Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
zeloco |
Apr 24 2006, 23:34
Post
#1
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai? kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas... Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā! balss neatkāpjas. ej galīgi! es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu. ai! zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas. līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā? banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos! jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām. ai, nu atvaino, ka pavaicāju.. izskatās patiešām apvainojies. bet ko tu te dari? nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam. ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt... pakasa pakausi. nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi. nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi... es nespēju noturēties un pasmaidu. tad jau es atrastos tur lejā. Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc. nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju... varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis. es nedzeru kafiju, bet tēju varētu. jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu. nu... kā tad tevi sauc? tu smiesies... tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..? jūtu, ka viņš par to nesmiesies. Agla. Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt. foršs vārds... ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta kam tas par godu? man caur galvu izskrien miljoniem domu. es tev to labāk neteikšu... atceros par savas mātes nodarbošanos. kāpēc? tas ir garš stāsts.. cenšos izvairīties no tēmas. man ir daudz laika... apmulstu. am... es aizmirsu... stulbs attaisnojums šādā situācijā. es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu... esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē. kā tu zini? paspruka! Kāda neraža! tu taču teici, ka aizmirsi.. izskatās nedaudz pārsteigts. es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds? nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es... neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ...Armīns. ciltsbrālis... es nomurminu. senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis... es pasmaidu, ...un senajā augšvācu karavīrs... forši, ne? pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. nu un cik tad tev gadu? esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu... viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām... piecpadsmit!/? paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga. kā tu zināji? viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību. u-uzminēju.. mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. paldies.. Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi. kā šo vietu sauc? pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes. pasaules dārgums... te ir garšīga tēja... viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas. paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga... redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām. nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha! viņš paskatās uz mani. dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi? mans triumfs ir vispārējs. nu, jā... man te tā kņud... paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm. ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts.. nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas. kas tu esi pēc horoskopa? viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju. ee... skorpions.. viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina. horoskopu vīraks... viņš paskaidro. aaa.. baigi foršais... kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju. kad tad tev ir dzimšanas diena? pašā spocīgākajā gada dienā Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu? es jau teicu, ka uzminēju. Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts. es zinu, ka tu melo... to var redzēt.. sejas izteiksme vēsta atkodi. ai, tu smiesies.. jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot... nu pamēģini. nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs... biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus! tu arī... es novilku. tātad tu tomēr esi! nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt. un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu... iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā. īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!! esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis? es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi. ...burvis, ko sastopu šeit... ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt. vai tu jau ej? liekas, ka viņš zina visu. nē un nez vai arī iešu... viņš izskatās apstulbis. kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas! es izkritu iestājeksāmenā.. es truli atbildēju. āā... tāpēc tu... nu tu jau zini... viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni? nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību.. viņa seja kļūst viltīga. tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli! es izspļauju tēju. ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?! viņš man pasniedz salvetes. nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis... man ir pavēries žoklis. kā? āā.. tas ir firmas noslēpums. Pasmaida tādu greizu smaidiņu. kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā? jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem. Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā. Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu parasto maģijas zinātņu apguves laiku viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis. nu, tad kā tu tur nokļūsti? vai! Paskaties cik pulkstenis! ļoti smieklīgi... Tu apsolīji! nu, labi, labi... izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, rīt pateikšu. Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu. tā nav godīgi! jā... nav gan.. turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte. pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^ -------------------- |
