Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
zeloco |
Apr 24 2006, 23:34
Post
#1
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai? kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas... Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā! balss neatkāpjas. ej galīgi! es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu. ai! zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas. līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā? banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos! jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām. ai, nu atvaino, ka pavaicāju.. izskatās patiešām apvainojies. bet ko tu te dari? nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam. ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt... pakasa pakausi. nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi. nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi... es nespēju noturēties un pasmaidu. tad jau es atrastos tur lejā. Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc. nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju... varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis. es nedzeru kafiju, bet tēju varētu. jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu. nu... kā tad tevi sauc? tu smiesies... tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..? jūtu, ka viņš par to nesmiesies. Agla. Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt. foršs vārds... ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta kam tas par godu? man caur galvu izskrien miljoniem domu. es tev to labāk neteikšu... atceros par savas mātes nodarbošanos. kāpēc? tas ir garš stāsts.. cenšos izvairīties no tēmas. man ir daudz laika... apmulstu. am... es aizmirsu... stulbs attaisnojums šādā situācijā. es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu... esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē. kā tu zini? paspruka! Kāda neraža! tu taču teici, ka aizmirsi.. izskatās nedaudz pārsteigts. es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds? nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es... neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ...Armīns. ciltsbrālis... es nomurminu. senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis... es pasmaidu, ...un senajā augšvācu karavīrs... forši, ne? pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. nu un cik tad tev gadu? esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu... viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām... piecpadsmit!/? paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga. kā tu zināji? viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību. u-uzminēju.. mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. paldies.. Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi. kā šo vietu sauc? pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes. pasaules dārgums... te ir garšīga tēja... viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas. paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga... redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām. nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha! viņš paskatās uz mani. dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi? mans triumfs ir vispārējs. nu, jā... man te tā kņud... paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm. ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts.. nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas. kas tu esi pēc horoskopa? viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju. ee... skorpions.. viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina. horoskopu vīraks... viņš paskaidro. aaa.. baigi foršais... kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju. kad tad tev ir dzimšanas diena? pašā spocīgākajā gada dienā Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu? es jau teicu, ka uzminēju. Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts. es zinu, ka tu melo... to var redzēt.. sejas izteiksme vēsta atkodi. ai, tu smiesies.. jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot... nu pamēģini. nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs... biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus! tu arī... es novilku. tātad tu tomēr esi! nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt. un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu... iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā. īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!! esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis? es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi. ...burvis, ko sastopu šeit... ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt. vai tu jau ej? liekas, ka viņš zina visu. nē un nez vai arī iešu... viņš izskatās apstulbis. kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas! es izkritu iestājeksāmenā.. es truli atbildēju. āā... tāpēc tu... nu tu jau zini... viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni? nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību.. viņa seja kļūst viltīga. tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli! es izspļauju tēju. ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?! viņš man pasniedz salvetes. nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis... man ir pavēries žoklis. kā? āā.. tas ir firmas noslēpums. Pasmaida tādu greizu smaidiņu. kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā? jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem. Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā. Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu parasto maģijas zinātņu apguves laiku viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis. nu, tad kā tu tur nokļūsti? vai! Paskaties cik pulkstenis! ļoti smieklīgi... Tu apsolīji! nu, labi, labi... izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, rīt pateikšu. Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu. tā nav godīgi! jā... nav gan.. turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte. pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^ -------------------- |
zeloco |
Jun 14 2006, 22:27
Post
#2
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
gomen, labu laiku neesmu bijusi, ceru, ka skumaat XD
ps. tikko mazliet paarlasiiju shitaas shausmas un secinaaju divas lietas: 1)esmu vnk gjeniaala vārdu/uzvaardu izveelee XD Jeelaakus vaardus cilveekiem izdomaat nevar neviens... juutu liidz saviem beerniem XD 2) pie beigaam secinaaju, ka manu par sho darbu var sadedzinaat uz saarta Ceru, ka liidz tam vismaz kljuushu slavena XD uz kurieni tu tagad iesi? Kornēlija man pajautāja, kad mēs iznācām no amfiteātra. man tagad ir iluzionistu pulciņš, vai tu man neparādītu, kur šeit atrodas tas kabinets? tiešām? Es arī uz to eju! Iesim kopā! biju patīkami pārsteigta. Gājām augšā līdz kādam piektajam stāvam. nu tas ir šeit. Nodarbības vada profesors Stiedziņš, tu viņam nepievērs uzmanību, jo viņš ir tāds nedaudz dīvains.. nonācām pie gaišzilām durvīm, Kornēlija tās atvēra un pretī atkal bija aizkari, tikai šoreiz pērļu. Tiklīdz es durvis aiztaisīju, aizkari paši no sevis atvērās. Pretī pie bērza koka galda sēdēja skolotājs. Viņš bija ģērbies zili dzeltenā, rūtainā džemperī un zaļās rūtainās biksēs. Viņam ļoti piestāvēja viņa vārds, jo viņš bija ļoti kalsns. āāā... Kornēlija! Redzu, ka esi atvedusi sev līdzi draudzeni! viņš piesteidzās klāt un pieliecās (viņš bija arī ļoti garš). nu kā tad tevi sauc? Agla.. Agla! Cik skaists vārds! viņš apņēma man plecu un ieveda dziļāk telpā, tad viņš saplaukšķināja rokas, klase, vēlos jūs iepazīstināt ar jaunu skolnieci! Viņas vārds ir Agla! jutos pagalam samulsusi, jo visi sāka aplaudēt. un es vēlos, lai jūs pret viņu izturaties draudzīgi! Ej apsēdies! apsēdos blakus Kornēlijai un viņa rādīja es-taču-teicu sejas izteiksmi. Noskanēja gongs, kas šeit skanēja manāmi klusāk. vai ir kādi ieteikumi, ko mēs varētu šodien radīt? mēs varētu mēģināt uzaudzēt puķes! kāda meitene rozā mantijā, kas sēdēja man priekšā, sajūsmināti iesaucās. ļoti labi, Betsij! Man te kaut kur ir jābūt sēklām... viņš sāka rakāties savās atvilknēs, jā, re, kur ir! viņš izvilka gaiši zaļu kārbiņu ar uzzīmētu puķīti. nāciet un paņemiet katrs pa vienai sēklai. Visi, izņemot mani un Kornēliju, saskrēja ap skolotāja galdu un ķēra katrs savu sēklu. Pēc tam, kad burzma samazinājās, arī mēs cēlāmies un paņēmām savas sēklas. Kad visi bija apsēdušies, profesors paņēma vienu sēkliņu arī sev. tātad, tagad jūs saņemat sēkliņu sev plaukstā un, aizverot acis, iedomājieties, kā jūs ar to saplūstat vienā veselumā, kā tās prāts savienojas ar jūsējo un... viņš atvēra acis, atpleta plaukstu un viņa sēkliņa sāka dīgt, tā auga līdz izauga par skaistu lilliju. re, man gadījās lillija! viņš sasita plaukstas un no viņa rokām izplūda spīgulīši, kad tie pazuda viņa rokā atkal bija sēkla. Meitene, kuru sauca Betsija, piecēlās un sāka aplaudēt, profesors paklanījās, paldies! Tagad jūs patrenējaties un, kad esat gatavi, varat man atrādīt. Neuztraucieties, ja jums nesanāks, es atzīmes par to nelieku. Kad atverat acis iedomājaties, ka esat sēklas vietā un