Agla, magi, vampiiri, paraleelaas pasaules... Options

[zeloco]

‘Ko tu dari?! Lidot mācies? Kāp lejā! Tu traka vai?’ kāds uzsauc no muguras ar dīvainu akcentu.
‘Kas tev ir, ko piesienies? Es tev traucēju vai? Atkal kāds jefiņš, kas te iedomājas...’
‘Jā, traucē! Un traucēsi vēl vairāk, kad būsi izsmērēta pa visu asfaltu! Kāp lejā!’ balss neatkāpjas.
‘ej galīgi!’ es pagriežos, bet jefiņa vietā ieraugu izskatīgu puisi, kas izskatās ne pa jokam nobijies. Viņš ir melnmatains ar stilīgi saķepušām šķipsnām un neveselīgi bālu ādu.
‘ai!’ zaudēju līdzsvaru, bet viņš mani paķer aiz rokas un norauj no tilta margas.
‘līdz ar nagiem! Ar tevi viss kārtībā?’
‘banāla frāze! Nē, ar mani viss nav kārtībā, ja jau reiz es šeit atrodos!’ jūtos pazemota, tad jau būtu labāk, ka viņš mani kasītu nost no asfalta tur lejā, palūkojos pār margām.
‘ai, nu atvaino, ka pavaicāju..’ izskatās patiešām apvainojies.
‘bet ko tu te dari?’ nespēju noturēties viņa noklīduša kucēna izskatam.
‘ai, neko... čakarēju te ezi... tev jau laikam to nebūtu gudri prasīt...’ pakasa pakausi.
‘nu, kā redzi, pārdomāju dzīvi.’
‘nu vispār jau izskatījās, ka visu jau biji izdomājusi...’ es nespēju noturēties un pasmaidu.
‘tad jau es atrastos tur lejā.’ Pametu ar roku uz margu pusi, var redzēt, ka tas viņu satrauc.
‘nu... varbūt gribi... nu, tēju vai... kafiju...’ varēja redzēt, ka viņš ir apmulsis.
‘es nedzeru kafiju, bet tēju varētu.’ jūtos par sevi pārsteigta, jo nekad agrāk mani neviens nekur nebija aicinājis, sākam lēni virzīties uz tilta vienu galu.
‘nu... kā tad tevi sauc?’
‘tu smiesies...’
‘tavā stāvoklī par tevi nebūtu gudri smieties... bet kaut kā tad man tevi ir jāsauc, ja nu tev tomēr izdodas nolekt un tu savainojies, tad ko lai es saku ārstiem..?’ jūtu, ka viņš par to nesmiesies.
‘Agla.’ Viņš pasmaida un mani atkal pārņem vēlēšanās nolekt.
‘foršs vārds...’ ilgs klusuma brīdis, kura laikā jūtos patīkami pārsteigta ‘kam tas par godu?’ man caur galvu izskrien miljoniem domu.
‘es tev to labāk neteikšu...’ atceros par savas mātes nodarbošanos.
‘kāpēc?’
‘tas ir garš stāsts..’ cenšos izvairīties no tēmas.
‘man ir daudz laika...’ apmulstu.
‘am... es aizmirsu...’ stulbs attaisnojums šādā situācijā.
‘es neesmu nekāds zinātnieks, bet vienā grāmatā es lasīju un, cik atceros, tas nozīmēja zemi, kā elementu...’ esmu šokā, jo tieši to tas nozīmē.
‘kā tu zini?’ paspruka! Kāda neraža!
‘tu taču teici, ka aizmirsi..’ izskatās nedaudz pārsteigts.
‘es sameloju... nu... un kāds tad ir tavs vārds?’
‘nu ja jau reiz tu spēji atklāt savējo, tad to spēšu izdarīt arī es...’ neviļus atceros mātes teikto, ka burvji nedrīkst teikt svešiem savu īsto vārdu... nē... tā būs kāda sakritība, ‘...Armīns.’
‘ciltsbrālis...’ es nomurminu.
‘senajā latviešu valodā tas nozīmē radinieks jeb ciltsbrālis...’ es pasmaidu, ‘...un senajā augšvācu – karavīrs... forši, ne?’ pamāju ar galvu, jo neko tādu es gaidījusi nebiju. ‘nu un cik tad tev gadu?’
‘esmu pietiekoši jauna, lai mani neņemtu par pilnu un pietiekoši veca, lai saprastu, ka mani neņem par pilnu...’ viņš uz mani neizpratnē skatās, vismaz es tā domāju līdz mēs vienlaicīgi pateicām...
