Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
zeloco |
Apr 24 2006, 23:34
Post
#1
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai? kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas... Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā! balss neatkāpjas. ej galīgi! es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu. ai! zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas. līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā? banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos! jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām. ai, nu atvaino, ka pavaicāju.. izskatās patiešām apvainojies. bet ko tu te dari? nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam. ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt... pakasa pakausi. nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi. nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi... es nespēju noturēties un pasmaidu. tad jau es atrastos tur lejā. Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc. nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju... varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis. es nedzeru kafiju, bet tēju varētu. jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu. nu... kā tad tevi sauc? tu smiesies... tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..? jūtu, ka viņš par to nesmiesies. Agla. Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt. foršs vārds... ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta kam tas par godu? man caur galvu izskrien miljoniem domu. es tev to labāk neteikšu... atceros par savas mātes nodarbošanos. kāpēc? tas ir garš stāsts.. cenšos izvairīties no tēmas. man ir daudz laika... apmulstu. am... es aizmirsu... stulbs attaisnojums šādā situācijā. es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu... esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē. kā tu zini? paspruka! Kāda neraža! tu taču teici, ka aizmirsi.. izskatās nedaudz pārsteigts. es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds? nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es... neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ...Armīns. ciltsbrālis... es nomurminu. senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis... es pasmaidu, ...un senajā augšvācu karavīrs... forši, ne? pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. nu un cik tad tev gadu? esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu... viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām... piecpadsmit!/? paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga. kā tu zināji? viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību. u-uzminēju.. mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. paldies.. Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi. kā šo vietu sauc? pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes. pasaules dārgums... te ir garšīga tēja... viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas. paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga... redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām. nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha! viņš paskatās uz mani. dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi? mans triumfs ir vispārējs. nu, jā... man te tā kņud... paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm. ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts.. nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas. kas tu esi pēc horoskopa? viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju. ee... skorpions.. viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina. horoskopu vīraks... viņš paskaidro. aaa.. baigi foršais... kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju. kad tad tev ir dzimšanas diena? pašā spocīgākajā gada dienā Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu? es jau teicu, ka uzminēju. Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts. es zinu, ka tu melo... to var redzēt.. sejas izteiksme vēsta atkodi. ai, tu smiesies.. jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot... nu pamēģini. nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs... biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus! tu arī... es novilku. tātad tu tomēr esi! nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt. un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu... iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā. īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!! esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis? es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi. ...burvis, ko sastopu šeit... ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt. vai tu jau ej? liekas, ka viņš zina visu. nē un nez vai arī iešu... viņš izskatās apstulbis. kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas! es izkritu iestājeksāmenā.. es truli atbildēju. āā... tāpēc tu... nu tu jau zini... viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni? nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību.. viņa seja kļūst viltīga. tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli! es izspļauju tēju. ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?! viņš man pasniedz salvetes. nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis... man ir pavēries žoklis. kā? āā.. tas ir firmas noslēpums. Pasmaida tādu greizu smaidiņu. kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā? jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem. Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā. Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu parasto maģijas zinātņu apguves laiku viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis. nu, tad kā tu tur nokļūsti? vai! Paskaties cik pulkstenis! ļoti smieklīgi... Tu apsolīji! nu, labi, labi... izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, rīt pateikšu. Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu. tā nav godīgi! jā... nav gan.. turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte. pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^ -------------------- |
