Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? |
Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? |
Karamele |
Dec 7 2005, 17:54
Post
#1
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 695 Joined: 7-December 05 From: huhu |
Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.
*** ''Celies! Skuķi celies!'' Kalpone Alise man brēca virsū. ''Liec mani mierā...es gribu gulēt!'' Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu. ''Ak tā tu man teiksi ko?'' Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas ''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!'' Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas. ''Pankūkas!'' Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju. ''Liec mierā manus matus!'' Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju. ''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!'' Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs. ''Katrīna saulīt!'' Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām. ''Labdien Misis. misis. misis.....'' Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu. ''Amēlijas tante!'' Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu. ''Labu apetīti.'' Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām. ''Katrīna tu ēd kā cūka'' Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas. ''Lien laukā briesmonēn!!!'' Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu. ''Apčīīī...'' Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi... Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes. ''Au! Es pateikšu mātei!'' Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena. ''Un es pateikšu tēvam...'' Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos. ''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!'' Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis... Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma Kā jumsīm patikās? This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10 |
Karamele |
Jun 8 2006, 23:50
Post
#2
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 695 Joined: 7-December 05 From: huhu |
Liels jums visiem paldies! šī darba turpinājums veltīts speciāli priekš Kazuki!
Es pamodos un sapratu, ka ārā gāž lietus...piecēlos sēdus un palūkojos apkārt. Visas atmiņas manī ar joni atgriezās un sapratu, ka telpā neatrodos viena...man pretim stāvēja Veronika Es, es ļoti atvainojos tā laikam ir tava istaba... Es samulsu un pielēcu kājās. Meitene pacēla galvu un paskatījās uz mani ar savu šermuļus uzdzenošo skatienu un teica šī nav mana istaba...šī bija manas māsas istaba... Es īsti nesapratu viņas teiktā jēgu... tad es labāk iešu, jo ja nu viņa atgriežas Es jau pagriezos uz promiešanu kad meitene visai skarbā balsī teica Viņa ir mirusi... ES sastingu un nekustējos ne no vietas, meitenīte bija pateikusi to no kā es visvairāk baidījos.... neej prom, es tev gribu ko parādīt. Viņa pagriezās pret mani un pasmaidīja un acīs pēkšņi it kā uzmirdzēja prieka atblāzma un iespējamā pagātnes cerība. Es paspēru dažus soļus viņai tuvāk. Mēs abas apsēdāmies uz gultas, kamēr caur logu mums sejā triecās sīkas lietus lāsītes, kas jau bija norasinājušas visu grīdu....Viņa atvēra naktsgaldiņa atvilktni un izņēma no tās zīmētu bildi. Šī esmu es un tā ir mana māsa, mēs bijām dvīnes. Attēlā bija attēlotas divas mazas apmēram sešus gadus vecas meitenītes sēžam uz klavierēm. Abām meitenītēm mugurā bija rišotas kuplas kleita un glīti sapīti mati. Es ieklausījos un man likās, ka dzirdu čukstus un šalkoņu, kas likās nākam no attēla, es ieklausījos un dzirdēju sarunu: Man bail, Anastja! Nekas Veronika, es vienmēr būšu tev līdzās... Vai tiešām? Vienmēr... Ar joni es atgriezos realitātē un Veronika man kaut ko stāstīja Dienu pēc bilde zīmēšanas, atceros to kā tas būtu noticis vakar... Bija 13. janvāris mēs abas bijām devušās pastaigā un noklīdušas no auklītes. Pienāca pievakare un mēs abas nosalušas klīdām pa mežu līdz izdzirdām tās šaušalīgākās skaņas pasaulē izsalkuša vilka gaudas....centāmies iestāstīt sev, ka vilki ir tālu kaut kur kalnos taču vilks bija itin tuvu nočabēja krūmi un mēs saspiedāmies ciešāk kopā. Līdz tas iznāca no meža likās, ka tas pat nebija vilks radījums bija milzīgs ar netīri sudrabainu spalvu un gariem ilkņiem. Putas tam nāca pār lupām un acīs zvēroja ļaunums. Tas tuvojās mums soli pa solim, dzīvnieks izdvesa klusas elsas līdz skaļi iegaudojās uz debesīm, kalnos šo saucienu pārtvēra vēl citi vilki...tas rūkdams un slienādamies metās mums virsū, Anastasija izlēca man priekšā un vilks, ja to varēja nosaukt par vilku metā tai virsū sakampdams manas māsas augumu un viņas kliedzienu pavadīts sāka to plosīt. Viņš atlaida viņu no saviem žokļiem. Viņa nokrita uz ceļiem sniegā visapkārt lāsmoja viņas asinis...es nespēju izdvest ne skaņas...Viņa pagrieza seju pret mani, viņas skaistā seja un blondās cirtas mirka asinīs viņa nočukstēja vienu vārdu Piedod pirms nokrita ars eju sniegā bez dzīvības...Tad radījums sāka nākt un manu pusi un metās man virsū taču es pielēkdama kājās sāku skriet uz priekšu ar vienu lēcienu tas bija man klāt un uzleca man virsū atsizdams mani laikam pret akmeni...tālāk es neko neatceros, tikai kā pamodos savā gultā, bet lai kā es to būtu gribējusi tas nebija sapnis. Mednieki bija mani atraduši un nogādājuši mājās... Es noklausījusies meitenītes stāstā raudzījos uz viņu baiļpilnām acīm ar tevi viss ir kārtībā? Man tiešām ļoti žēl... Viņa pagriezās pret mani un iekliedzās dobjā balsī Kā tu vēl uzdrošinies ko tādu jautāt! Acis viņai mirdzēja spoži dzeltenas un mutē bija parādījušies ilkņi es pielēcu kājās un kāpos atpakaļ, kamēr viņa nāca uz manu pusi viņa pacēla galvu un dzeltenajās acīs mirdzēja nedabisks ļaunums viņa mani pagrūda un es kritu cauri miglai un lietum. Viņa mani bija izgrūdusi pa logu.... This post has been edited by Karamele: Jun 8 2006, 23:51 |
Lo-Fi Version | Time is now: 9 June 2024 - 03:08 |