‘piecpadsmit!/?’ paskatos uz viņu, bet tad ātri novēršu skatienu, jo pēc dabas esmu ļoti kautrīga.
‘kā tu zināji?’ viņš izskatās tā ik kā domā, ko varētu pateikt, tikai ne taisnību.
‘u-uzminēju..’ mēs nonākam pie kādām durvīm, viņš galanti tās atver, es nedaudz piesarkstu, jo ar mani tā neviens vēl nav izturējies. ‘paldies..’ Ievēroju, ka atrodamies pazīstamā rajonā, bet šajā vietā vēl nekad neesmu bijusi.
‘kā šo vietu sauc?’ pētu visas dīvainās zālītes, kas sasietas pie sienas aiz letes.
‘”pasaules dārgums”... te ir garšīga tēja...’ viņš norāda uz sarakstu, kas piestiprināts pie staba pa labi no manis. Paskatos un redzu, ka tās ir visādas man pazīstamas ārstniecības tējas.
‘paņem balderjāņu.. tā ir nomierinoša un diezgan garšīga...’ redzu, ka arī viņam tās nav svešas, jo viņš jau sāk pasūtīt, bet es arī gribu paspīdēt ar savām zināšanām.
‘nē, man, lūdzu, Crataegus oxyacantha!’ viņš paskatās uz mani.
‘dzeloņaino vilkābeli?! Tev ir slikti ar sirdi?’ mans triumfs ir vispārējs.
‘nu, jā... man te tā kņud...’ paņemam tasītes un dodamies dziļāk. Jūtu, ka pastiprinās vīraka smarža.. laikam sandalkoks... tālāk ir pagara halle ar daudzām durvīm.
‘ejam uz pēdējo, tur parasti nav aizņemts..’ nesaprotu par ko viņš runā līdz brīdim, kad paveras durvis gaiteņa vienā galā. Tur ir stabils sarkankoka galds, uz kura stāv svecīte un vīraku turētājs. Ieņemu vietu vienā galda galā, kas ir apmēram metru garš, un viņš – otrā. Pēc brīža viņš pieceļas, un es ieraugu, ka virs viņa atrodas plauktiņš, uz kura ir vīraku paciņas.
‘kas tu esi pēc horoskopa?’ viņš paskatās uz mani par plecu. Esmu nedaudz apstulbusi, jo tādu jautājumu negaidīju.
‘ee... skorpions..’ viņš izvelk vienu vīraku, iesprauž to turētājā un aizdedzina.
‘horoskopu vīraks...’ viņš paskaidro.
‘aaa.. baigi foršais...’ kādu laiku sēžam vērdamies caur dūmiem sveces liesmiņā, un dzerdami tēju.
‘kad tad tev ir dzimšanas diena?’
‘pašā spocīgākajā gada dienā – Helovīnā! Starp citu, kā tu zināji, ka man ir piecpadsmit gadu?’
‘es jau teicu, ka uzminēju.’ Var redzēt, ka viņš satraucas it kā kaut kas būtu atklāts.
‘es zinu, ka tu melo... to var redzēt..’ sejas izteiksme vēsta “atkodi”.
‘ai, tu smiesies..’ jūtos ieintriģēta, jo biju izdarījusi vienu pārbaudi viņam nezinot... vai zinot...
‘nu pamēģini.’
‘nu... ka lai to pasaka... savējie sapratīs...’ biju šokā, jo viņš bija pateicis burvju vārdiņus!
‘tu arī...’ es novilku.
‘tātad tu tomēr esi!’ nu jau viņš staro kā piecgadīgs puika, kas dabūjis saldējumu. ‘es zināju! ...Tev īstenībā to no apģērba vien var pateikt.’
‘un it kā tavs melnais mētelītis neko nevēstītu...’ iemetu vienu cukura graudiņu savā ne tik saldajā tējā.
‘īstenībā tu esi pirmā īstā ragana, ko es sastopu!!!’
‘esmu burve, nevis ragana! Un tu esi pirmais... kas tu esi zavatnieks vai burvis?’
‘es domāju šos abus apvienot, bet vari mani saukt par burvi.’
‘...burvis, ko sastopu šeit...’ ar nelielu ironijas piegaršu, ko viņš, pēc visa spriežot, nejūt.
‘vai tu jau ej?’ liekas, ka viņš zina visu.
