Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

heh ^^




Pa ceļam cenšos izdibināt, kāpēc viņam tā grāmata šķita tik interesanta, bet viņš tikai aizbildinās, ka tā esot bijusi pirmā grāmata pa rokai. Kad nonākam tējnīcā viņš saka, lai es pagaidu un ieiet nišā. Pēc kāda laika no aizkara parādās viņa galva un tā mani ieaicina nākt iekšā. Istaba izskatās pēc vecas noliktavas. Tur ir viss sākot ar maģijas grāmatām un slotām un beidzot ar tējas krūzītēm un izrobotiem paklājiņiem. Pie slotu kaudzes stāvēja Armīns, nu jau ietērpies maga drēbēs, un acīmredzot meklēja sev piemērotu slotu. Pieeju pie grāmatu plaukta un aplūkoju grāmatu klāstu.
‘bet tā taču ir melnā maģija!’
‘nav, gan. Maģija ir viena un tā pati. Galvenais ir kas to izmanto.’ Man no mugurpuses pienāca Elfrīda, viņa paņēma un pāršķirstīja vienu no grāmatām. Tad pienāca Armīns.
‘vai tad tu nezināji, ka ne jau maģija dalās melnajā, pelēkajā un baltajā, bet gan magi.’
‘nē... bet, kas tā par pelēko maģiju?’ izvelku vienu grāmatu un tad saprotu, ka man arī tāda ir.
‘tā ir tāda maģija ko izmanto egoistiskiem mērķiem – tā nevienu citu neietekmē – to mums arī mācīs. Nāc izvēlies sev slotu.’ Nolieku grāmatu, to pašu dara arī Elfrīda, tad viņa nozūd aiz aizkara. Pieeju pie slotu čupas un uzreiz ieraugu sev piemērotu slotu, paņemu to, jo Armīns ir jau gatavs un sekoju viņam. Viņš aiziet aiz grāmatu plaukta un aiz tā ir durvis. Viņš tās atdara un tad mēs kāpjam augšā pa spirālveida kāpnēm. Kad esam augšā tur ir vēl vienas durvis, arī tās Armīns attaisa un mēs nonākam uz jumta.
‘nu, gatava?’ pamāju ar galvu, ‘te būs jāpaceļas zibenīgi, jo nedrīkst piesaistīt nemagu uzmanību. Viņš nostājas uz tāda kā paaugstinājuma, ieņem starta pozīciju un pamatīgi atgrūžas no jumta virsmas, pēc dažām sekundēm viņš jau ir nozudis mākoņos. Pakāpjos uz tā paša paaugstinājuma, ieņemu starta pozīciju, atgrūžos, bet svārki, aizķērušies aiz vienas no naglām, saplīst. Pacelšanās ir veiksmīga, ja neņem vērā saplīsušos svārkus. Kad uznirstu virs mākoņiem, mani jau gaida Armīns, kas met slaidus lokus starp saules stariem.
‘kur tu tik ilgi kavējies?’
‘ai, neliela aizķeršanās...’
‘tev svārki ir saplīsuši!’ viņš apriņķo ap mani.
‘njā, es taču teicu – neliela aizķeršanās.’
‘ļauj es tev palīdzēšu.’ Un viņš ar vienu žestu salāpa manus svārkus.
‘glīts darbiņš, paldies...’
Kādu laiku lidināmies pa to pašu apvidu, šķiet, ka Armīns varētu lidot arī bez slotas, tas viņam tik labi padevās. Tad viņš man piedāvāja aizlidot uz “vientuļo torni”. Tā kā par tādu dzirdēju pirmo reizi un gribēju uzzināt, kas tas ir, tad piekritu. Nolidojām vairākus kilometrus, tad es sāku ievērot, ka tālumā kustas kaut kas melns, kad pielidojām tuvāk, tad varēja saredzēt, ka tur lidinājās desmitiem kraukļu. Brīnīdamās nespēju noreaģēt un ielidoju tieši pašā bara vidū. Kādu laiku redzēju tikai melnas spalvas, jutu spārnu vēdas un asas sāpes rokās, mēģināju ar kreiso roku putnus atvairīt, tad kāds mani aiz tās paķēra un izvilka ārā. Jutos pamatīgi atvieglota, kad ieraudzīju Armīna seju. Viņš satraukti skatījās uz manu roku un tad es ieraudzīju, ka tā ir asinīs, sajutu vieglu sūrstēšanu.
