Tauriņa Valdzinājumā (bijušais Itkā), totally ignored eh? Options

[Karamele]

Tā smu es. Nu jā es. Katrīna...netaisos jums jau nu teikt savu uzvārdu! Tas na jums jāzin. jums ir jāzin tikai un vienīgi mans dzīvesstāsts kuru tūlīt arī jums iebarošu.

***

''Celies! Skuķi celies!''
Kalpone Alise man brēca virsū.
''Liec mani mierā...es gribu gulēt!''
Es iekliedzos un uzsitu ar dūri pa spilvenu.
''Ak tā tu man teiksi ko?''
Alise itin nepacietīgi un īgni noprasīja. Tad viņa paķēra mani aiz kājām un sāka vilkt laukā no gultas
''āāāā...ko tu dari! Trakā! Beidz!''
Es kliedzu cik spēka un tvēru pēc spilveniem un segām. Kad beidzot biju laukā no gultas man vēl vajadzēja uzvikt virsū drēbes. es biju spītīga un neatlaidīga nepārtreuklti censdamies uzvilkt zeķes galvā. Kad beidzot visi apģērba gabali bija izvietoti pilnīgi pareizi Es varēju doties lejā uz brokastīm. No zāles plūda gardas smaržas.
''Pankūkas!''
Es sajūsma iekliedzos snaikstīdamās gar brokastu zāles durvīm. Taču Alise mani aizvilka tālāk uz vannasistabu kur sāka pīt man matus un mazgāt seju.
''Liec mierā manus matus!''
Es sāku kliegt un spītēties pretim. Tad es atiezu savus baltos zous un draudīgi tos nošņakstināju.
''Neuzdrīksties tu mazais briesmonēn!''
Alise kleidza atsprāgdama nost no manis. es biju panākusi ko vēlējos un veikli izspruku no vannasistabas. Es pamanīju ka atslēgas caurumā atrodas atslēga...Kārdinājumu uzveikt bija neispējami. Ar vienu izmanīgu atslēgas klikšķi viss bija darīts un varēja dzirdēt arī Alises palīgā saucienus. Es klabinādama kurpītes nokāpu lejā un pie Halles spoguļa neviena nepamanīta sapinu matus 2 jaukās bizītēs.
''Katrīna saulīt!''
Mana pustrakā tante kas nevienu nepabrīdinot bija vakar atbraukusi cienos uz ļooooti ilgu laiku metās man virsū lai mani nospiestu ar savām resnajām miesām.
''Labdien Misis. misis. misis.....''
Es saminstinājos jo nevarēju atcerēties viņas grūto uzvārdu.
''Amēlijas tante!''
Es par mata tiesu izšmaucu no situācijas un ieņēmu savu iemīļoto krēslu un pastūmu uz savu pusi krietnu kaudzi ar pankūkām un tad veel liecos pāri mātes šķīvim lai dabūtu rokā ievārījumu. Tad salēju sev pilnu krūzi ar tēju un sagāzu tanī pusi cukurtrauka un tad eleganti un graciozi nobeidzo šo izrādi ar piena pieliešanu.
''Labu apetīti.''
Es nošļupstēju sabāzusi mutē kalnu ar pankūkām.
''Katrīna tu ēd kā cūka''
Mans tēvs noteica salti lūkodamies manās siltajās zilajās actiņās. Es norīstījos piecēlos no galda un atvainojos un aizskrēju uz savu istabu. es pāroinu matus un sāku spēlēties. bIja neizsakāmi garlaicīgi. Tad likās ka Alise beidzot tikusi laukā no vannasistabas un nāk manas istabas virzienā. Es norīstījos un paslēpos zem gultas.
''Lien laukā briesmonēn!!!''
Alise atspēra vaļā istabas durvis. es pieplaku pie grīdas lai gan putekļi man nejauki kņudināja degunu.
''Apčīīī...''
Es skaļi nošķaudījos un sapratu ka nu Alise mani atradīs viens un divi...
Alise paspēra savu melnajā kurpītē ieauto kāju un pēkšņi pieliecās lai paskatītos zem gultas. Viņas melnīgsnējā seja atplauka negantā smīnā un viņa aiz maniem gaišajiem lokainajiem matiem izvilka mani laukā no pagultes.
''Au! Es pateikšu mātei!''
Es iesaucos censdamās atbrīvoties no Alises tvēriena.
''Un es pateikšu tēvam...''
Alise ļaunā priekā man draudēja atplaukdama smaidā redzot kā es pamazām pārakmeņojos.
''Nē...nevajag! Es darīšu visu! Viņš mani ieslodzīs kapellā!''
Es brēcu vairs nepievērsdama uzmanību sāpēm kuras Alise radīja velkot mani aiz maniem gaišajiem matiem. Viņa nelikās nezinis tikai turpināja klusi draudēt ļeuni lūkojoties manā šausmu pilnajā sejiņā. Kad tikām līdz kāpnēm viņa uzstutēja mani kājās un turpināja stīvēt lejā pa kāpnēm. Es spirinājos un pat spēru lai tikai tiktu vaļā no Alises tvēriena. Manās acīs pamazām parādījās asras un drīz jau brēcu pilnā kaklā. Manā galvā valdīja viens juceklis un uzbūrās šausminošas ainas no pagājušās sodīšanas reizes - Es sēžu viena pati un raudu kapellā...Eju pa sārto kāpņu celiņu...atveru smagnējās melnās durvis...
Iegaudojos vēl skaļāk lai mani sadzirdētu māte kas varbūt varētu mani hlābt no šī šausmīgā briesmoņa Alises un bargā tēva. Viņš noteikti lūkosies uz mani ar savām saltajām pelēkajām acīm manā sejā kamēr es kaukšu pa visu zāli. Tad aiz matiem aizvilks uz kapellu kur es tupēšu labākajā gadījumā kādas 10 stundas sastingusi no bailēm un aukstuma

