Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

^^ jā, manas vizītes šeit ir diezgan random...



Atvēru smagās durvis un tās griezīgi iečīkstējās. Pretī redzēju melnu priekškaru. Aizvēru durvis, pavēru priekškaru un iegāju amfiteātrim līdzīgā telpā. Vienīgā dzīvā būtne tur bija kāds sakņupis, tumšs stāvs pie galda amfiteātra vidū. Kad piegāju tuvāk tam no aizmugures, tas pēkšņi ierunājās.
‘jūs noteikti esat jauniņā...’ stāvs pagriezās un man pretī vērās divas sarkanas acis. Tas it kā bija cilvēks, ja neņēma vērā sarkanās acis un mazos sarkanos radziņus, kas spiedās ārā no elegantā zirgastē saspraustiem matiem. Šķita, ka jaunībā (ja nebūtu radziņu) viņš ir bijis izskatīgs vīrietis.
‘jā, mani sauc...’
‘Agla..’ varēja manīt, ka viņš lasa manas domas, šķita, ka Balzā domas lasīt māk katrs otrais, ‘nē, katrs otrais gan nē... jums ir ļoti paveicies, ka esat tik īsā laikā sastapusi tik daudz apdāvinātu radījumu... es esmu profesors Drocions...’ sākumā šķita, ka viņš teiks “Drakula” un es zināju, ka viņš šobrīd lasa manas domas. ‘jūs interesē, pie kuras rases mani var pieskaitīt... esmu cilvēks un šie..’ viņš aptaustīja savus radziņus, ‘ir manas muļķības rezultāts. Es visiem saviem studentiem piekodinu, lai viņi nemuļķojas ar dēmoniem un nekādā gadījumā neslēdz ar viņiem derības un ceru, ka arī jūs šo noteikumu ievērosiet.’
‘jā. Bet vai drīkstu jautāt, kur ir pārējie studenti?’
‘viņi ieradīsies pēc zvana un jums turpmāk arī tā būs jādara. Sākumā es vēlētos uzzināt, vai jūs zināt kaut ko par dēmoniem un vai jums ir bijusi kāda pieredze ar tiem?’
‘nu, ja vampīri ir dēmoni, tad jā.’ Viņa skatiens neviļus pārskrēja pār manu kaklu.
‘skaidrs... es izdarīšu arī testu. Iedodiet man savu grimūlu!’
‘nē! Savu grimūlu nevienam dot nedrīkst!’ viņš pasmaidīja.
‘ļoti labi.’ Pēkšņi noskan kaut kas līdzīgs gongam, ‘lūk, arī stunda sākas.. ieņem vietu pirmajā solā...’ pakāpos vienu pakāpienu augstāk un apsēdos pie pirmā galda. Dzirdēju, kā nočīkst durvis. Aiz priekškara parādījās kāda bāla meitene ar kastaņbrūniem matiem un tumši brūnām acīm, tad sekoja arī pārējie studenti. Meitene man nosēdās blakus un uzsmaidīja.
‘sveiki, mani sauc Kornēlija. Kā tevi?’
‘Agla.’
‘prieks iepazīties!’
‘jā, man arī..’ nez kāpēc jutos labi, ka biju šodien biju uzvilkusi savu melno tērpu, jo pilnīgi visi bija melnā..
‘studenti, nomierināties! Labdien! Šodien mēs varam savas grāmatas un klades nolikt, jo mēs tikai runāsim.’ Vispārēja sajūsma. ‘es gribētu uzzināt, vai kāds no jums ir brīvlaikā sastapies ar kādu dēmonu.’
‘jā, es noslēdzu derības ar fergālu!’ aizmugurē kāds asprātis iesaucās.
‘ļoti smieklīgi, Deimon! Tev būs mājās jāraksta referāts par fergālu! Vai ir vēl kāds brīvprātīgais?’ telpā bija pilnīgs klusums. ‘tātad, es atkārtoju jautājumu – vai kāds ir sastapis?’
‘es! Es satiku rutena briesmoni!’ kāds iesaucās.
‘kur tad tu to atradi? Sev zem gultas?’ telpa pāršalca smieklos. ‘kāda ir Dāvida kļūda, melojot?’ tālāk pirmajā rindā kāds izmisīgi vicināja roku, ‘jā, Patrīcija?!’
‘pirmā – rutena briesmoņi izmira pirms trīstūkstoš gadiem, otrā – jūs mākat lasīt domas un tāpēc varat noteikt, vai viņš melo.’
‘pareizi, bet otrā nav būtiska...’
‘vai vampīrs ir dēmons?’ pačukstēju Kornēlijai.
‘praktiski nē..’ viņa atčukstēja. Turpmāko stundu profesors stāstīja par dažiem dēmoniem.
‘nu tas laikam ir viss par broutiem. Vai ir kādi jautājumi?’
‘jūs teicāt, ka brouti spēj lidot, bet vai cilvēks var iemācīties lidot?’ beidzot saņēmos pajautāt.
‘varēt var visu, jautājums ir vai spēj un vai grib. Jā, cilvēks ir spējīgs iemācīties lidot, bet tad nepieciešami kāda lidotspējīga dēmona vai cilvēka padomi un palīdzība.’
‘vai jūs spējat lidot?’ paprasīja Kornēlija.
‘nē.’ Atkal noskanēja gongs, kas apzīmēja nodarbības beigas.