‘nē un nez vai arī iešu...’ viņš izskatās apstulbis.
‘kāpēc ne? Tur taču tādas iespējas!’
‘es izkritu iestājeksāmenā..’ es truli atbildēju.
‘āā... tāpēc tu... nu tu jau zini...’ viņš nokaunas, bet viņa interese ir neizsīkstoša. ‘bet vai tad tur jāliek kaut kādi eksāmeni?’
‘nu uz to jau tas viss balstās, ka tur var iekļūt tikai tie, kas ir apguvuši pamatizglītību..’ viņa seja kļūst viltīga.
‘tad es zinu vienu veidu, kā tur var iekļūt nelegāli!’ es izspļauju tēju.
‘ko?! Tur maz tā iespējams iekļūt?!’ viņš man pasniedz salvetes.
‘nu pēc visa spriežot es pēdējo gadu tādā veidā tur esmu iekļuvis...’ man ir pavēries žoklis.
‘kā?’
‘āā.. tas ir firmas noslēpums.’ Pasmaida tādu greizu smaidiņu.
‘kas tad man jādara, lai es iekļūtu šajā firmā?’
‘jāpastāsta, kas ar tevi notika un jāatbild uz maniem jautājumiem.’
Turpmāko stundu vai divas es pavadīju stāstot par sevi, pārējo laiku – viņš - par sevi. Pastāstīju, ka dzīve mani iekšēji rauj uz pusēm, jo no vienas puses – es mīlu savu māti un negribu viņu pamest, no otras puses – man patīk maģija un es mīlu mistiku un gribu arī iet NEVARā.
Par viņu uzzināju, ka savus vecākus viņš nepazīst un nekad nav pazinis, viņu uzaudzināja šīs iestādes īpašniece (vārdā Elfrīda), kas atklāja to, ka viņam piemīt maģija. Reiz, kad viņš bijis gadus trīs vecs (viņš attīstījās manāmi ātrāk par citiem normālajiem bērniem) viņš aizbēga no patversmes un kādā sānu ieliņā, pats to nenojauzdams uzrīkoja īstu mistkašu orķestri un Elfrīda esot gājusi garām un, būdama čigāniete, pamanījusi zēna spējas (sānu ieliņas bomži piesauca visus māņticības teicienus pēc kārtas). Galu galā viņa puiku adoptēja. Kaut gan viņš ir pārsniedzis trīspadsmit gadu vecumu – parasto maģijas zinātņu apguves laiku – viņš uz NEVARu (maģijas pamatskola Balzā (sestā dimensija)) nav braucis mācīties. Bet uz pašu Balzu gan viņš ir braucis.
‘nu, tad kā tu tur nokļūsti?’
‘vai! Paskaties cik pulkstenis!’
‘ļoti smieklīgi... Tu apsolīji!’
‘nu, labi, labi...’ izdzer pēdējo tējas pili, ietur ilgu pauzi, ‘rīt pateikšu.’ Sāk smieties. Es nenoturos un arī pasmaidu.
‘tā nav godīgi!’
‘jā... nav gan..’ turpina smaidīt. Tad mēs sarunājam rīt satikties šajā pašā vietā ap trijiem, jo no rīta mani parasti ar mākslu apmāca māte.




pashas pirmaas lappaspuses... ja buus piekrishana, tad turpinaashu postot turpinaajumus... ^^

[zeloco]

^^



‘ei! Skaties!’ Beltāns norādīja uz manu kaklu. Palūkojos un redzēju, ka mans talismans arī ir sācis viegli spīdēt, ‘varbūt...’
‘...tā ir atslēga.’ Es pabeidzu viņa vietā un noņēmu savu talismanu. Tad es noņēmu no medaljona ķēdīti un to uzliku uz zīmes. Šķita, ka talismans izkūst un saplūst ar vāku. Pamanīju, ka grāmatas aizdares ir pazudušas. Ļoti gribēju uzzināt, kas tajā ir iekšā. Pēkšņi vāks pats no sevis atvērās. Tur bija kaut kas rakstīts latīņu valodā, bet es to nesapratu. ‘kas tur rakstīts?’
‘tu gribi teikt, ka nezini latīņu valodu?’
‘nē! Pie tevis es mācījos seno Ēģiptiešu valodu!’ burti uz lapas pēkšņi pārvērtās un es atpazinu seno Ēģiptiešu rakstu zīmes.