‘nemaz nesāp...’ centos viņu nomierināt, bet liekas, ka tas nelīdzēja.
‘lido aiz manis.’ Viņš atlaida manu roku un lēnām virpuļodams ienira mākoņos. Uzmetu pēdējo skatienu kraukļu baram, kas pēc uzbrukuma nelikās īpaši traucēts, un sekoju viņam. Kad nonācu zem mākoņiem, redzēju, ka atrodamies virs klajas jūras. Tālāk ieraudzīju vientuļu saliņu, virs kuras slejās kraukļu aplidots tornis. Sākumā baidījos tam tuvoties pēc nesenās pieredzes, bet tas ievēroju, ka Armīns tos ir apbūris un ka tie nevis lido, kā sākumā man likās, bet gan vienkārši karājas gaisā. Nolaidos vienā no torņa jumta caurumiem. Mani jau sagaidīja Armīns.
‘nāc līdzi.’ Viņš atvēra lūku, kas atradās grīdā. ‘lai tu nedomātu, ka esmu kāds izvirtulis, kāp pirmā.’ Nedaudz nosarku un piegāju pie lūkas. Satrunējušie pakāpieni neizskatījās īpaši stabili, tomēr riskēju un sāku kāpt lejā. Dzirdēju, kā tie zem mana svara čīkstēja un vaidēja, tomēr, negribēdama izskatīties pēc memmesmeitiņas, nepievērsu tam uzmanību. Kad nonācu lejā, no manas sirds it kā akmens novēlās. Manās brūcēs laikam bija sabiruši putekļi, jo tās sāka sūrstēt. Lejā bija tumšs un manas acis ap gaismu vēl nebija apradušas. Dzirdēju, kā pa trepēm kāpj Armīns un izvairīdamās no putekļiem, kas krita no augšas pakāpos atpakaļ. Jutu, ka netīšām kaut ko ar kāju pagrūdu, pagāju nost, lai lūkas vārgā gaismiņa to apspīdētu un apslāpēju kliedzienu, kas izklausījās pēc nopūtas, jo tas bija skelets. Pēkšņi kaut kas aizskāra manu plecu.
‘miris amatu pildot..’ tas bija Armīns. Pēc visa spriežot šis tornis bija veca signālbāka un ģindenis – bākas sargs. ‘nāc līdzi.’
‘vai tu neesi ievērojis, ka pēdējās frāzes, ko tu man esi teicis ir vai nu “nāc līdzi”, vai “seko man”?’ pēc skaņas spriežot viņš atvēra durvis, jo acis vēl joprojām nebija pieradušas pie tumsas.
‘nu, jā... bet, ko citu, lai saka?!’
‘nu pasaki vismaz, kur tu mani ved.’ Aiztaustījos līdz durvīm.
‘es īsti nezinu...’
‘ko?’ vēderā sajutu vieglu kņudoņu.
‘...kā to telpu varētu nosaukt.’ Kaut gan to nevarēja redzēt, pasmaidīju.
‘es jau domāju, ka tu mani te uz dullo ved.’ Klusums, ‘Armīn?’ joprojām klusums. Kādu laiku cenšos viņu sasaukt, bet bezjēdzīgi. Kad jau sāku domāt par pievienošanos bākas sargam, mani apžilbināja gaisma, kas parādījās tālākajā istabā. Kad acis sāka lēnām pie tās pierast, lēnām virzījos uz to pusi. Pašķielēju aiz durvju stenderes un redzēju, ka istabā, kas izskatījās pēc kabineta, stāvēja Armīns.
‘nu nāc šurp.’ Viņš atvēra vienu rakstāmgalda atvilkni un izvilka no tās kārbu, uz kuras bija uzzīmēts sarkans krusts. Piegāju pie galda un viņš no kārbas izvilka saiti.
‘apsēdies te.’ Viņš norādīja uz krēslu, kas laikam agrāk bija atpūtas krēsls un kas atradās pretī kādreizējam kamīnam, ‘dziedēšanas burvestības es vēl nezinu.’ Viņš notīrīja manu roku no asinīm un apsēja.