadzīgo notīrīt nost. Piedod... Bet tev bija daudz neatlaidīgu draugu, kas to vareeja. Un tu cereeji, ka tie mūžīgi tev blakus paliks.

Šodien mana veelme piepildījās. Tikai ne taveejā.

Un tā tu nostājies zem ledaina lietus. Un aizmirsu es tevi. Slīkstam tavos ļauno emociju plūdos.

Šādi katru rītu atceros. Aizmirstu tevi. Atceros atkal. Pierakstu, lai neaizmirstu. Pazaudeeju lapiņu ar tavu vārdu. Peec laika netīšām to atrodu. Piedod veelreiz. Šobrīd manu prātu aizņem kas svarīgāks par tevi.

Tu vareetu aiziet pastaigāties uz ezeru, kura kleepī zāles peld. Šādā bezkrāsainā rītā tas tev piestāveetu. Jo tādas ir tavas domas. Baltas, melnas, peleekas. Lai gan, nevajag. Noslīksi veel. Ar savām domām nespeesi uzlauzt miglas sienu, nevareesi iziet tai cauri. Bet bez domām nevar. Es dzirdeeju nostāstus no večiņām. Todien, kad tas notika, ezers esot bijis mierīgs, nav kusteejies. Kā ledus. Bij' meitene kā margrietiņa. Un zeens kā gaisma ūdenī. Spīdeeja tikai pa virsu. Dziļāk nevareeja iespīdeet. Dienasgaisma todien, pilna karstas kņadas. Tāpat kā tagad... Mees nespeejam viņus aizmirst. Vai veelies atkārtot leģendu?

Kādeeļ gan viņi aizgāja? Viss pa velti. Tikai tā. Tu arī tā vari. Tikai ievelc plaušās gaisu, labi daudz. Tā meitene bij mazliet traka, ja domāja, ka viņs to mīl. Bet viņš tikai gribeeja meiteni sev līdz. Lai dzīve ezerā nebūtu vientuļa.
Reiz redzeeju to sapnī. Ūdens nogurst, siltums dziļumā pazūd. Vieglas veeja brīzes radītie vilnīši neatskatoties maršee uz krasta pusi. Aukstums pat par skaņu ātrāks liekas, triecas tas pret margrietiņām un lūpām, tās saldeejot. Neviens nedzird kliedzienu, noguruma pilno. Atkal ir grūtāk elpot...
Šo atceros kā vakar. Skatu, tik dzīvu. Vislaik gar acīm, šīs filmas kadri man slīd.
Tagad zini. Tas viss bij pa velti.

Kādeeļ tik ilgi tu dzīvoji kopā ar tās dienas reegu? Kā jūties tagad, kad tavas asinis, ārā atdzisušās, tavās ausīs šalc? Kādeeļ tu veeleejies, lai kāds tevis deeļ ģeerbjas melnā, skrietu pie tevis nakts melnumā, miegā tavu vārdu sauktu? Vai tev ar sevi nepietika?
Pa velti tu mani sev līdzi aizmānīji.

Atkal aizdomājos. Ja tevi tagad redzeetu, vai tu smaidītu tikai piespiedu kārtā? Vai tikpat mīļi kā toreiz? Vai justu veel kaut ko?
Šī vasara kūpeeja un šķindeeja. Kā pasaules peedeejā tā būtu. Vai karstums bij tas, kas dedzināja caurumu asfaltā? Es noslīku skatienā. Tavā. Un krastā seedot, pavisam uzmanīgi, paņeemu tavu roku saveejā. Laiks kusteejās leenāk. Un tu klusi ieelpoji upes smaržu. Tur, zem nekārtīgās nojumes, vasara nāca tik ātri un pazuda nemanāmi. Mees salām un negājām guleet. Bet mums bija smiltis matos.
Nezināju ka būs tā. Dienas tik ātri pazuda. Es nobijos... Nojumes krāsa bija noskrāpeeta. Es, vasaras kleitā ģeerbusies, drebeeju. Skarbais veejš aizsvieda aizlieguma zīmi uz pilseetas pusi.
Atnāca nopietns rudens un nākamais. Es mazliet noguru un daudz aizmirsu. Ieelpojot upes smaržu, atmiņas aizplūda kā ūdens pa krāceem prom. Paliku krastā, veerojot tās uz ūdens virsmas, triecoties pret akmeņiem... Un man bija smiltis matos.

Viss, šodien aizveeru vienaldzības priekškaru pār mazo skatuvi, uz kuras tika speeleeta mūsu traģeedija. Kopš šīs peecpusdienas man ir vienalga. Es tev nesekošu. Ne šai, ne citā pasaulee. Laboju tās meitenes kļūdu, sapratu, beidzot, cik daudz melnu domu mājo tavā, sliktu ieradumu pārpildītajā ķermenī. Neveelos vajāt tavu eenu vairs. Jo man vienalga."

~BN~