Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

buudama pati atkariiga, nespeeju nepiepildiit Rebel veeleeshanos




Kad izgāju ārā, bija jau tumšs. Līkumoju pa ieliņām līdz atradu kādu pieturu. Atkal nācās gaidīt. Pēkšņi no mugurpuses kāds sagrāba manu kaklu ar aukstām rokām.
‘vai jaunkundze, kur steidzas..?’ tas bija Nets. Viņa balsi es visur atpazītu.
‘čau!’ apkampu viņu. Viņš sāka ošņāties un tad satvēra manu roku.
‘asinis... kas tev ar roku?’
‘ai, neliela neraža iluzionistu pulciņā...’ izskatās, ka viņš nevar noturēties un nolaiza manu asiņaino apsēju, ‘kas ar tevi?’
‘nekas īpašs, es vienkārši neesmu ēdis...’
‘tas nozīmē..?’ viņš atlaida manu roku.
‘nāc, lidosim uz Kaitosu.’ Es apķēros viņam ap pleciem un mēs aizlidojām uz kapsētu. Kad nolaidāmies, sākām pa to staigāt.
‘tu man apsolīji šonakt pastāstīt par tām manām spējām. Īstenībā man šķiet, ka šīsdienas notikums ar to varētu būt saistīts ar to.’ Viņš nolasīja manas domas.
‘wow! Tev šodien ir gājis karsti.’ Es iedomājos, lai viņš man pastāsta par spējām, ‘nu, labi, labi... tu esi tas, ko mēs, vampīri, saucam par Efemerīdu...’
‘tā ir kāda slimība?!’ viņš nozibināja savus ilkņus.
‘nē, tas ir godbijīgs tituls... tevi mēs gaidām jau vairāk nekā piectūkstoš gadus..’
‘ko?! Es nekā nesaprotu..’
‘tu esi mīlestībā audzis asinsgrēka bērns! Tu mūs vari dziedēt!’ viņš laikam saprata, ka es neko nesaprotu, ‘nu kā, lai tev to saprotamāk izskaidro... tu atceries, kā vienā sapnī redzēji, kā tevi sakož čūska..’
‘kā tu to zini?!’ viņš izskatījās apmulsis.
‘man... ir savi avoti..’
‘Armīns! Tev to pastāstīja Armīns!’
‘nu.. jā..’ viņš vēl joprojām izskatījās apstulbis, ‘lai nu kā, bet tas nebija sapnis, tā bija tavas dvēseles pirmā dzīve. Pēc... Armīna teiktā tu savā pirmajā dzīvē esi bijusi Ievas pirmā meita. Un viņa, būdama uz nāves sliekšņa tev pastāstīja par brīnumaino Ēdenes dārzu. Tu, gribēdama to redzēt, uz to aizgāji, kaut gan tava māte tev to aizliedza. Tu tur aizgāji un redzēji, ka viss Ēdenes dārzs ir aizaudzis un pār to valdīja Čūska, tā pati, kas bija tavu māti iekārdinājusi pēc ābola. Tā tevi ieraudzīja un vēlējās savu Dieva uzlikto lāstu dalīt ar tevi, tāpēc viņa pārvērta tevi par sev līdzīgu radījumu. Tā kā tu biji pirmā – tu spēji staigāt dienasgaismā, bet pārējie, ko tu radīji tā paša iemesla dēļ kādēļ, Čūska radīja tevi, bija dienasgaismas apdalīti. Ja tu atcerēsies arī pārējo sapni, tad tu arī atcerēsies, ka katrā nākošajā dzīvē tu sastapi kādu no saviem radītajiem vampīriem.’ Tad iestājās ilgs klusums, kura laikā centos “sagremot” tikko dzirdēto.
‘bet... bet tad jau sanāk.. ka arī Armīns ir vampīrs... bet... nē! Pagaidi, viņš taču staigā dienasgaismā...’ viņš redzēja, ka esmu pilnībā apjukusi.