zeloco |
May 24 2006, 22:33
Post
#2
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Neesmu drosha cik garus/iisus man tos postot >_>
man ir tas gods jums stādīt priekšā mani Piksiju Zaļbiksi! dziļi paklanījās, vai drīkstu jautāt kāds ir jūsu godājamais vārds? jutos nedaudz apjukusi par tādu uzņemšanu. mans vārds ir Agla.. Piksijs pacēlās spārnos un pielidoja man tuvāk. cienījamā Aglas jaunkundze, nespēju novaldīt smaidu, es vēlētos jūs sveikt ar ierašanos šajā pieticīgajā, tomēr maģijas pilnajā mājā! nu es jau smējos, jo kaut ko tādu redzēju pirmo reizi. Elfs uz mani paskatījās un no viņa mazās pierītes sāka ritēt mazas zaļu sviedru lāsītes. vai es kaut ko ne tā pateicu? Vai man kaut kas ieķēries ilkņos? zaļais vīriņš iztaustīja sev visus priekšzobus. Es atgāzos gultā, jo smiekli vairs nebija valdāmi. vai varbūt palikušas drupačas no brokastīm? elfs izmisīgi sāka purināt savas drānas un man virsū sabira kaudze ar zaļiem, spulgojošiem puteklīšiem, nu kas ir? viņš vairs neizturēja un iepīkstējās cik vien skaļi varēja. Man smiekli jau sāka pāriet. nekas... uznāca kārtējā smieklu lēkme, es... es vienkārši pirmo reizi redzu elfu.. atkal jau smiekli, Piksijs kādu brīdi vēl padomāja, pēc kāda laika, kad smiekli man bija daudz maz mitējušies, tie piemeklēja viņu. Elfs sāka mest nežēlīgus kūleņus, turēdams vēderu, un spļaut zaļu pulverīti (tos elfi laikam sauc par smiekliem). Kādu laiku viņu vēroju, tad mazais vīriņš to ievēroja, apstājas un nokaunējās. piedošanu, tas ar mani notiek pirmo reizi... viņš pacēla un uzstūķēja sev uz galvas milzīgo ķiveri. tu gribi teikt, ka nekad agrāk neesi smējies? elfs pakratīja galvu. tieši tā, jaunkundz.. un beidz mani saukt par jaunkundzi! to gan es nevaru... kāpēc ne? viņš apsēdās uz gultas gala. par mani jārada labs iespaids, citādi vecais Beltāns mani izmetīs pa durvīm. kāpēc, lai viņš to darītu? mana mamma tā teica, ja es slikti uzvedīšos, tad viņam būs iegansts, lai mani izmestu... viņš nolika blakus savu ķiveri. kur tad viņa ir? elfs noslaucīja asaru. elfu paradīzē... ai, piedod, nezināju, ka viņa ir mirusi... viņš izbrīnīts uz mani paskatījās. nē, viņa ir meža elfu kūrortā! atvaino... bet sauc mani vienkārši par Aglu! labi, jaunkundz! viņš pacēlās spārnos un sāka riņķot ap gultas baldahīnu, Beltāns teica, ka jums esot kādi jautājumi. jā, tu vari man pateikt kas tie par kursiem? Piksijs man papeldēja garām. nu tur ir vairāki. Piemēram, dziednieku, iluzionistu, nekrologu, demonologu, herbologu, lidotāju, kokgriezēju un visādu citu mākslu... ko dara kokgriezēji? virpo visādus burvju virām nepieciešamus traukus, gatavo zižļus... un ko dara iluzionisti? gatavo ilūzijas, piemēram, mācās lietas pārvērst citās.. nu, vismaz citu acīs... forši, es arī tā gribētu pamēģināt... elfs apsēdās man uz pleca. es jūs varu pieteikt, ja vēlaties... tad derētu arī demonologu... pēkšņi atcerējos vienu faktu, un kuros kursos iet Armīns? vīriņš viltīgi palūrēja uz durvju pusi. varbūt paprasi to viņam pati... nodevējs! atskanēja man pazīstama balss. Es palūkojos uz durvju pusi un tur iekšā burtiski ieslīdēja Armīns, sveika. Viņš atkal pasmaidīja savu šķībo smaidu, pielecu kājās gandrīz nomezdama Piksiju zemē. sveiki... kādu laiku bija neveikls klusums. ai, neraža! Šefs sauc un es tā gribēju šo skatu redzēt! pēkšņi elfs, tikpat ātri kā uzradies, arī nozuda. Pagriezos atpakaļ uz Armīna pusi un viņš jau no manis bija metra attālumā, viņam rokās bija paliela krūze. es tev atnesu tēju... viņš man to pasniedza. paldies, bet man negribas.. Armīns vienu reizi pārlaida ar roku pāri krūzei, kas pārvērtās par biķeri. tad varbūt ķiršu sulu. Nejutos pārsteigta, kaut gan tikko biju iedomājusies par to. varbūt vēlāk... viņš aizlidināja biķeri līdz galdam. Armīna acis pēc tam acumirklī pievērsās manai ievainotajai rokai (vairāk ievainota bija kreisā roka, otra roka pat neasiņoja). tev tā jāpārsien.. apsēdos uz gultas un Armīns uzbūra medicīnas kārbiņu (līdzīgu tai, kas bija signālbākā). Nosēju pārsēju un viņa acis dīvaini iemirdzējās. Visa mana brūce bija asinīs. Piecēļos un nometu uz gultas asiņainos pārsējus. es aiziešu to izskalot.. iegāju vannas istabā un izmazgāju ievainojumu. Aizgāju atpakaļ uz istabu un Armīns man uzsēja jaunu pārsēju. nu, tad kuros kursos tu ej? viņu jautājums manāmi pārsteidza, jo, šķiet, viņš bija iegrimis domās (savās). es eju nekrologu un demonologu. Agrāk es gāju arī iluzionistu, bet es tos pametu, jo nepietika laika. nekrologu kursos jūs tur griežat līķus? centos pajokot, bet tas laikam neizdevās. nē, mēs studējam par zombijiem un... vampīriem... tu arī gribēji stāties iluzionistos un demonologos, kāpēc? nezinu... varbūt, lai uzzinātu, kas tu par dēmonu... paskatījos uz viņu, bet viņš tikai pasmaidīja. nu, vai drīkst uzzināt, no kurienes tev šādas brīnumainas spējas? laikam iedzimtas.. laikam..?! tu gan nemāki melot. Tad vismaz pasaki, vai esi no cilvēku rases.. jā. Viņam noraustījās kreisais plakstiņš. Kā mani tracināja tās viņa īsās atbildes! Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja (šķībi), ko, lai dara.. tas ir viss, kas man sakāms... Armīns ieskatījās kompasfonā, ir jau vēls, rīt tevi Piksijs pamodinās, varbūt aiziesim uz pilsētu.. ar labu nakti.. viņš piecēlās un slīdēja uz durvju pusi. kas tev tā par slīdēšanu? mana ziņkārība bija nevaldāma. es jau domāju, ka nepajautāsi. Demonologu kursos iemācījos lidot. viņš pacēla savas mantijas apakšu un es redzēju, ka viņa kājas neskārās klāt grīdai! forši, ne? viņam atkal nomirkšķinās kreisā acs un viņš pazuda aiz apburtās sienas. Pagriezos, jo gribēju izmest asiņainos pārsējus, bet tos nekur nevarēju atrast. Varbūt Armīns paņēma...?! Ar katru brīdi, kad pēc tam, kārtodama savas drēbes, domāju par viņa īpašībām, es šaubījos, vai viņš maz varēja būt cilvēks (nozīmē: ar maģiju apveltīts cilvēks nevis dēmons, vampīrs..). -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 21 June 2024 - 15:27 |