Iešu tev līdz, mazs darbiņš Options

[Tigra2]

Man liekas, ka līs - viņš teica ar asarām acīs, bet debesis bija tik koši zilas, ka neviena Vizbulīte nespētu tām līdzināties.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

-Cik reizes tev var teikt?!- kliedza sieviete ar izspūrušiem sirmot sākušiem matiem, pļaukājot mazu, apmēram 8 gadus vecu puisēnu. - Neatstāj! - ar īpašu spēku apveltītais sitiens pārsita lūpu - māsu!! - sitiens, spēcīgāks par iepriekšējo - vienu!!! - sitiens, kas aizmeta puisēnu kā pelavu maisu.
Stūrī raudādama sēdēja maza, apmēram sešus gadus veca meitenīte, puisēna asinis tecēja uz grīdas.
- ak, tu vēl man darbu taisi!- sieviete gāja pie zēna.
Nezinu, kur tai mazajā ķermenītī radās spēks, jo puisēns matās bēgt, no sākuma četrāpus pēc tam uz kājām, ārā pa durvīm.No sveču gaismas viņš nokļuva mēness gaismā. Sejā iemetās vēsma, pavasaris kā nekā. cik ātri vien kājas spēja viņu nest viņš skrēja, cauri krūmiem, un brikšņiem, līdz sieviete nespēja viņu izsekot.
- Tagad tikai uz priekšu - par šo soli viņš jau bija izlēmis sen. Šī sieviete, kas sita viņu un māsu par jebkuru vissīkāko iemeslu nebija pelnījusi būt māte un tas vīrietis, kas krogā vien dzīvo, nav pelnijis būt tēvs.
Puisēns skrēja pa taku, kuru pats vien zināja, lai nokļūtu mājās ātrāk par sievieti, jo zināja, ka tagad kārta ir māsai. Iepriekšējo reizi, kad māte bija nikna māsa nogulēja gultā vairāk kā nedēļu. Bija sajūta, ka nākošajā reizē, māsa gulēt aizies un vairs nepamodīsies.
Meitenīte vēljoprojām sēdēja stūrī un raudāja. Puisēns iekāpa pa logu un paņēma viņas roku. viņa bailēs sarāvās, bet, pacēlusi acis, liegi pasmaidīja un pieķērās brālim.
- Mums jāiet - klusi pateica puisēns.paņēma māsas roku un ātri un aizveda māsu līdz logam nocēla māsu zemē un kāpa ārā pats. durvju eņģes ietrīcējās, durvis tika atrautas vaļā, uz sliekšņa stāvēja māte.
- Kur?!!! -Ātri novērtējusi situāciju, klāt metās māte.
Knapi, knapi puisēns izleca un nokrita zemē. Vēl mirklis un būtu sagrābts.
Māte pazuda no loga un metās ārā pa durvīm. puisēns daudz nedomāja, sagrāba māsas roku un skrēja. Cauri krūmiem, manevrējot starp kokiem. Māsai bija grūti skriet, tāpēc puisēns uzlika māsu mugurā, māte viņus nebija īpaši daudz barojusi tāpēc māsa bija viegla.
Māte sekoja smagiem soļiem, varēja dzirdēt uz zemes kritušos zarus lūstam. Tumšās ēnas, sedza gaismu, kas plūda no mēness tāpec bēgt nebija viegli. Priekšā atradāsmēness izgaismots laukums, puisēns skrēja uz to. Izskriedams laukumā puisēns juta, ka zem kājām ir klints, dažus metrus tālāk tās mala, apakšā upe. Zēns gribēja griezties atpakaļ, bet tur stāvēja viņa.
Cauri prātam izskrēja vien divas iespējas: mirt no krācēm, vai mirt no viņas.

[Tigra2]

Vecā sieviete vilkšus veda puiseenu un meiteni uz priekšu. Viņi nonāca biezā bambusu mežā, tomēr vecā sieviete ar savam vecumam neraksturīgu spēku un ātrumu gluži vai iznesa viņus cauri mežam un nonāca, tumšā un klusā pilsētā.
Tālumā vīdēja lielas, par varenību liecinošas, mājas, bet tām apkārt mazas, cieši saspiedušās, sēnēm līdzīgas mājiņas, ielas starp tām bija šauras, bet tīras un sausas. Mājiņu logi mazi, apaļi un durvis tāpat.
Vecmāte nedaudz lēnāk iegāja mazo mājiņu labirintā. Un uzmanīgi skatīdamās apkārt gāja uz priekšu, tas, ka apkārt cilvēku nebija, veco sirdi nomierināja. Pēc dažām minūtēm, mazā kompānija atradās pie tādas pašas, mazas, no māla taisītas, gaišas, mājiņas. Uz palodzes ziedēja skaisti, koši oranži un neparasti ziedi. Vecmāte izņēma no kabatas apaļu monētai līdzīgu priekšmetu un iegrūda to gurvīs, ar vieglu klikšķi durvis atvērās. Vecā sieviete ieveda bērnus mājiņā. Mājiņā bija tikai viena istaba, mājiņā liegus mēness starus ielaida logs, kas atradās griestos, logu pārklāja kāds caurspīdīgs materiāls, kas visu laiku viļņoja, tāpēc gaisma viļņojot meta īpatnējas ēnas. Istabas vidū atradās galds, nokrautas ar pargamenta vīstokļiem un visādām neparastām ierīcēm. Vienā mājiņas galā atradās gultas. un zem tām atvilknes. Istaba bija visai plaša un interesanta.
Kad vecmāte bija aiztaisījusi durvis tad piegāja pie galda un izvilka, zem pergamenta tīstokļa pabāztu medaljonu, kam virsū bija iegravēta zvaigzne. Vecā sieviete piegāja pie zēna, kas izbrīnīts skatījās uz griestiem un uzvilka viņam kaklā medaljonu. tas bija smags.
- Vai saproti, ko es saku? - sieviete šoreiz neraustītā un skaidrā valodā teica.
Medaljons ietrīsējās
- Jā.
Sieviete nopūtās.
- Tad labi.
- Vai jūs nepateiktu kur atrodas mana māsa?
- Viņu aizveda uz Dealu. Tā ir pilsēta, kas atrodas samērā tālu no šīs. Viņa vēl nav nonākusi galā...
- Ehhh? Un kāpēc?
- Tāpēc, ka tur atrodas Laguna via.
- Atvainojiet, es ne to jautāju, kāpēc viņu vispār tur aizveda, un kas ir Laguna via?
- Viņu tur aizveda tāpēc, ka viņa ir Laguna, tāpat kā tu. Laguna via ir vieta, kur mājo pasaules gars.
- Laguna?
- Tā mēs dēvējam tos, kas nākuši uz šejieni no debesīm.
- Bet es nenāku uz šejieni no debesīm?
- Es to zinu, bet tā domā vairums, jo jūs pie mums nonākat līdz ar lietu. Piemēram, mazā meitene nonāca pie mums šorīt un nokrita tur, kur tagad atrodas ugunskurs. Piemēram Ria tika sadedzināta, lai viņa aizvietotu nokritušo debesu bērnu. Patiesībā nekāda aizvietošana droši vien nenotiek,bet tā uzskata mūsu pasaules valdnieka priesteri.
- un kas notiek ar mums... - zēns no šīs pasaules saprata arvien mazāk un mazāk. Viss bija tik neparasti un biedējoši.
- Jūs tiekat upurēti Pasaules garam.