Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

ar Beltānu... XD taalaak palasīsi, tad sapratīsi, ka tas nav iespējams (pagaidām vari pieņemt, ka viņš ir homosexuālis XD)

Lai cik paradoksāli tas neliktos, uzrakstīt k-ko saturīgu bez klišejām ir grūti. Es arī it kā cīnos pret tām, bet šajā darbā tomēr padevos. Tas palīdz darbam rakstīties ātrāk. Varbūt, ja ar to iesākšu k-ko nopietnāku, to mazliet pārveidošu oriģinālāku, bet pagaidām varat izbaudīt manu bērnišķīgo rakstīšanas stilu

Liels paldies visiem, tiešām prieks, ka novērtē un arī pakritizē <3 Turpinām:




Atvēru acis un sajutu vieglu piparmētru tējas smaržu. Uz mana rakstāmgalda sēdēja Piksijs un šūpoja kājas.
‘labrīt! Vai jūs jau izgulējāties? Es jau domāju, ka esat mirusi, ka pat neatsaucāties un manu gaiļa kliedzienu.’ Pierausos sēdus un ieraudzīju, ka virs manis lidinājās paplāte ar ēdienu.
‘kas tas?’
‘tās bija jūsu brokastis, bet nu jau ir atdzisušas...’ elfs uzsita knipi, ‘nu tagad šīs ir jūsu brokastis!’ sāku berzēt savus deniņus un Piksijs vienlaicīgi gan vainīgi, gan aizdomīgi mani uzlūkoja. ‘es laikam iešu, mani boss sauc...’ un viņš izgaisa. Ēst nekādi negribējās, tāpēc atgrūdu paplāti, izgāju ārā un pavēros uz labirinta pusi. Tieši tajā brīdi no mājas iznāca Armīns, kas turēja rokās čupu ar grāmatām. Viņš pavērās augšā it kā jau zinādams, ka es tur biju. Varēja redzēt, ka viņš bija par kaut ko ļoti priecīgs, viņš man pamāja un iegāja labirintā. Iegāju iekšā, pārģērbos, nogāju lejā un tur mani jau gaidīja Beltāns.
‘labrīt, bērns!’
‘labrīt!’
‘nu, tu šodien vēl baudīsi savas privilēģijas un brauksi uz pilsētu?’
‘nu, it kā jā. Bet kur ir Armīns?’
‘viņam šodien ir mācību diena. Nez kāpēc viņš pēkšņi ir sācis mācīties, viņš pat pats man ieteica šodienas tēmu un teica arī, ka pats par to sagatavos referātu, kas gan ir ļoti neraksturīgi viņam. Varbūt pretējais dzimums vīriešus tā ietekmē...’ viņš uzkrītoši pašķielēja uz mani.
‘nu nez vai... bet par ko tad viņš tā tagad mācās?’
‘viņš gribēja rakstīt referātu par vampīru pirmsākumiem.’ Burvis nevērīgi atmeta, bet pār manu ķermeni nez kāpēc pārskrēja tirpas. ‘nu, tad tu brauksi uz pilsētu? Tev to vajadzēs darīt vienai, bet tu izskaties apzinīgs bērns un mājās, domājams, tiksi.’
‘jā, es aizbraukšu, mēs vēl visu pilsētu vēl neapskatījām. Es aiziešu uz spīdzināšanas muzeju, palidošu Kallipso parkā.’
‘jā, dari tā, bērns. Bet līdz rītam esi mājās.’
‘uz redzēšanos!’
‘sveiki!’
Uzskrēju pēc maka un gāju ārā. Aizlidoju uz Arkanu un pat nezināju, uz kurieni iet. Iegāju tuvākajā zāļu veikaliņā, jo manas galvas sāpes kopš pagājušās nakts nebija mitējušās. Izmeklēju visus plauktus, bet neko neatradu, kad jau gribēju iet prom, mani pārņēma nelaba sajūta un es nokritu tur pat pie letes. Man klāt pieskrēja veikaliņa īpašniece, kas bija maza auguma ar sprogainiem matiem, man viņa ļoti atgādināja hobitus no Tolkīna triloģijas “gredzenu pavēlnieks”. Viņa piecēla mani un atsēdināja uz krēsla.
‘kas ar jums notika?’
‘e-e-es... n...n-nezinu...’ izmocīju vārdus. Viņā ātri pieskrēja pie viena no plauktiem, paņēma kādu milzīgu pudeli, ielēja glāzē vīnam līdzīgu šķidrumu un iedeva man padzerties. Dzēriens bija ļoti garšīgs un es iztukšoju visu glāzi, pēc tam jutu kā manī ieplūda vēl nebijis spēks, ‘kas tas ir?’ nu jau mana balss skanēja mundri.
‘zinu, ka nav garšīgi, bet sikspārņu asinis ir ļoti spēcinošas.’
‘sikspārņu asinis?!’ neticēju savām ausīm.
‘nu, jā.. es jums vēl iedošu, jo jūs izskatāties bāla..’ viņa pārlēja lielās pudeles saturu mazākā un pasniedza man.
‘es vienmēr esmu bijusi bāla, tas man ir no dzimšanas.’ Paņēmu pudeli un paņēmu maku, ‘cik tas maksās?’
‘uz mana rēķina!’
‘nē, es tā nevaru...’
‘es nevaru! Es nevaru ciest, ka mani neklausa!’ viņa dusmīgi nošķendējās un uzsmaidīja man.
‘bet... nu.. tad vismaz ļaujiet man jums izmaksāt pusdienas vai kaut ko tamlīdzīgu...’ viņa uz mani pašķielēja. Es tikmēr ieliku pudeli somā.
‘nu, labi, viena tasīte spēcinošas tējas man par skādi nenāks...’ viņa aizvēra veikaliņu, uzlika zīmi “pusdienās” un mēs aizgājām uz tuvējo kafejnīcu. Kādu laiku dzērām tēju un runājāmies. Galu galā mēs tā norunājām līdz vēlam vakaram. Viņa man kļuva par labu draudzeni un teica, ja vēlreiz iegriežos Arkanā, tad, lai ejot pa taisno pie Pitas (tā viņa sevi stādīja priekšā). Pēc tam ļāvu viņai iet uz darbu un pati vēl izstaigāju tuvējos veikaliņus. Vienā no tiem nopirku superīgu hematīta gredzenu, kas izskatījās vareni vecs.

