Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

Beltāns un Armīns? >_> amm.... to tiešām labāk nerakstīt XD *jūtas neķītra* XD labi, labi, tas nav tā, kā jūs domājat
Īsti nemāku rakstīt sappy romantic XD how obvious! XD

turpinām papildināt neoriģinalitātes sarakstu:


Kā jau ierasts, pirmā seja, ko ieraudzīju, bija Piksijs. Viņš izskatījās noraizējies.
‘labrīt...’
‘labrīt!’
‘es jau domāju, ka jūs ir saticis kāds asinssūcējs, ka vēl līdz rītausmai nebijāt mājās.’
‘satiku gan..’ elfs iepleta acis.
‘ko?! Jums bija līdzi ķiploki vai kaut kas tamlīdzīgs?!’
‘nē. Un pat ja būtu bijuši līdz, tad es tos neizmantotu..’ elfs ātri nopētīja manu kaklu.
‘kāpēc ne?’
‘man liekas, ka es viņu mīlu...’
‘ko? Nē! Nepadodieties viņu šarmam, tas viņiem ir asinīs! Viņi sākumā liek ticēt, ka jūs viņus mīlat un tad čiks...!’ Piksijs parādīja nepārprotamu žestu, ‘un jūs esat viena no viņiem.’ Elfs uzsita knipi un man priekšā parādījās brokastis. ‘es jūsu vietā tās apēstu..’ un pazuda. Varēja uzreiz manīt ķiploku raksturīgo smaržu un es atgrūdu paplāti. Saģērbos, nogāju lejā un tur es atkal sastapu Beltānu.
‘labrīt! Šodien prieki beigušies – būs jāmācās.’
‘jā, labrīt.’
‘Un Piksijs tevi pierakstīja demonologu un iluzionistu pulciņos, tāpēc visa diena būs aizņemta.’ Viņš iespieda man rokās manu burvestību grāmatu. ‘ej uz bibliotēku, tur Armīns tev izskaidros šodienas vielu.’ Pamāju un gāju uz bibliotēku, kaut gan īsti nezināju, kur tāda atrodas. Pēkšņi sadzirdēju aiz vienām durvīm it kā kaut kas nokristu. Atvēru durvis, nekad nebiju redzējusi tik daudz grāmatu vienkopus. Visas sienas bija aizkrautas ar bieziem grāmatu sējumiem. Pie liela melnkoka galda sēdēja Armīns kārtoja tikko nokritušās grāmatas.
‘labrīt!’ nočukstēju, baidoties, ka viss atskanēs.
‘labrīt!’ viņš izskatījās ļoti noguris, bet tiklīdz ieraudzīja mani tā atplauka.
‘Beltāns teica, ka tu man izskaidrošot šīsdienas vielu..’
‘āāā... jā. Nu, šodien mēs mācamies par Ēģipti, precīzāk, par tās vēsturi.’
‘izklausās interesanti...’ apsēdos viņam pretī un viņam nokrita spalva. Es iemējos, ‘vai tu jūties labi?’
‘jā, es vienkārši visu nakti mācījos..’ atskanēja viņa balss no galda apakšas, ‘vai tu zināji, ka ēģiptiešu piramīdas uzbūvēja senie ēģiptiešu magi?!’
‘jā es esmu par to dzirdējusi. Un arī par to, ka pirmie vampīri it kā no turienes nākot.’ Atcerējos, ka Nets man teica, ka no turienes nākot. Armīns uz mani pašķielēja.
‘nu gluži pirmie gan nē, bet nākt no turienes nāca... es tev iedošu par to grāmatu, ja gribi...’
‘tiešām, tev ir?!’ viņš piecēlās.
‘man nē, bet Beltānam gan... sākumā gan tev vajadzēs iemācīties viņu hieroglifus, jo tā grāmata ir senajā ēģiptiešu valodā.’ Viņš uzlidoja dažus plauktus augstāk un izvilka palielu grāmatu. Tad viņš nolaidās un to iedeva man. Grāmatas nosaukums bija “pašmācības kurss senajā ēģiptiešu valodā”. Tā izskatījās diezgan apputējusi.
‘un tu pats to zini?’
‘jā, es to jau sen iemācījos..’ tad mēs iegrimām grāmatās. Pēc vairākām stundām parādījās Piksijs un aicināja mūs pusdienās. Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, viņš uzsita knipi un mums priekšā parādījās šķīvji ar ķiploku aso smaku. Redzēju, kā Armīna acis kļūst sarkanas, viņš atlēca nost un aizspieda degunu.
‘Zaļbiksi! Tas ir ķiploks!’ elfs manāmi nobālēja.
‘ak, es pavisam biju aizmirsis!’ viņš vēlreiz uzsita knipi un šķīvji pazuda. Biju apjukusi, jo sākumā domāju, ka Piksijs to pagatavojis speciāli, lai man ieriebtu.
‘kas noticis?’
‘man ir alerģija pret ķiplokiem..’ viņš atkal ieņēma savu vietu pie galda. Šoreiz uz šķīvjiem bija puscepts bifšteks. Nekad agrāk nebiju to ēdusi, bet tas izrādījās ļoti garšīgs. Pēc pusdienām Armīns kaut kur pazuda, bet es gāju mācīties. Zīmes padevās ļoti labi, šķita, ka man jau asinīs zināt šo rakstu. Apmēram pēc divām stundām Piksijs man paziņoja, lai braucu uz pilsētu, jo drīz sākšoties mani kursi. Beltāns man atnesa čupu ar tukšām kladēm, kur man vajadzēšot pierakstīt teoriju. Armīns uz kursiem nebraukšot, jo jūtoties ļoti noguris. Aizbraucu uz pilsētu un tur, pēc Beltāna dotās mapes, centos atrast mācību ēku. Kad atradu, tad redzēju, ka tā no ārpuses izskatās pilnīgi ikdienišķa (magu uztverē). Iegāju iekšā, un tur, pie durvīm, sēdēja diezgan miegaina izskata trollis. Piegāju viņam klāt, bet izskatījās, ka viņš to pat nepamanīja.
‘atvainojiet, vai šeit ir Eridāna ēka?’ viņš nedaudz noraustījās un pacēla savus miegainos plakstiņus.
‘jāāāā...’ viņš nožāvājās.
‘vai jūs nevarētu man pateikt, kur atrodas demonologu kursu telpa?’
‘noejiet pagrabā un tad ejiet pa kreisi uz vienām no durvīm būs uzzīmēta lietuvēna zīme, tajās arī ejiet.’ Izskatījās, ka viņš atkal aizmiga. Gāju tālāk, redzēju, ka priekšā atrodas kāpnes. Gāju lejā līdz tās beidzās (tas bija apmēram trīs stāvus zemāk), priekšā redzēju divvirzienu halli, gāju pa kreisi. Pagāju garām dažām durvīm līdz nonācu līdz vienām no dzelzs, uz kurām bija uzskrāpēta šķība pentagramma.