Iešu tev līdz, mazs darbiņš Options

[Tigra2]

Man liekas, ka līs - viņš teica ar asarām acīs, bet debesis bija tik koši zilas, ka neviena Vizbulīte nespētu tām līdzināties.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

-Cik reizes tev var teikt?!- kliedza sieviete ar izspūrušiem sirmot sākušiem matiem, pļaukājot mazu, apmēram 8 gadus vecu puisēnu. - Neatstāj! - ar īpašu spēku apveltītais sitiens pārsita lūpu - māsu!! - sitiens, spēcīgāks par iepriekšējo - vienu!!! - sitiens, kas aizmeta puisēnu kā pelavu maisu.
Stūrī raudādama sēdēja maza, apmēram sešus gadus veca meitenīte, puisēna asinis tecēja uz grīdas.
- ak, tu vēl man darbu taisi!- sieviete gāja pie zēna.
Nezinu, kur tai mazajā ķermenītī radās spēks, jo puisēns matās bēgt, no sākuma četrāpus pēc tam uz kājām, ārā pa durvīm.No sveču gaismas viņš nokļuva mēness gaismā. Sejā iemetās vēsma, pavasaris kā nekā. cik ātri vien kājas spēja viņu nest viņš skrēja, cauri krūmiem, un brikšņiem, līdz sieviete nespēja viņu izsekot.
- Tagad tikai uz priekšu - par šo soli viņš jau bija izlēmis sen. Šī sieviete, kas sita viņu un māsu par jebkuru vissīkāko iemeslu nebija pelnījusi būt māte un tas vīrietis, kas krogā vien dzīvo, nav pelnijis būt tēvs.
Puisēns skrēja pa taku, kuru pats vien zināja, lai nokļūtu mājās ātrāk par sievieti, jo zināja, ka tagad kārta ir māsai. Iepriekšējo reizi, kad māte bija nikna māsa nogulēja gultā vairāk kā nedēļu. Bija sajūta, ka nākošajā reizē, māsa gulēt aizies un vairs nepamodīsies.
Meitenīte vēljoprojām sēdēja stūrī un raudāja. Puisēns iekāpa pa logu un paņēma viņas roku. viņa bailēs sarāvās, bet, pacēlusi acis, liegi pasmaidīja un pieķērās brālim.
- Mums jāiet - klusi pateica puisēns.paņēma māsas roku un ātri un aizveda māsu līdz logam nocēla māsu zemē un kāpa ārā pats. durvju eņģes ietrīcējās, durvis tika atrautas vaļā, uz sliekšņa stāvēja māte.
- Kur?!!! -Ātri novērtējusi situāciju, klāt metās māte.
Knapi, knapi puisēns izleca un nokrita zemē. Vēl mirklis un būtu sagrābts.
Māte pazuda no loga un metās ārā pa durvīm. puisēns daudz nedomāja, sagrāba māsas roku un skrēja. Cauri krūmiem, manevrējot starp kokiem. Māsai bija grūti skriet, tāpēc puisēns uzlika māsu mugurā, māte viņus nebija īpaši daudz barojusi tāpēc māsa bija viegla.
Māte sekoja smagiem soļiem, varēja dzirdēt uz zemes kritušos zarus lūstam. Tumšās ēnas, sedza gaismu, kas plūda no mēness tāpec bēgt nebija viegli. Priekšā atradāsmēness izgaismots laukums, puisēns skrēja uz to. Izskriedams laukumā puisēns juta, ka zem kājām ir klints, dažus metrus tālāk tās mala, apakšā upe. Zēns gribēja griezties atpakaļ, bet tur stāvēja viņa.
Cauri prātam izskrēja vien divas iespējas: mirt no krācēm, vai mirt no viņas.

[Tigra2]

Jau zināju, ka kāds pamanīs to laiku mainīšanu, bet tā diemžēl sanāk, ja īsti nepiedomā, kā parādīt to, ko redzi savā galvā.

Godīgi, lasot šo stāstiņu iedomājos Tigras zīmētu animi... smile.gif
Bet jā... kļūdiņas... biggrin.gif

Es jau to visu arī redzu tā kā anime.

~~~
Zēns, visā noskatīdamies, pilnībā aizmirsa visu, par ko iepriekš bija domājis, tik ļoti pārsteidza notiekošais - dejas, mūzika, neparastās balsis.
Lejā, pa klintī izcirstajām kāpnēm, meiteni nesdama rokās, kāpa vecā sieviete. Mazā bija saritinājusies kamoliņā un raudāja, klusi un rūgti. Vecās sievietes seju klāja ēna, kas neļāva noprast grimasi, bet gaišās acis pauda dziļas sāpes.
Meitene, vēljoprojām elsās trīcēdama, pacēla galvu un jautāja sieietei:
-Covilūd, nūhov lōf? Nūhov do'f'o' lōf - lullu, lūfu ak comūn of...*
Vecā sieviete neatbildēja.
-Nūhov...*
Sieviete turpināja ceļu lejup, arvien tuvāk zēnam.
~~

Sirds trīcēja kādās neparastās sajūtās, visu būtību pārņēma nesapratne.
''Tur notika kautkas skaists, bet nežēlīgs. Nepieņemami, bet kāpēc tas viss pievelk acis un rada vēlme iet līdzi?'' - zēns nolaida skatu un atcerējās:
-Maya... -zēns nočukstēja un ar sparu metās uz priekšu, neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi, ne uz priekšu, prātā vien doma atrast māsu.
Zēna galva atsitās pret kaukto un zēns atkrita atpakaļ smiltīs ar skatu pret debesīm.
-Atvainojiet, luudzu.- nomurmināja zēns
Sieviete saļodzījās, bet noturēja līdzsvaru. Izdzirdējusi zēna vārdus viņa iepleta acis, sāpju izteiksmi tajās nomainīja izbrīns un neticība. Viņa paliecās uz priekšu un ieskatījās zēna acīs.
-muraka...kocug zād...* - nočukstēja vecā sieviete. Mazā meitenīte pārstāja raudā un ar izbrīnu paskatījās uz zēnu.
-atainojiet, ko jūs teicāt?
Sieviete nedaudz apjuka, bet tad ātri attapusies teica:
-N-ā-c... m-a-n... l-ī-dz-i - Katrs vārds nāca ar minstināšanos un katrs burts ar piedomāšanu.
-Uz kurieni?- zēns neizpratnē jautāja - Es nevaru, man jāmeklē Maya!
-E-s... p-a-s-t-ā-s-t-š-u,...k-u-r...m-e-i-t-e-n-e, n-ā-c... ā-t-r-i. - šķita, ka runāšana sievietei sagādāja lielas grūtības, jo viņas seja bija saviebta pūlēs atcerēties.
-Maya? Kur viņa ir?vai ar viņu viss ir kārtībā?
Sieviete iegrima domās.Likās, ka viņa ne visu saprot.
-N-ā-c. - sieviete nolaida meitēnu zemē, un paķēra zēnu pie vienas rokas, meitēnu pie otras un ašā solī gāja uz priekšu.

~~~
*Vecomāt, kāpēc mēs? Kāpēc tieši mēs - mamma, māsa un vēlāk es...
*Kāpēc...
*laguna...nevar būt...

(tāda valoda neeksistē, es to pati izdomāju; ja nazinat kā to nosaukt sauciet to par kabačvalodu(es viņus tik ļoti mīlu, ka pat valodu tiem veltu ))
(valoda drīz pazudīs no stāsta, tāpēc īpašas neērtības nesagādās)

Atvainojos par kļūdām, man īpaši labi nepadodas piedomāt pie rakstīšanas...