kā jūs augat, stiepjaties un izplaukstat! visi aizvēra acis, profesors piegāja man klāt, neuztraucies, ja tev nesanāks, es tev palīdzēšu. Pamēģini! satvēru sēklu, aizvēru acis un pat nezināju, ko domāt. Iedomājos, ka esmu pati sēkla. Sajūtu rokā dīvainu kņudoņu, atvēru acis un plaukstu un iedomājos, ka izstiepjos augumā. Mana sēkliņa uzreiz sāk dīgt. Tā auga un auga... tad vienā brīdī tā pārstāja augt un atplauka tumši sarkanā rozē. Profesors Stiedziņš iepletis acis sāka aplaudēt. klase, skatāties! Izcils piemērs! Vai tu esi jau agrāk gājusi iluzionistu pulciņā? nē. Es vispār par tādiem kursiem uzzināju tikai pirms kādām trim dienām! profesors paostīja ziedu. tad tev ir dabas dots talants! Tā pat smaržo! Pamēģini vēlreiz, tikai ar citu sēklu. labi, bet kā, lai dabūju nost šo? tu to vienkārši paņem aiz saknītes un noliec uz galda, gan jau ilūzija pazudīs pati no sevis, parasti tas notiek, kad beidzas kontakts ar ilūzijas izraisītāju. Paraustīju ziedu, bet tā bija pielipusi pie manas rokas. es nevaru, tā ir pielipusi! profesors mēģināja to noņemt, tad viņš pacēla apakšējās lapas. izskatās, ka tā ir ieaugusi tavā plaukstā! jutu, kā pār manu ķermeni pārskrien tirpas. ko?! Kā tā var būt ieaugusi?! nezinu, tava ilūzija ir pārvērtusies īstenībā! Es tevi aizvedīšu pie dziednieces. Klase, nolieciet sēklas atpakaļ kastītē! Tad atšķiriet mācību grāmatu piektajā paragrāfā un mēģiniet izveidot zizli no jūsu spalvām! Es tūlīt būšu atpakaļ! Ejam! izgājām ārā un profesors mani aizveda līdz astotajam stāvam. Iegājām diezgan smacīgā hallē, aizgājām līdz trešajām durvīm pa labi. kā tas var vispār notikt?! Pirmo reizi kaut kas tāds gadās... varbūt sēklas bija pastāvējušas?! profesors visu ceļu ar sevi runāja, tad viņš atvēra durvis un man nāsīs iesitās stipra ožamā spirta smaka. dziedniecīt! Kur jūs esat? profesors iedziedājās. No vieniem aizkariem parādījās tusnīga sieviņa ar kliedzoši sarkaniem, lokainiem matiem. profesor Stiedziņ?! Kas par lietu? nu, šī ir visai delikāta lieta... redziet šai jaunkundzei rokā ir ieaugusi puķe.. ko?! Kā tas iespējams? Rādiet šurp! viņa paņēma manu roku, aplūkoja to kādu brīdi un tad parāva puķi. tā sāp? nē, sajūta tāda it kā mani raustītu aiz pirksta... njā... viņa kādu laiku skatījās un tad pazuda aiz aizkariem. kā jūs domājat? Kas tagad notiks? pagriezos pret profesoru. nezinu, patiešām nezinu... pēc kāda laika dziedniece atnāca atpakaļ. laikam nāksies griezt... viņa pacēla šķēres, apsēdies... vai tas sāpēs? nezinu.. varbūt... varbūt nē, bet tu centies neraustīties. Viņa diezgan spēcīgi sagrāba manu roku un ātri nogrieza puķi. au!!! sajutu asas sāpes it kā kāds iedurtu man rokā. Redzēju, ka nogrieztā puķe pārvēršas dūmos un pēc tam arī tā daļa, kas man vēl bija pie rokas izdūmoja. Rokā palika caurums, kas sāka asiņot. Līdz ar asinīm uz grīdas nokrita sēkliņa. Dziedniece man uz brūces uzlēja kaut kādu šķīdumu, kas noņēma sāpes un dīvaini čūkstēja. es tev brūci nedziedēšu, jo tur var būt visādas netīrības savazātas, lai tas iztīrās pats un tad aizej pie kāda dziednieka, lai tas tev to aizdziedē. Viņa man apsēja roku un atdeva profesoram sēklu, lūdzu, šo sēklu iznīcināt, lai tā nerada vēl citas problēmas... tiks izdarīts! Paldies! profesors nolieca galvu. paldies! izgājām ārā un profesors teica. labāk būtu, ja tu nenāktu uz iluzionistu nodarbībām, jo, šķiet, ka tevī dus kāds man nezināms, spēcīgs spēks. Un man bail, ka tu sevi šādā veidā vēlreiz nesavaino... labi, es tikai aiziešu pēc savām mantām. uz šo stundu tu vēl vari palikt, tikai nemēģini neko darīt vairs praktiski. Aizgājām atpakaļ uz klasi, kur, man par brīnumu, bija tikai klusa kņada. Apsēdos savā vietā. viss kārtībā? Kornēlija izskatījās nobažījusies. jā, tikai neliels ievainojums... pievērsāmies atpakaļ nodarbībai. kaut ko tādu es biju redzējusi pirmo reizi.. pēc tam, kad izgājām no kabineta, teica Kornēlija, man parasti ilūzija iznāca izkropļota un profesoram parasti izskatījās ļoti īsta, bet ne īsta! Kā tad tev to dabūja nost? nogrieza. nogrieza?! Un tev nesāpēja? sāpēja. Bija tāda sajūta it kā tev iedurtu rokā. Viņa saviebās. baigi... un tagad tev tā sāp? nē, dziedniece man uzlēja kaut kādu šķīdumu, kas noņēma sāpes. tā būs bijusi Belvina tinktūra, tā ir sāpes noņemoša. Uz kurieni tu tagad iesi? mājās. Un tu? viņa norādīja uz zaļas krāsas durvīm. man ir dziednieku kursi.. viņa pasmaidīja. tu mācies par dziednieci? nē, es apgūstu pamatzināšanas, lai apdedzinot roku nav uzreiz jāskrien pie dziednieka. nu, labi. Attā! čau! -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 22 September 2024 - 22:52 |