Kad gāju uz pieturas pusi atkal jau bija apmēram viens naktī. Gāju uz to pašu sānielu, uz kuru mani bija atvedis Armīns un gaidīju paklāju. Tagad, kad miglas nebija, es redzēju, ka pie mājas sienas vēl atradās garš soliņš. Kādu laiku sēdēju, līdz pamanīju, ka pretējā ielas pusē mani kāds vēro. Tas bija tas pats melnmatainais puisis. Pēkšņi no veikala, pie kura viņš stāvēja, iznāca viņa draugi. Vienam no viņiem rokās bija avīzē ievēstīta pudele, no kuras tas kāri dzēra. It kā skatīdamās, vai nāk paklājs pagriezos pret vienu ielas pusi, kad atkal paskatījos uz veikala pusi, viņi bija pazuduši. Pagriezos uz otru ielas pusi un viņi tur jau stāvēja. Divi no viņiem sēdēja, bet melnmatainais un kāds uzkrītoši blonds džeks, kas man ļoti atgādināja Spaiku no “Bafijas pret vampīriem” (mana māte teica, ka tas esot ļoti izglītojošs seriāls), stāvēja. Atcerējos, kā iepriekšējā dzīvē es ar melnmataino dejoju un redzēju viņa ilkņus. Blondais puisis uz mani visu laiku skatījās, šķita, ka viņš lasa manas domas, tad viņš kaut ko iečukstēja melnajam, kas uz mani pēc tam paskatījās. Tad viņš vienam no sēdošajiem izrāva no rokām pudeli un iedzēra no tās. Kad viņš beidza dzert no viņa lūpu kaktiņa nodevīgi notecēja asiņu tērcīte. Viņi bija vampīri! Mani šausmu vietā pārņēma sajūsma, jo mans mūža sapnis bija satikties ar vampīru. Manas asinis gandrīz sāka vārīties, kad viņš sāka slīdēt uz manu pusi. Ar lielām pūlēm novaldīju smaidu, tad aizgriezos, jo to vairs nespēju.

This post has been edited by zeloco: Jun 4 2006, 17:21

[rebel]

njah, jaukumiigi.
man tik nepatiik,ka tad,kad kko lasu pa gabalinjiem,sanaak praatot,kas buus taalaak un daazhkaart gadaas jau ieprieksh uzmineet notikumus. buuh.
bet shis staastulis ir varen patiikams. tas,ka tur buus vampiiri,kkaa bij sen jau manaams,un es nevareeju vien sagaidiit,kad vinja BEIDZOT ar vinjiem saaks kontakteeties. ^^ viii.
turpinaajumu! *iedzer no pudeles. ar aviizi aptiitas. XD*