Smilšu kaudze, Divu stāstu sākumi (viens turpinās) Options

[Neptuuns]

Droši lasiet, shitam gan ir tik divas nodaljas, bet neturpinaashu un tad saakas otrs kam jau ir piecas un vinjsh turpinaas. leenaam

Bija sasodiiti tumšs, tik tumšs, ka galiigi negribējās celties un kaut ko izpētīt- bija bail, ka paliks bail. Viņš jau nezinaaja, kur īsti viņš iekūlies, šeit jau jebkas varēja dzīvot. Bet, tas ko viņš nezināja bija, vai arī viņš tur varēja eksistēt.
Nē, viņš varēja, to viņš ātri saprata, bet eksistēt bez gaismas... To gan viņš negribēja, viņš negribēja arī mirt, nē, tikai tikt ārā no šī tumšā Elles nostūra. Protams īsti parasts cilvēks šādos apstākļos nevarētu izdzīvot- lai arī ūdeni vai, vismaz kaut kaadu šķidrumu plūstot tuvumā varēja sadzirdēt, bet bez ēdiena, turklaat meklējot izeju viņš izdzīvotu labi ja pāris dienas, bet Viņš jau arī nebija īsti parasts. To gan viņš uzzināja nesen un tas sāpēja, pārāk daudz filmas viņš bija redzējis un grāmatas lasījis, lai nesaprastu, ka no viņa baidīsies, viņu atstums, ja vien kāds to uzzinātu. Cilvēki baidās no atšķirībām, to zina katrs bērns. Viņam ar to izdevās sadzīvot vairākus mēnešus, bet tad virkne likumsakarību, vai varbūt Dieva nelabvēlība viņu ierāva notikumu virpulī, kura rezultātā viņš bija nokļuvis šeit. Šī bija valdības iestāde, pareizāk sakot, tā bija vieta, ko īpaši viņam bija uzbūvējusi valdība, nebija ceļa ne iekšā, ne ārā, tā tam bija jābūt, kā nekā viņš taču bija drauds sabiedrībai un viņam bija jātiek pilnībā izolētam. Drauds sabiedriibai... Visi viņa draugi, protams, zveereeja pie sev visdārgākā, ka viņš jau nu nav nekāds drauds, ka šis ir tikai briesmīgs pārpratums un ka ja viņš netikšot tūlīt atlaists viņi iesniegšot sūdzību pašās augstākajās instancēs. Bet viss bija velti, viņš tika iemests šajā tumšajā bedrē, no kuras šķita nav izejas.
Viņš atcerējās savus draugus, no saakuma viņš kļuva sērīgs, noritēja asara, tad viņš vairs nespēja izturēt negodīgumu un sāka plosīties, censdamies izgāzt dusmas uz jebko, bet tas nebija iesējams, viņš sabruka uz zemes un histērijā raudādams pēc pāris stundām aizmiga. Šinī brīdī viņam bija piecpadsmit gadu.

Pagāja gadi un tracis ap šo lietu norima. Viņa draugi atkal smējās, viņa draudzenei jau sen bija jauns puisis, bet viņa jau nebija bezsirdīga vai muļķe, viņai vispār bija maz sliktu īpašību, bet viņš tikpat labi būtu varējis nomirt, nekādi kontakti ar viņu nebija iespējami un ar laiku cilvēki viņu aizmirsa. Tiesa gan, vietā kur viņš bija dzīvs aprakts kāds pa pusei nopietni bija uzlicis kapakmeni ar viņa vārdu un dzimšanas gadu, tas iespējams bija vienīgais kapakmens pasaulē bez miršanas datuma.
*pirmās nodaļas beigas*

Nu taa, man jau patiikas. Varēju jau bishku garaaku uzrakstiit, bet gan jau uzrakstiishu otro nodalju. Viss shajaa tekstaa ir rakstiits taa kaa rakstiits ar nodomu, taapeec lieciet mani mieraa ar satura kljuudaam (nu ja nu vieniigi kaukas galiigi stulbs). Vispaar buus ari runaashana (nu taa ir iecereets) un arii viņa vaardu es izdomaashu. visi kas kauko rakstiijushi jau droshvien zina ka vaardus izdomaat ir visgruutaak. aa un idejas par nosaukumu tiks pienjemtas (nu ja nu ne galiigi stulbas )

This post has been edited by Neptuuns: Dec 17 2006, 00:32

[Neptuuns]

labi uz fikso izdomājuarī turpinājumu, shitas tapa tā ap divpadsmitiem naktī tāpēc var būt kautkādi stulbumi vai kljūdinjas. Ja izbeidzas iztēle ķeries pie latīņu valodas. Katrā ziņā man patīk kur shitas iet, bet kaa vinju dabuus laukaa ja godiigi man nav ne jausmas xD Ok here goes nothing again:

"Kā... Nē, tas jau vairs nav normāli" Viņš ar sevi sarunājās skaļi, viņš saprata, ka tas varbūt ir vienīgais veids,
kā sataupīt savas pēdējās saprāta druskas.
"Nevar būt ka es esmu aizmirsis... Cilvēks nevar aizmirst savu vārdu!" Tikai to pateicis viņš saprati, cik slikti tas
lika viņam justies. Vai viņš tiešām nebija cilvēks? Tikai dēļ tā, ka viņš spēj manipulēt ar dažām enerģijām?
"Nē! Cilvēks es esmu, bet..." Arī šie, visnotaļ pārliecinošie vārdi viņu nespēja uzmundrināt. Trīs garus gadus viņš
bija centies saprast citu cilvēku rīcību. Vairs viņš to nespēja. Viņš ienīda un ienīda no visiem sirds dziļumiem
visu cilvēku rasi. Nav viegli no sirds ienīst, sabiedrība un veselais saprāts liek pretoties šai sajūtai, un ilgi
gadi šādā sabiedrībā neļauj no sirds jebko ienīst, bet šie divi gadi bija ilgāki, kā mūžs, tie nepaskrēja gar acīm
nemanāmi, katra minūte vilkās. Vilkās tik ilgi, ka gribējās vemt no šausmām par to. Un katru minūti viņš izdzīvoja.
Starp citu trijos gados ir tieši viens milijons piecsimt septiņdesmit tūkstoši astoņsimts minūšu. Cik miljons ir daudz
var saprast tikai tāds cilvēks, kas to ir izdzīvojis.
"Lai nu kā. Man tas ir jāatceras. Tas sākās ar A. Jā es esmu drošs." Jau pēc pirmās nedēļas viņš centās nedomāt par
pagātni, tas bija pārāk sāpīgi. Visu sienu paneļi bija nodiluši no viņa nagiem un aplipuši ar viņa asinīm, cilvēka
cīņas spars tomēr ir diezgan iespaidīgs, pat pēc divu gadu mocībām nav viegli padoties.
Viņam protams nebija ne jausmas, ka pagājuši triis gadi. Viņš jau neskaitīja sekundes. Viņš gulēja kad vairs nespēja
pasēdēt un cēlās, kad vairs nespēja gulēt. Viņš pats nezināja, kādēļ viņš vēl uzsūca enerģiju no šīs vietas lai
izdzīvotu, bet nē, kaut kas viņu tomēr atturēja no pašnāvības. Cilvēka spēcīgākais- izdzīvošanas instinkts. To nav
viegli pārkāpt.
"Abelesks."

Roma. Kāda neliela, privāta vidusskola, no kuras pirms trim gadiem tika izņemts Abelesks, lai pazudinātu viņu no zemes
virsmas. Divpadsmitajai klasei izlaidums jau ir beidzies, atestāti ir saņemti un ballīte iet pilnā sparā. Ir skaļa mūzika,
viss kā pienākas visi ir kā traki un vasaras dienas siltais gaiss vēl uzvirmo starp nakts vēsmu. Ideālāk par ideālu.
Trīs draugi aizgājuši mazliet nostāk aprunājas par savu dzīvi pēc skolas.
"Deia, tu jau nu gan varētu dabūt stipendiju pašās labākajās pasaules skolās, tad jau tevi laikam vairs neredzēsim"
viens no viņiem uzrunāja trešho, vienīgo meiteni.
"Nu nerunā tā, mēs noteikti vēl satiksimies, tik labi draugi, kā jūs taču ir tāds retums, kas jāsargā." Meitene atteica.
"Jā, Amator, turklāt mums vēl priekšā ir visa vasara." Teica otrs zēns.
"Jā... Tas man kaut ko atgādināja." Amators atbildēja.
"Ko tad? Kas vainas?" Meitene prasīja
"Nē, nekas, tas tev noteikti liktu justies slikti." Amators atbildēja.
"Šķiet ka es saprotu. Abelesks tiešām vienmēr visiem lika turēties kopā, jo vienu dienu mēs sapratīsim, ka mums kopā
palikusi vēl tikai vasara. Nolādētie maitas gabali, kas viņu tur iebāza, viņu dēļ mums pat vasara ar viņu nebija vairs
nodzīvojama." Trešais zēns teica.
"Viss, es to vairs nevaru izturēt. Es par to ilgi esmu domājis un esmu izdomājis, ka īsti draugi savu draugu nelaimē
neatstāj, lai kāda arī būtu šī nelaime. Perkomiss, Deia mums viņš ir jāmēģina izvilkt no turienes, vismaz ar viņu
sazināties." Amatoram paspruka, viņš to nebija plānojis teikt, vēl ne.
"Tas nav iespējams, vai tu esi jucis?" Perkomiss atbildēja.
Deia sāka raudāt. Starp zēniem sākās strīds, kas pārauga diskusijā un uz rīta pusi viņi bija vienojušies par vienu.
Deia jau sen bija aizgājusi prom, viņa nespēja to izturēt, bet zēni vienojās- viņš jādabū ārā par katru cenu.

*otrās nodaļas beigas*

Starp citu es NEESMU emo

This post has been edited by Neptuuns: Jun 3 2006, 01:17