‘izskatās, ka tev tikai jāizsaka kādā valodā tu to gribi un tā tūlīt pārvērtīsies...’ gribēju pārliecināties.
‘latviešu valoda!’ burti man uzreiz kļuva pazīstami un es sapratu, kas tur rakstīts: “Esi Sveicināta Nakts Vadone! Caur Daudziem Gadsimtiem Tu Beidzot Esi Atradusi Arī Vadones Grāmatu. Visa Informācija, Kas Ir Šajā Grāmatā, Tev Ir Pieejama, Viss, Kas Tev Jādara Ir Jāizrunā Vēlamā Tēma Skaļi.” ‘cik oriģināli, varēja jau tādai grāmatai izdomāt savādāku ievadu...’
‘pajautā par spējām!’
‘ā... jā, pareizi... kādas īpašas spējas man piemīt, kas atšķiras no citu vampīru dotībām?’ ievada teksts pazuda un parādījās cits: ”Nakts Vadonei Piemīt Sekojošas Spējas: Telekinēze, Teleportācija, Materializēšana, Atmiņas Par Iepriekšējām Dzīvēm, Spēja Atbrīvot Vampīru No Viņa Lāsta, Staigāšana Saules Gaismā Savā Izskatā, Pareģošana Un Dieva Dotais Svētums, Kas Spēj Nogalināt Čūsku.” ‘staigāšana saules gaismā...?! bet es taču tikko apdegu! Labi, kā es varu staigāt saules gaismā?’ atkal teksts nomainās: “Lai Nakts Vadone Staigātu Saules Gaismā, Viņai Vajag Atbrīvot No Lāsta Vienu Vampīru.” ‘ko?! Kā lai es to izdaru?’ burti pazūd un to vietā parādās citi. Beltāns aiz pārsteiguma ir apsēdies un skatās grāmatā.
‘grāmata ar savu prātu...’ tekstā teikts: “Lai Nakts Vadone Atbrīvotu Vampīru No Viņa Lāsta, Viņai Ir Jādod Tam Dzert Savas Asinis.”
‘nu vismaz tas ir skaidrs...’ pagriezos pret Beltānu, kas nu jau bija mazliet nobālējis, ‘kur es varu atrast kādu vampīru?’ viņš uz mani paskatījās tā, it kā mani redzētu pirmo reizi.
‘ko? Ā.. vampīrs... tas jau būtu jāvaicā tev. Laikam kaut kur Arkanā naktīs kāds blandās un meklē sev upurus...’ pievērsos atkal grāmatai.
‘kā iespējams iznīcināt vampīru?’ teksts vēstīja: “Lai Nakts Vadone..” (šajā brīdī iedomājos, cik ļoti man pieriebās šī uzruna) ”...Iznīcinātu Vampīru, Viņai Jāizvēlas Viens No Dotajiem Variantiem: Jāizved Vampīrs Saules Gaismā, Pilnībā Jāiznīcina Viņa Ārējais Veidols, Jāiebaro Viņam Ķiploki Vai Jādod Dzert Savas Asinis.” ‘nu labi, pagaidām esmu uzzinājusi visu, ko vajag. Es laikam iešu meklēt vam... āā... nu jā, tagad taču ir diena...’
‘paprasi grāmatai, kā tu vari mainīt savu veidolu, tad es tevi aizvedīšu uz Armīna kambari.’
‘kāpēc tad man jāmaina veidols, vai tad tas nav mājā?’
‘nē, viņš speciāli mani jau pašā sākumā palūdza, lai ļauju viņam gulēt ārpus mājas. Un tā kā man dārzā bija tas pagrabiņš es viņam to piedāvāju un viņš piekrita... varu saderēt, ka tur ir arī zārks.’ Pagriezos pret grāmatu.
‘saki, kā es varu mainīt savu veidolu!’ parādās teksts: “Lai Nakts Vadone Mainītu Savu Veidolu, Viņai Jāiedomājas Vēlamais Veidols Un Jācenšas Sevi Iedomāties Tā Vietā.” ‘jā, viņiem viss ir vienkārši... labi, kā es varu grāmatu aizvērt?’ burti pazuda, vāks aizcirtās un mans talismans burtiski izsprāga no vākiem, es izmantoju savu ātro reakciju, lai to noķertu. Uzvēru amuletu uz ķēdītes un pakāru kaklā. ‘nu, ko... rādi ceļu!’ Beltāns piecēlās.
