Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... |
zeloco |
Apr 24 2006, 23:34
Post
#91
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai? kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas... Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā! balss neatkāpjas. ej galīgi! es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu. ai! zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas. līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā? banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos! jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām. ai, nu atvaino, ka pavaicāju.. izskatās patiešām apvainojies. bet ko tu te dari? nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam. ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt... pakasa pakausi. nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi. nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi... es nespēju noturēties un pasmaidu. tad jau es atrastos tur lejā. Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc. nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju... varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis. es nedzeru kafiju, bet tēju varētu. jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu. nu... kā tad tevi sauc? tu smiesies... tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..? jūtu, ka viņš par to nesmiesies. Agla. Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt. foršs vārds... ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta kam tas par godu? man caur galvu izskrien miljoniem domu. es tev to labāk neteikšu... atceros par savas mātes nodarbošanos. kāpēc? tas ir garš stāsts.. cenšos izvairīties no tēmas. man ir daudz laika... apmulstu. am... es aizmirsu... stulbs attaisnojums šādā situācijā. es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu... esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē. kā tu zini? paspruka! Kāda neraža! tu taču teici, ka aizmirsi.. izskatās nedaudz pārsteigts. es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds? nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es... neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ...Armīns. ciltsbrālis... es nomurminu. senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis... es pasmaidu, ...un senajā augšvācu karavīrs... forši, ne? pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. nu un cik tad tev gadu? esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu... viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām... piecpadsmit!/? paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga. kā tu zināji? viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību. u-uzminēju.. mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. paldies.. Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi. kā šo vietu sauc? pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes. pasaules dārgums... te ir garšīga tēja... viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas. paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga... redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām. nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha! viņš paskatās uz mani. dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi? mans triumfs ir vispārējs. nu, jā... man te tā kņud... paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm. ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts.. nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas. kas tu esi pēc horoskopa? viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju. ee... skorpions.. viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina. horoskopu vīraks... viņš paskaidro. aaa.. baigi foršais... kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju. kad tad tev ir dzimšanas diena? pašā spocīgākajā gada dienā Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu? es jau teicu, ka uzminēju. Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts. es zinu, ka tu melo... to var redzēt.. sejas izteiksme vēsta atkodi. ai, tu smiesies.. jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot... nu pamēģini. nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs... biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus! tu arī... es novilku. tātad tu tomēr esi! nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt. un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu... iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā. īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!! esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis? es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi. ...burvis, ko sastopu šeit... ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt. vai tu jau ej? liekas, ka viņš zina visu. nē un nez vai arī iešu... viņš izskatās apstulbis. kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas! es izkritu iestājeksāmenā.. es truli atbildēju. āā... tāpēc tu... nu tu jau zini... viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni? nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību.. viņa seja kļūst viltīga. tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli! es izspļauju tēju. ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?! viņš man pasniedz salvetes. nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis... man ir pavēries žoklis. kā? āā.. tas ir firmas noslēpums. Pasmaida tādu greizu smaidiņu. kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā? jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem. Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā. Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu parasto maģijas zinātņu apguves laiku viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis. nu, tad kā tu tur nokļūsti? vai! Paskaties cik pulkstenis! ļoti smieklīgi... Tu apsolīji! nu, labi, labi... izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, rīt pateikšu. Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu. tā nav godīgi! jā... nav gan.. turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte. pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^ -------------------- |
zeloco |
Jun 19 2006, 14:51
Post
#92
|
Hakushaku Group: Chuunin Posts: 708 Joined: 17-August 05 From: Tulett |
Armīns/Nets īstenībā ir gļēvāks nekā izliekas. Tā vien liekas, ja jau vampīrs, tad jau baigais vecis un tā tālāk... un še tev - nekā *jūtas ļauna pinībā sagraujot Neta autoritāti* XD
Jā, nereti, kad rakstu kaut ko tas ir kā runāties ar kādu. Forša sajūta, zini, ka kāds klausās - tobiš - tu pats. Par sasitību starp Armīnu un Netu es labu laiku domāju, man arī bija ideja, ka viņi varētu būt brāļi, bet tomēr izdomāju, ka labāk nē tad pasauc savus drauģeļus, lai viņi to izdara! Viņi izskatījās ļoti asinskāri. Nespēju vairs nociesties. Viņš beidzot piegāja man tuvu klāt un atglauda manu asti, jutu kā viņa mati krīt pār manu plecu. Sajutu aukstumu, tās laikam bija viņa lūpas, un tad asas sāpes. Es nekliedzu un arī nevēlējos to darīt. Jutu kā spēki mani pamet. Mēs laikam pacēlāmies gaisā, jo nejutu vairs pamatu zem kājām. Likās, ka es lēnām slīgstu miegā. Kad spēku aizplūdums beidzās, tad jutu kaut ko uz lūpām, sapratu, ka tās ir Armīna asinis un pēdējiem spēkiem tās dzēru. Tās bija saldākas par sikspārņa asinīm un es atkal jutu atgriežamies visus spēkus. Kad jutos tāpat kā pirms kodiena visus spēkus atguvusi, tad pēkšņi visu manu būtību pārņēma asas sāpes. Sajūta bija tāda, it kā man visas iekšas rautu gabalos. Agonijas mocīta, es zaudēju samaņu. Kad pamodos, no sāpēm nebija ne vēsts. Es atrados tumšā telpā, bet, kad cēlos, tad atdauzīju galvu. Sapratu, ka atrodos kastē. Mani pārņēma klaustrofobiska sajūta. Sajutu, ka man blakus ir vēl kāds. Centos pacelt vāku un tas bija ļoti viegls. Atcerējos savu stāvokli un sapratu, ka tā ir nevis kaste, bet gan zārks. Kad atvēru vāku viss kļuva saskatāms. Redzēju, ka man blakus guļ Armīns (Neta veidolā). Viņš izskatījās tik skaists... neviļus ar mēli aptaustīju zobus bija! Man bija ilkņi! Es sajutu gandarījumu. Piecēlos un domāju, ka atrodamies kapličā. Izgāju pa vienīgajām durvīm un turpināju iet pa garu akmens halli. Galā bija koka siena. Atcerējos par Ēriku un viņa slēptuvi, tad, ieraudzījusi vienu izvirzītu akmens ķieģeli, to piespiedu un priekšā pavērās