‘Agla, man tev kas jāsaka...’ viņš saņēma manu roku, ‘tu to sākumā varbūt nesapratīsi...’
‘kas ir? Tu domā par Armīnu? Es zinu – tu viņam iemācīji lidot.. un.. cik saprotu, arī lasīt domas, tik daudz es saprotu...’
‘nē...’
‘pagaidi, ļauj man visu “salikt pa plauktiņiem”...’ atkal iestājās klusums, ‘labi, tagad es daudz maz spēju domāt skaidri, bet tu neesi man vēl joprojām pateicis savu īsto vārdu!’
‘tas ir Armīns...’ nu man atkal viss sabruka.
‘tu gribi teikt, ka esi Armīns?!’ viņš pēkšņi mainīja savu izskatu un man priekšā sēdēja Armīns.
‘vampīri arī spēj mainīt savu veidolu...’ tajā brīdī es sāku smieties. Es pat nezinu kāpēc, man vienkārši nāca smiekli. Viņš uz mani skatījās neizpratnē. Tad es pārstāju smieties un kļuvu ļoti nopietna.
‘tad kāds tu īsti izskaties?’ viņš nomainījās atpakaļ uz Netu. ‘tad jau tu visu biji izplānojis no mūsu pirmā tikšanās brīža...’
‘nē, es tiešām nezināju...’
‘bet kā tad tu vari staigāt dienasgaismā?! Esi kaut kāds izredzētais, vai?!’
‘nē, vampīrs var staigāt dienasgaismā, tikai ne savā īstajā veidolā. Tas likums tika izstrādāts tādēļ, lai arī diena nebūtu mirstīgajiem tīrā elle...’
‘kas tad ir izstrādājis šo.. “likumu”?’
‘Dievs.’ Viņš vienkārši pateica it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Es savu ticību Dievam zaudēju brīdī, kad uzzināju, ka esmu asinsgrēka rezultāts...
‘un Elfrīda?’
‘viņa visu zina par mani, bet par tevi viņa neko nezin... arī Beltāns neko nenojauš, vienīgi Piksijs to zin.’
‘ķiploki...’
‘jā...’ es piecēlos.
‘un tavi draugi?’
‘viņi uzskata, ka tu esi kārtējais “zaķis”, kas neizdzīvos līdz nākošai dienai..’
‘un ko tu no manis gribi?’ viņš piecēlās, paņēma manu roku un skatījās uz pārsēju.
‘lai tu mani atbrīvo..’
‘no kā?’
‘no nemirstības...’
‘kāpēc?’
‘kāpēc?! Zini, cik briesmīgi ir katru nakti pamosties ar apziņu, ka tu šodien kādam atņemsi dzīvību?! Es gribu būt atkal mirstīgs...’
‘kā tad es tev varu palīdzēt?’
‘ja tu gribi iznīcināt vampīrismu vispār, tad tev ir jānogalina pati Čūska.’
‘tas maz ir iespējams? Vai tad viņa nav tāpat kā vampīrs – nemirstīga?’
‘katram ir savas vājās vietas, Čūskai tās ir Dieva svētītās lietas...’
‘bet kāpēc tu pats to nevari nogalināt?’
‘tāpēc, ka manī nerit Pirmās asinis!’ viņš apsēdās, ‘nu, tad kā būs...? vai tu piekritīsi mūs atbrīvot?’ es kādu laiku domāju, tad es piegāju pie viņa un sasēju matus astē.
‘ja tu man parādīsi arī tumšo pusi.’
‘neliec man to darīt... tu pati pēc tam nožēlosi...’
‘pati pirmdzimtā tev to lūdz un tu vēl spēj atteikties?’ viņš uz mani paskatījās ar nožēlas pilnām acīm un tad piecēlās. Nets ilgpilni paskatījās uz manu kaklu, tad uz mani.
‘es to nespēšu..’