Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

heheh ^^;; jaa... zinu... piksijs ir vairaak kaa neorigjinaali.. >_> man ar vaardiem vienmeer bijushas probleemas.... pat biju uztaisiijusi veselu sarakstu ar visaadiem vaardiem, kurus vareetu izmantot staastu gaitaa... (tas sarakasts tik izveidots peec shii staasta...)

piebilde... staasts visaa kopumaa tieshaam ir panaivs, bet to paarlasot un tiekot liidz beigaam es vnk raudaaju... es vienmeer esmu savus darbus kritizeejusi un to dariiju un dariishu arii ar sho, bet beigas... beigas man vnk lika mirkt asaraas... es nezinu vai taada reakcija buus arii jums, bet man bija... pashai bija briinums...
Anyway... liidz shim esat izlasiijushi aptuveni 1 treshdalju no visa darba, ja juus tas interesee ^^


Turpinaam:


Naktī vēl ilgi nevarēju aizmigt, jo par to domāju. Izgāju uz balkona, lai papētītu, kas bija ārā. Pašā apakšā zem balkona redzēju, ka tur bija dārzs. Tas, no augšas skatoties, bija ļoti labi izvietots. Tālāk pašā dārza stūrī redzēju no dzīvžoga izbūvētu labirintu. Tā kā tā sienas bija augstas, es neredzēju, kas tajā bija iekšā. Papētīju ēkas sienu un ievēroju, ka blakus manam balkonam bija siets, kas piestiprināts laikam, lai tur augtu kāds kāpelētājaugs, bet tas tik tālu vēl nebija ticis. Piegāju pie teleskopa un papētīju zvaigznes. Ieraudzīju vienu, kas bija liela un sarkana, cik atcerējos no mātes astroloģijas stundām, tad tā varētu būt bijusi lielais sarkanais milzis. Tā kā darīt nebija ko un miegs nenāca, ķeros pie papīra un zīmuļa un zīmēju tumšo dārzu. Pēc kādas stundas, kad biju jau dārzu uzskicējusi, man uznāca miegs. Likos gultā un uzreiz aizmigu.