bibliotēka. Tur bija vēl gaišāks. Izgāju uz balkona un palūkojos debesīs. Bija skaista nakts tāda pati, kāda bija tā, kurā pirmo reizi es satiku īsto Armīnu. Sajutu sev uz pleca roku, ne siltu, ne aukstu, bet vienkārši sajutu. nu, kā tev pirmie iespaidi? Armīns nostājās man blakus un mēs abi vērāmies zvaigžņotajās debesīs. tas ir dīvaini... es nejūtu ne aukstumu, ne karstumu... nu ja, tu taču esi mirusi... šie vārdi skanēja vēl dīvaināk nekā es jutos, pēkšņi sadzirdēju... viņa būs tā, kas mani atbrīvos... neko neteicu un tad sapratu, ka varu lasīt viņa domas. vai es spēju lidot? tas nav vienīgais, ko tu spēj! Stāvi te! viņš piegāja pie vistālākā galda un es dzirdēju viņa domas ja viņa tagad šo noķers, tad viņa ir gatava. viņš pagriezās un svieda man ar papīra nazi. Es pastiepu sev priekšā roku un to noķēru. esmu gatava, bet kam? redzu, ka tu jau spēj lasīt domas... tas ir progress. Tagad vari mēģināt arī lidot. Viņš piegāja man klāt, atņēma nazi, nolika to uz margām, pats uz tā uzkāpa un pasniedza man roku. nāc. Es uzkāpu uz margām viņam blakus un redzēju, ka ēka, kurā atrodamies, ir milzīga pils, kas atrodas kaut kur jūrā, jo lejā bija ūdens, kas skaloja pils pamatus. tagad seko man un domā vienalga ko izņemot to, ka vari nokrist. Viņš spēra soli un likās, ka zem viņa kājās ir neredzams pamats. Es viņam sekoju un nenokritu. Sajūta bija laba, tu jūties kā pūciņa. Virpuļojot uzlidojām līdz mākoņiem, tad ļāvām sev krist lejā un uzlidojām uz jumta. Kādu laiku tur stāvējām. esmu izslāpusi! pēkšņi sapratu sava ķermeņa mājienus. laiks ieturēt pirmo maltīti. Mēs uzlidojām augstu virs mākoņiem un es sapratu, ka man ir lieliska virzienu izjūta. Kad kādu laiku lidinājāmies es sajutu saldu smaržu. kas tas ir? tā smaržo asinis! nolaidāmies zem mākoņiem un pa taisno un jumta. Palūkojāmies pār margām un es ieraudzīju jaunekli mazliet vecāku par mani. Seja šķita pazīstama (pamanīju, ka arī redze tumsa un tālumā ir lieliska)... tas taču bija Deimons zēns no demonoloģijas kursiem. Paskatījos uz Armīnu, ķeries klāt. Izmanto savu sievišķīgo un vampīrisko šarmu. Ej! nolidoju ēnā un sakārtojos. Tad es gāju viņam klāt. Ar katru metru mana asinskāre pieauga. sveiki... es nostājos viņam priekšā. sveiki, tu esi tā jauniņā no demonologiem! Kā tevi sauca? Agla... nespēju novaldīt skatienu un visu laiku vēroju viņa kaklu. Viņš to pamanīja, bet pārprata. tev patīk mans talismans?! Foršs, ne?! Nopirku vietējā bodītē. Tur vispār ir labas mantas. vai drīkst apskatīt tuvāk? protams. Viņš mēģināja karekli noņemt, bet tas neizdevās. ļauj es tev palīdzēšu... aizgāju viņam aiz muguras un izlikos, ka taisu vaļā ķēdīti, bet vairs neizturēju. Satvēru viņa galvu un plecu un ieurbu savus ilkņus viņa miesā. Jutu, kā viņš spārdās, bet kāda bauda! Spēks, kas manī ieplūda bija vēl lielāks nekā no Armīna. Viņš beidza spārdīties un es jutu, kā man deniņos pulsē asinis. Palaidu viņu vaļā un viņš sabruka tur pat man priekšā. Tad man priekšā nostājās Armīns. nu, kā bija? Vai jūti to spēku, kas tevī pulsē? viņš noslaucīja asins tērcītes, kas man ritēja pār zodu. un vēl kā... tagad tu vari pārbaudīt uz ko esi spējīga, vai tu to vēlies? jā... biju eiforijā. Viņš mani aizveda pie viena publiskā pulksteņa, kas rādīja desmit minūtes pāri vieniem. apskrien apkārt kvartālam. ko?! vienkārši apskrien apkārt kvartālam lēnā garā. Lai gan man tas likās jocīgi, tomēr sāku lēnām skriet, paskrēju garām dažiem veikaliem un pat nepamanīju, ka biju atpakaļ. nu redzi, divas sekundes nav nemaz tik slikti... ko?! palūkojos uz pulksteni un tas vēl joprojām rādīja desmit minūtes pāri vieniem. es spēju skriet tik ātri?! un vēl ātrāk.. labi, tu nāksi līdz vai darīsi ko citu? kur tu iesi? es vēl neesmu paēdis... es skatīšos kā to dara profesionāļi... viņš pasmaidīja un mēs gājām uz priekšu pa ielu. Atkal sajutu saldo smaržu un jutu, ka tuvumā ir vēl kāds. Uzlidoju uz mājas jumta, no kurienes es visu varēju labi pārredzēt. Redzēju, kā Armīns piegāja pie vienas meitenes un kādu laiku ar viņu runā. Tad viņš viņā asi iecirta savus ilkņus un es redzēju kā meitene lēnām nobāl. -------------------- |
Lo-Fi Version | Time is now: 31 May 2024 - 10:48 |