zeloco |
May 16 2006, 00:53
Post
#2
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
ir pieprasiijums - ir piedaavaajums ^^
Kad nonācām atpakaļ tējnīcā, bija jau vēls vakars. Mums vēl pietika laika, lai paēstu un precizētu detaļas par pārceļošanu. Elfrīda sākumā ļoti uztraucās par manām brūcēm, bet tad Armīns viņu nomierināja, sakot, ka Beltāns par mani parūpēsies. Nogājām kaut kur tējnīcas pagrabā, kur ļoti oda pēc dažādām tējām. nu, un kā tad īsti tas notiks? degu nepacietībā. Elfrīda atvērs portālu un mēs tajā ieiesim. tas ir tik vienkārši? jutos vīlusies, jo biju gaidījusi vismaz kaut kādu upurēšanu. ko tad tu biji gaidījusi? Upurēšanu, vai? atkal prātā atausa filmas skats, kur Lestats māca Luisam lasīt cilvēku domas. Trīs reizes tā jau vairs nav sagadīšanās. Atnāca Elfrīda un ar sarkanu krītu uzvilka uz grīdas dažādus simbolus un rūnas. vai tu māki lasīt cilvēku domas? pačukstēju Armīnam tā, lai čigāniete nedzird. Viņa pa to laiku jau ir atvērusi portālu. nu, Armi, lec iekšā! Armīns piegāja pie starpdimensiju cauruma un tad pagriezās pret mani ar neparasti normālu sejas izteiksmi. jā. Un ielēca caurumā. Mani pārņēma drebuļi. nu, ko, uztraucies par gaidāmo ceļojumu? Neuztraucies, viss būs kārtībā. Tikai neturi acis ciet, citādi aizceļos tikai tava miesa. Viņa mani viegli pagrūda uz portāla pusi it kā iedrošinādama. Bet es čigānietes vārdus laidu gar ausīm, manu prātu nomāca kas cits. jā... cik vienkārši, bet tomēr sarežģīti... mani atmodināja tikai tas, ka vienā brīdī Elfrīda mani pagrūda un es ar spalgu kliedzienu iegāzos portālā. Gribēju aizvērt acis, bet tad galvā pazibēja viņas dotais padoms un es acis tikai nomirkšķināju. Kad mans ceļojums bija gandrīz galā sapratu, ka skolotāji speciāli simulatorā bija likuši tik šaušalīgas sejas lai mēs sagatavotos pašam briesmīgākajam, jo manā ceļā sastaptās sejas nebija tik šausminošas kā simulatorā. Tuneļa galā ieraudzīju tumsu, kas kļuva aizvien lielāka. Tad atsitos pret kaut ko cietu un atgriezās arī visas manas domas par Armīnu. Kreisās rokas sāpes bija kļuvušas neizturamas, tad es sapratu, ka es tai esmu uzkritusi virsū. Piecēlos, redzēju garu tuneli, kas veda tikai vienā virzienā, tajā arī gāju. Tuneļa galā bija arka, izgāju tai cauri. Pretī ar aitādām apklātā atpūtas krēslā sēdēja plikpaurains večuks, kas omulīgi pīpēja pagaru ziloņkaula pīpi. sveiki! Tu laikam būsi tas zemes bērns. Viņš aši pierausās no sava krēsla. Agla. Es pārlaboju. Agla, Viņš man maigi paspieda roku, nu tad nāc, es tev ierādīšu tavu istabu, pagriezos pret arku, caur kuru biju gājusi, bet redzēju tikai sienu. bet manas mantas.. tās jau ir tur. Man prātā aši pazibēja viena vienīga doma. un Armīns..? jau savā istabā, tu ar viņu tiksies rīt, ja tas resgalis neielavīsies pie tevis pa nakti. Viņam prātā tikai visu izložņāt, pat cilvēku prātus. Viņš zīmīgi pielika pirkstu pie deniņiem, likās, ka viņa acis dīvaini iemirdzas. Viņš mani izveda caur vairākām istabām, kas izskatījās pēc par dzīvojamām istabām pārtaisītām bibliotēkām. Beidzot viņš mani pieveda pie vienas sienas. šī ir tava istaba. Pablenzu sienā tomēr nesaskatīju tajā nekādu līdzību ar durvīm. sper soli un tu tajā būsi. Atcerēdamās arku, kas veda no tuneļa es aizvēru acis un paspēru divus soļus sienā. Nekas nenotika, atvēru acis un manā priekšā bija diezgan liela izmēra telpa ar milzīgu gultu, kas izskatījās, ka bija aizgūta no kāda karaļu nama, vidēja izmēra rakstāmgaldu, kuram blakus atradās neliels plauktiņš, kas man par brīnumu bija tukšs, un paliels melnkoka skapis. Piegāju pie viena no gotiskā stila logiem un palūkojos ārā. Priekšā redzēju milzīgu plašumu ar mežu, kas, šķiet, stiepās cik vien tālu acs redz. Pamanīju, ka zem loga bija balkons, kura vienā galā atradās milzīgs teleskops. tas būs nepieciešams astroloģijas stundām. Man aiz muguras atskanēja balss. Beltāns ar burvestību pabīdīja malā skapi un aiz tā parādījās divas durvis. vienas ved uz vannas istabu un otras uz balkonu. Centies istabu uzturēt kārtībā, jo es to netīrīšu. Dziednieku es rīt izsaukšu, jo šodien viņš ir aizņemts. Varbūt pati pie viņa aiziesi. Viņš norādīja uz manām brūcēm, kas nez kāpēc bija sākušas asiņot, rīt es vēl mācīt nesākšu, pirmās dienas ļaušu tev iepazīt apkārtni, varbūt, tu pat iestāsies kādos kursos. kursos?! Jums te ir kaut kādi kursi? viņš nopūtās, uzsita knipi un pēkšņi nez no kurienes parādījās zaļa gaismiņa. Ielūkojos ciešāk, redzēju, ka tā bija nevis gaismiņa, bet mazs, zaļš elfs. ierindnieks Zaļbiksis paziņo par savu ierašanos! mazā radībiņa sīkā spiedzošā balstelē paziņoja un piesita roku pie pieres. labi, labi... brīvi! burvis pamāja ar roku, tad večuks pieliecās un man pačukstēja viņš ir iedomājies, ka ir baigais kareivis... ierindniek, jūsu uzdevums ir atbildēt uz jaunkundzes jautājumiem! elfs pakratīja galvu tik aizrautīgi, ka gandrīz nokrita viņa haki krāsas ķivere. uzdevums saprasts! Lūdzu atļauju to izpildīt! atļauja tiek dota! burvis pēdējo reizi uzmeta man ko-lai-dara skatienu un aizšļūca prom no istabas. Pagriezos pret elfu, tas uzlidoja uz galda un noslaucīja no krekla priekšas spīdīgos, zaļos elfu putekļus. -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 23 September 2024 - 00:07 |