‘bet vai tu nemainīsi savu veidolu?’ kādu laiku domāju, kādā veidolā, lai pārvēršos. Pirmais prātā ienāca Armīns. Joka pēc gribēju iemēģināt, aizvēru acis un iedomājos sevi viņa ādā. Dzirdēju kā Beltāns nodvešas, atvēru acis un jutu, ka man acis sakritušas matu šķipsnas. ‘tu esi Armīns!’
‘nē...’ dzirdēju, ka balss, kas skanēja, bija daudz zemāka par manu īsto balsi, ‘nē, tā esmu es...’ viņš pasmaidīja.
‘dīvaini to dzirdēt no Armīna mutes...’ es tikmēr centos savaldīt šķipsnas, kas man nemitīgi krita acīs.
‘njā... sajūta arī ir visai dīvaina...’ paņēmu grāmatu un Beltāns mani izveda pa sētas durvīm. Beidzot es dārzu aplūkoju no lejas. Redzēju tur daudzus ziedus un augus par kādiem es pat iedomāties nebūtu spējusi. Iegājām labirintā, kur kādu laiku līkumojām. Kad man tas apnika, es pacēlos un no augšas atradu durvis, pie kurām arī nolaidos. Beltāns pirmajā brīdī, kad mani ieraudzīja, bija nedaudz apjucis un lūkojās sev aiz muguras. Tad viņš piegāja pie lūkveida durvīm un sāka tās izmisīgi raustīt. Kādu laiku viņu vēroju ar smaidu sejā (visticamāk, ka ar to pašu šķībo Armīna smaidu), ‘varbūt tomēr man pamēģināt?!’ viņš pagāja malā un es ar vienu roku tās atrāvu vaļā. Pirmajā momentā šķita, ka iekšā ir tumšs, bet manas acis ātri aprada ar tumsu un es priekšā ieraudzīju vēl vienas durvis. Es arī tās atrāvu vaļā, Beltāns tikmēr no zemes pacēla vienu pusizdegušu sveci un to ar pirkstu aizdedzināja. Tālāk redzēju palielu kambari, kura vidū gulēja smuks melnkoka zārks.
‘tad es laikam iešu... es atgriezīšos līdz ar saulrietu.’ Viņš sveci iesprauda vienā no daudzajiem svečturiem, kas atradās pie zārka. Tad viņš aizgāja un, šķiet, aizslēdza durvis, bet mani tas neuztrauca, jo tādu slēdzeni uzlaist tagad bija tīrais nieks – pat no iekšpuses. Nodzēsu sveci, jo es tumsā redzēju ļoti labi, noliku grāmatu aiz zārka un atvēru pašu zārku. No iekšpuses tas bija izklāts ar sarkanu zīdu un no spilvena apakšas vīdēja kaut kādas grāmatiņas stūris. Pacēlu spilvenu un zem tā gulēja maza apbružāta grāmatiņa ādas vākos. Paņēmu to, apsēdos gaisā (lidinājos) un to atvēru. Pēc visa spriežot, šī grāmatiņa bija Armīna dienasgrāmata, kas sākta rakstīt dažas dienas iepriekš, tur bija rakstīts par to, kā viņam radās pirmās aizdomas par to, ka es varētu būt Pirmā, sapratu, ka viņš manu talismanu bija pamanījis jau sen un atcerējās par to, kāda zīme bija uz Vadones grāmatas (tajā laikā tā viņam acīmredzot bija nezināmā kārtā pazudusi). Tajā brīdī arī bija pirmais apstiprinājums, ka es kaut kā varētu būt saistīta ar šo pareģojumu. Tālāk vēl bija stāstīts par manu domu lasīšanu, par manas pagātnes izzināšanu un visu pārējo. Pēdējais ieraksts bija par to, ka viņš ar mani ir sastapies savā īstajā veidolā, bet uzdevies par kādu Netu. Tas viņam esot bijis grūti, jo viņš ļoti gribējis man izstāstīt par pareģojumu un pēdējais teikums, kas bija ierakstīts, bija šāds: “šonakt es viņai pateikšu”.
Es pat nepamanīju kurā brīdī es nomainīju savu veidolu, bet nu es biju atpakaļ savā vecajā izskatā. Jutu, ka tagad ir dienas vidus un gāju gulēt. Šī bija mana pirmā diena, kad es viena gulēju zārkā, bet tas fakts, ka tas ir Armīna zārks, deva man sirdsmieru (?) un es drīz iemigu.