Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

stulbi, ka tiek iepīts nikolass fleimelis, jo tā jau bija tikai Roulingas interpretācija par filozofu akmens rašanos. īstais stāsts, ja nemaldos, bija par vairākiem magiem, kuri nejauši atklājuši, kaut ko tur saspridzinot, un nemācējuši to atkārtot, bet es tādās tēmās neiedziļinos.  nu, vajag vairāk spriedzes, jo kas gan var būt labākais stāstam, ja ne spriedze!

tas nebija iespaidots no Roulingas... man pat liekas, ka tad nebiju lasiijusi Poteru kaa taadu.... es par alkjiimiju kaa taadu intereseejos.. veel tagad mani shii teema pievelk. Esmu to peetiijusi un varu nosaukt arii taadus vaardus kaa Dzhons Dii un Henrijs Korneliuss Agrippa. Flamels vnk ie populaaraakais "aarpasaulee" un domaaju, ja izspljaushu sho vaardu, tad man buus mazaak jaaskaidro par ko iet runa.

Es jau mineeju, ka sho staastu tiku uzrakstiijusi pirms vairaakiem gadiem un tikai tagad atkal izvilku saules gaismaa... ja tieshaam nolemshu to k-kur publiceet, tad noteikti veel vairaakas reizes paarlasiishu un izlaboshu kljuudas, kuras varbuut toreiz nemaz neredzeeju...