Nākošajā rītā mani pamodināja gaiļa klaigas, kas, šķiet, skanēja tieši pie manas gultas. Atvēru acis un man tieši pretī skatījās citas - zaļas acis. Atlēcu nost un sapratu , ka tas bija Piksijs.
‘Labrīt, Agla!’ atkritu atpakaļ gultā.
‘Labrīt...’
‘Celies, jo drīz jums jāiet!’ pārvilku segu pār acīm.
‘uz kurieni?’
‘uz Arkanu!’ viņš segu man no acīm novilka nost.
‘kas tas tāds..?’ jutu, ka atkal viegli slīgstu miegā.
‘pilsēta! Nu celies, tūlīt nāks Armīns!’ viņš mani izmisīgi kratīja aiz rokas, bet tiklīdz izdzirdēju Armīna vārdu uzreiz pamodos.
‘labi, dod man laiku saģērbties...’ nepaspēju pat nožāvāties, kad elfs jau bija pazudis. Pierausos kājās, piegāju pie loga un redzēju, ka bija uzausušas divas sarkanas saules. Nomazgājos, saģērbos. Kad iegāju istabā mani jau gaidīja Piksijs. Viņš mani aizveda uz ēdamistabu, nē... to varētu nosaukt tikai par ēdamzāli. Tā bija plaša telpa ar augstiem griestiem, tās vidū atradās garš galds un uzminiet, kas pie tā sēdēja... protams, ka mūsu telepāts – Armīns...
‘Labrīt!’ viņš kā vienmēr staroja un smaidīja ar savu šķībo smaidu, kas mani vienlaicīgi besīja ārā un patika.
‘jā, labrīt...’ novilku, jo, kā jau nojautu, viņš atkal lasīja manas domas, ‘kas tad mums šodien paredzēts?’
‘es domāju, ka tu man to pateiksi vai..’ viņš brīdi domāja kā varētu apzīmēt domu lasīšanu, ‘nu tu jau zini... aaa... šodien paredzēts apskatīt Arkanu...’ pacēlu acis no sava šķīvja, lai pašķielētu uz viņu, tad atkal ķēros pie savas omletes. Paēdām un tad ienāca Beltāns. Viņš iedeva Armīnam iepirkumu sarakstu un apbružātu ādas maisiņu, kas nodevīgi grabēja. Izgājām ārā no ēdamzāles un nonācām garā halle, pa kuru, šķiet, vakar mani veda Beltāns. Piegājām pie masīvām koka durvīm, izgājām ārā, bet es dārzu neatpazinu. Iespējams, ka tas, ko es redzēju bija dārzs aiz mājas. Gājām pa šauru taciņu līdz vārtiņiem. Tie bija speciāli kalti, to varēja uzreiz redzēt. Mēs izgājām ārā pa tiem un viņš apstājās.
‘vai mēs kaut ko gaidām?’
‘jā, paklājus.’ Viņš pacēlās gaisā, lai labāk redzētu, vai kaut kas jau nenāca. Jutos apdalīta.
‘ko?’
‘lidojošos paklājus, tie šeit ir kaut kas līdzīgs autobusam.’ Likās, ka kaut kas slīdēja uz šo pusi un Armīns nolaidās. Pielidoja paliels paklājs, uz kura nekā nebija, mēs uzkāpām uz tā.
‘Arkanas stacija!’ Armīns stingri noteica un paklājs sāka lēni slīdēt. Pēc kāda laiciņa mēs nonācām cilvēku pārpildītās ielās un tas pacēlās augstāk. Pēc apmēram desmit minūtēm mēs piezemējāmies kādā laukumā, kur ruļļos satīti stāvēja daudzi paklāji. Tiklīdz kā nokāpām no savējā, tas pats no sevis sarullējās un nostājās pie pārējiem.
‘nu tad šī ir Arkana?!’ novilku, aplūkojot apkārtni. Viss izskatījās tā pat kā uz zemes, tikai iedzīvotāji bija savādāki. Tie ģērbās savādāk un starp cilvēkiem varēja samanīt arī dažus zaļus ģīmjus, ragus un lidojošas gaismiņas, kas bija ne tikai zaļā krāsā. Virzījāmies uz priekšu līdz nonācām līdz pirmajam veikalam. Uz pavecas koka plāksnes, kas atradās virs durvīm, bija uzraksts “pārtika”. Cik banāli! Tādus pasaulē redzēju visur, ja vien tas nebija “rimi” vai “citymarket”, un, šķita, ka arī Balzā tādu būs daudz.
Pa veikaliem novazājāmies līdz vēlai naktij, bijām iegājuši arī pie dziednieka, kas sadziedēja manas rokas. Bija jau apmēram viens naktī, apkārt cilvēku bija maz un bija migla. Iegājām tumšā sānielā un gaidījām paklāju. Armīns it kā kaut ko sadzirdēja un teica, lai palieku te, jo viņš drīz nākšot. Ja nākšot lidojošais paklājs, tad, lai braucot mājās un viņš nozuda miglā. Pa ielu kaut kur tālumā varēja dzirdēt, ka nāk bariņš ar vietējiem. Sāku staigāt šurpu turpu. Pagriezos pret vienu ielas galu un gaidīju. Dzirdēju, ka man aiz muguras kaut kas nošvīkst, bet es tam nepievērsu uzmanību. Tad nez no kurienes man garām pagāja kādi četri puiši. Viens no viņiem atskatījās uz mani, viņam bija skaistas acis mūžzaļā krāsā, atlaisti mati mazliet pāri pleciem, piķmelnā krāsā un garš melns mētelis. Viņš man uzsmaidīja un pazuda miglā. Kā es vēlējos, lai tas brīdis būtu ieildzis mūžīgi... kādu laiku tā stāvēju sapņodama, kad man no aizmugures uzsauca Armīns.
‘lec augšā mēs nokavēsim!’ pamanīju, ka man blakus lidinājās paklājs, uzkāpu, tad arī uzlēca Armīns. Lidojot mājās vēl joprojām pieķeru sevi domājot par melnmataino džeku.