Bet paldies, ka iemineejies. Vismaz kaut kaads kriticisms ^^






‘sveika, kur tu biji?’ dzirdu savas mātes balsi, ienākot pa durvīm.
‘ai, nekur....mammu... mums jārunā...’ nolieku somu un apsēžos pie virtuves galda. Tad kādu laiku vēroju māti darbojamies ap plīti.
‘kāpēc, vai kaut kas noticis?’ nepagriezdamies viņa turpina kapāt dārzeņus.
‘nē... kaut gan... īstenībā jā...’ nesapratu vai to var nosaukt par kādu notikumu.
‘nu?’ viņa pagriežas un iedod man burkānu.
‘nu....’ sapratu, ka nezinu pat ar ko sākt, jo mātei par pašnāvības mēģinājumu stāstīt negribu. ‘es.. es satiku vienu puisi...’ māte viegli pasmaida. ‘nē, ne jau tā. Viņš... viņš arī ir mags...’ māte izskatās jaušami pārsteigta.
‘es ceru, ka tu viņam savu īsto vārdu neatklāji.’ Es nedaudz piesarkstu.
‘atklāju...’ māte iepleš acis.
‘cik reizes es tev esmu teikusi, lai tu nevienam magam neatklāj savu īsto vārdu?! Vai man tiešām...’ es zinu, kas būs turpinājumā, tāpēc viņu pārtraucu.
‘bet viņš man pateica savējo pirmais un es negribēju melot tik jaukam cilvēkam!’ kā man riebjas viņai melot...
‘tad vēl tas ir piedodami, bet tik un tā, atceries...’
‘jā, jā es zinu nevienam neatklāj savu īsto vārdu...’ viņa pamāj ar galvu.
‘nu, un kas tad ir?’ es iekožos savā burkānā.
‘nu... es zinu cik tu ļoti gribi, lai es iegūtu labu izglītību...’ viņa pieceļas un apmaisa virumu, kas atrodas uz plīts.
‘protams, kurš tad negrib, lai viņa bērns būtu gudrs un iegūtu labu izglītību. Un tāpēc es tevi apmācīšu līdz tu noliksi to NEVARas eksāmenu.’ Pēkšņi man prātā ienāca viena doma.
‘mammu?! Vai tu negribētu, lai mani apmāca īsts mags?’
‘protams, ka gribētu, bet īsti magi ir tikai Balzā. Un bez eksāmenu nolikšanas tu tur nevari iekļūt.’ Es sapratu vienu lietu, bet varbūt ir vērts riskēt...
‘kāpēc nevar? Var! Tas mans draugs arī nav licis eksāmenus un tagad viņš mācās pie viena ļoti gudra maga privātpraksē.’ Varbūt tomēr viņa piekritīs..
‘bet kā tad viņš tur iekļūst, maģijas sargi taču viņu tur neielaistu.’ viņa ielej sev kafiju un apsēžas man pretī.
‘nu... varētu teikt, ka viņš tur neiekļūst likumīgi...’ viņa gandrīz aizrijas ar kafiju.
‘ko?! Tavs draugs ir ārpusnieks?’ viņa noliek kafijas krūzīti uz galda.
‘nē, viņš nav ārpusnieks! Viņš tikai apiet likumu par iekļūšanu Balzā..’ šī vārda pielietošanu es negaidīju.
‘nē, vispār! Es nekad nebūtu domājusi, ka mana meita aizstāvēs ārpusnieku!’ tā jau es domāju, viņa nepiekritīs...
‘bet tu gribi, lai es iegūstu labu izglītību!’
‘jā, bet ne jau tādā veidā!’
‘bet Beltāns esot pats gudrākais un vecākais mags Balzā! Viņš man iemācīs daudz ko tādu, ko NEVARas skolotāji atstājuši, lai to sagrauž laika tārpi!’ mana māte manī skatās ar tādu seju, ko nevar aprakstīt.
‘kā tu teici viņu sauc?’
‘skolotāju? Beltāns, bet kas ir?’ viņa pieceļas un aiziet pie loga.
‘tad tu gribi pie viņa mācīties?’
‘ja tu atļausi, jo es negribu atpalikt no pārējiem un spriežot pēc tā, ko zina Armīns viņš māca daudz..’ viņa pagriežas un viņas sejā var vienlaicīgi saskatīt gan prieku, gan skumjas.
‘kad tu izbrauc?’ jūtos neērti.
‘ja tu atļausi, tad rīt naktī.’ Viņa apsēžas.
‘labi. Un kad tu būsi atpakaļ? Nākošajā pilnmēnesī?’ viņa iemalko kafiju.
‘jā...’ jūtos pārsteigta par straujo notikumu maiņu, bet tomēr apmierināta par savu kārtējo triumfu. Aizeju uz savu istabu un savācu drēbes. Paņemu arī savu talismanu – feju akmeni, kas mūsu dzimtai bija piederējis vairākus gadsimtus, to iekaru ķēdītē un pakaru kaklā. Tad eju pusdienot. Pie galda par to nerunājam, bet mēģinu izdibināt, vai tas Beltāns ir mātei pazīstams, bet viņa izvairās.