Atbraucām mājās, paēdām vakariņas. To laikā ievēroju, ka Armīns bija melnmatainajam ļoti līdzīgs, ja es ar viņu nebūtu pazīstama, tad teiktu, ka viņi ir brāļi. Pēc vakariņām gāju uz savu istabu, kur nodevos zvaigžņu pētīšanai. Nu jau manā plauktā bija dažas grāmatas, ko bija atnesis Piksijs, jo Beltāns bija nolēmis mani sāk mācīt tikai jaunnedēļ.
Nosēdēju uz balkona kādu stundu un mana svece jau bija izdzisusi, bet es vēl nenogurdināmi meklēju zemi (biju sev nosolījusies, ka to atradīšu). Pēkšņi pamanīju kaut kādu kustību lejā, nemanāmi pārliecos pār margām un lejā redzēju, ka Armīns izskrēja no labirinta un lidoja augšup uz manu balkonu. Aši ieskrēju istabā un palīdu zem segas, jo gribēju uzzināt, kas viņam padomā. Dzirdēju, kā viņš piezemējās uz mana balkona. Pavēru acis šķirbā, bet neko neredzēju. Te nu nostrādāja viņa labā redze tumsā. Gaidīju, kas notiks līdz sajutu aukstus pirkstus sev pie deniņiem. Pēkšņi manām smadzenēm izskrēja cauri visādas domas.
Sākumā redzēju, ka daru to, ko darīju pirms apmēram pusotras stundas – es ēdu pusdienas ar Armīnu. Tad šī “lente” pārtrūka un nu es atrados kaut kādu panku vidū, mani pārņēma deja vou sajūta. Nākošajā momentā es atrados kaut kāda zālāja vidū un man pretī sēdēja... Armīns! Vismaz tā likās, jo viņš ir ģērbies hipiju drēbēs, bet savu šarmu nebija zaudējis. Man prātā, “kadru” maiņas brīdī, ienāca doma, ka viņš šobrīd “rakājas” manā zemapziņā par manām iepriekšējām dzīvēm. Tad es atrados kaut kādā kafetērija un man pretī sēdēja kaut kāda sieviete, kas ir saģērbusies deviņpadsmitā gadsimta drēbēs. Tagad es atrados kādā ballē spožā pilī, visapkārt sievietes tērpušās platajās, garajās kleitās, kādās parasti ir ietērptas pasaku princeses. Pamanīju, ka ar kādu dejoju (visu laiku biju skatījusies pāri viņa plecam), pagriezos un, ja būtu spējusi, tad nokristu... es dejoju ar melnmataino puisi, ko biju sastapusi Arkanā! Viņam bija plats smaids, kas atklāja žilbinoši baltu zobu rindu un... (kadrs nomainās) šķiet, viņam bija ilkņi, bet nepaspēju aplūkot... tagad es sēdēju uz gultas, kurā gulēja Armīns. Viņš izskatījās nevesels, jo gar viņa sejas līniju, kas nāca aiz matiem klāja viegli izspiedušies asinsvadu kapilāri, viņam bija zilas lūpas un iekritušas acis. Pavēros aiz sevis un sienā bija logs bez stikla, kurā varēja redzēt, ka lēni riet saule. Tā šī kadru maiņa turpinājās. Pēdējais, ko redzēju bija tas, ka es skrēju pa mežu un manu būtību bija pārņēmušas vēl nejustas bailes. Es skrēju caur brikšņiem līdz es nonācu tādā kā klajumā. Es noslēpos aiz kāda koka. Tad es sajutu, ka mani kaut kas pie tā saista, paskatījos uz savām kājām un tās bija apvijusi čūska, kas.. smaidīja, tā lēnām slīdēja aizvien augstāk, mani aizvien vairāk piesaistot pie koka, nu jau tā bija nonākusi līdz manam kaklam. Sajutu tur asas sāpes, visu manu ķermeni it kā dūra adatas, es biju pārklājusies ar aukstiem sviedriem. Tad bija tumsa... viena vienīga tumsa. It kā tālumā dzirdēju, ka Armīns kādam saka, ‘viņa ir Pirmā...’ centos atvērt acis, tas izdevās tikai šķirbiņā. Ausa jau saule, tāpēc visu varēju diezgan labi redzēt. Pie gultas sēdēja Armīns un virs viņa lidinājās Piksijs.
‘ko tas nozīmē?’ elfs apmeta loku ap Armīna galvu.
‘visu! Tas nozīmē visu!’ viņš pieskrēja pie loga un ar slaidu salto lēcienu izlēca ārā. Kādu laiku Piksijs mani vēl vēroja, tad viņš aizlidoja pakaļ Armīnam. Šķiet, ka visi mani spēki bija izsīkuši, tāpēc bez lielām problēmām aizmigu.


edit: pieliku veel izsalkushaakajiem lasiitaajiem ^^