Visu nakti sapņoju par Pārejas simulatoru – ieeju portālā, sākumā nekas briesmīgs nav – tikai spirāle, tad parādās visādi miroņi, briesmoņi un ķēmi, kas tevi grib saķert. Tie nav tādi, kādus rāda lētās šausmenēs, tie ir tādi, uz kuriem paskatoties vien tev kuņģa saturs prasās ārā... Bet no rīta tomēr pamostos satraukta par gaidāmo ceļojumu. Nomazgājos, uzvelku savas magu drēbes un eju uz virtuvi, kur mani gaida kārtējais pārsteigums. Pretī manai mātei pie galda sēž Armīns un malko tēju. Pirms viņš un māte mani ir ieraudzījuši dzirdu tikai pēdējo frāzi: Armīns teica – “ir laiks”.
‘ko tu te dari? Un kā tu zini, kur es dzīvoju?’
‘es viņu uzaicināju.’ esmu pārsteigta, jo to teica mana māte. Armīns atkal pasmaida ar savu šķībo smaidu.
‘labrīt! Labi izskaties.’ Nedaudz neērti jūtos, jo to viņš teica manas mātes klātbūtnē, bet viņa tikai viegli pasmaida.
‘jā, labrīt. Paldies..’ ieleju sev sulu, paņemu dažus grauzdiņus un apsēžos uz trešā krēsla. Kādu laiku ir neveikls klusums, tad es vairs nenoturos. ‘šodien lielā diena...’
‘jap! Elfrīda jau aizsūtīja ziņu Beltānam, ka tu būsi.’ Mana māte pieceļas.
‘man jau laiks iet uz darbu. Tu paņēmi savu grimūlu?’ atceros, ka vakar tiešām nebiju somā ielikusi savu burvestību grāmatu.
‘nē, labi, ka atgādināji. Arī spalva būs jāpaņem... ai, bet manējā taču saplīsa! Mammu, varēsi atstāt dažus zelta dālderus?’
‘bet spalva taču maksā tikai kādus trīs grašus!’ viņa nomazgā savu krūzīti un noliek to plauktā.
‘bet es taču tur būšu pirmo reizi un tur būs daudz talismanu veikalu.’ es neatlaižos.
‘nu, labi. Paskatīšos, cik man pašai vēl ir...’ māte ieiet blakusistabā.
‘izskatās, ka tu jau esi izdomājusi, ko tur darīsi...’ Armīns laiski atgāžas savā krēslā.
‘nu, tikai pašā sākumā... galu galā es tur būšu pirmo reizi un man būs interesanti visu izložņāt.’ Sāku knibināt savu grauzdiņu.
‘nu, jā izložņāt tu varēsi tikai pilsētā, jo Beltāns ir visai noslēpumains večuks. Es pie viņa mācos apmēram pusotru gadu, bet es katru dienu par viņu uzzinu kaut ko jaunu.’ Tad ienāk mana māte un noliek man priekšā tumšzila samta maisiņu.
‘ar to vajadzētu pietikt. Paliec sveika un sargi sevi. Attā!’ viņa paņem savu somu un aiziet.
‘nu, ko iesāksim?’ jautāju Armīnam. Viņš izdzer savu tēju.
‘mēs varētu darīt tā, ka tu savāc savas mantas, tad atstājam tās pie manis un tad ejam palidot.’ Mēģinu atcerēties, kad bija pēdējā reize, kad es esmu lidojusi ar slotu.
‘tu vēl dzersi tēju?’ viņš pakrata galvu, paņemu viņa un savu krūzi un nolieku izlietnē. ‘es pat neatceros, kad es pēdējo reizi esmu lidojusi.’
‘tas ir tāpat kā ar riteņbraukšanu – to nevar aizmirst.’
‘tu esi kādreiz braucis ar velosipēdu?’ viņš pasmaida.
‘nē, bet tas ir tāds izteiciens..’
‘zinu.’
‘nu, tad kā būs?’ viņš apsēžas normāli.
‘nu, labi... tu pagaidīsi, kamēr es sakravājos?’ viņš pakrata galvu. Paķeru samta maisiņu, ātri uzskrienu augšā, iespiežu somā savu grāmatu un naudu. Mēģinu pacelt savu kravu, bet tā ir ļoti smaga, galu galā uzlieku tai svara burvestību un noskrienu lejā. Redzu, ka Armīns ir paņēmis vienu no daudzajām bibliotēkas grāmatām un aizrautīgi pēta, ka pat nepamana manu ierašanos.
‘interesanti?’ viņš gandrīz izmet grāmatu no rokām, bet ātri noreaģē un ieliek to atpakaļ plauktā.
‘tu mani nobiedēji!’ viņš lēnām nāca uz manu pusi.
‘jā, to varēja redzēt...’ viņš grib izņemt somu man no rokas.
‘dod man, tā noteikti ir smaga.’
‘nē, nemaz. Es to nobūru.’ Viņš tik un tā to izņem man no rokas un aiziet, es vēl pakavējos un apskatos, kas tā par grāmatu. Tās nosaukums ir “dzīvie miroņi”. Nez, kāpēc tā viņu tik ļoti ieinteresēja...
‘nu nāc!’ nedaudz palecos, jo viņš mani izbiedē.
‘jau skrienu.’ Izeju no bibliotēkas un redzu, ka viņš ir jau uzvilcis savu mētelīti. Paņemu savu apmetni un mēs gājām.