Kā jumsīm patikās?

This post has been edited by Karamele: Jun 26 2006, 20:10

[Karamele]

cilvēki neesat takš tik ļauni, iekomntējiet ar takš *snuggle, snuggle T.T
Te turpinājums...
‘’Par mani nav daudz ko stāstīt...’’
Viņa pasmaidījusi teica taču kad atvēra muti lai turpinātu savu sakāmo atskanēja nelāgs krakšķis no griestiem. Tajos bija parādījusies plaisa...līdz ar milzīgu troksni no griestiem mūsu istabā uz grīdas nokrita meitene. Es atcerējos viņu no apakšstāva, viņa bija pirmā meitene ko pamanīju. Mugurā viņai bija ceriņkrāsas naktskrekls taču no diezgan dziļas brūces plecā ritēja asinis krāsodama paltraku sarkanā krāsā. Mati krita pāri viņas sejai līdz nepazīstamā viešņa pacēla galvu un noteica
‘’nezināju, ka sanāks tik iespaidīgi...’’
Es, protams, biju šokā, jo tikko manas istabas griestos bija ielūzusi man tik tikko pazīstama meitene...
******
Henrijs vēl arvien stāvēja lejā ēdamistabā pie sevis klusām smejoties un paklusām sarunājoties ar sievieti kas stingi sēdēja krēslā viņam blakus
‘’Interesanti, cik ilgs laiks paies, kamēr viņas viena otru iznīcinās...kā tu domā Marieta kura būs pirmā?’’
Sieviete, kuru acīmredzot sauca par Marietu pacēla galvu un pasmīnēja
‘’Gan Veronika to nokārtos, tikai izdomā kā izvilināt pirmo skuķi pie viņas. Starp citu, kura ir kura un kā tas meitenes sauc?’’
Henrijs nopūtās un turpinājis ar acīm raudzīties tālumā. Tad viņš pēc nelielas pauzes teica.
‘’ Meitene, kurai ir sešpadsmit, kura ir vecākā ir arī visstiprākā un par viņas ierašanos te man bija visvairāk bail, viņa pēc plāna pašlaik atrodas istabā ar mūsu mazo draudzeni Katrīnu. Ir arī Efija tā mazā meitene, kurai ir divpadsmit, viņai pašlaik vajadzētu būt ielūzušai Finellas un Katrīnas istabas griestos. Ir arī četrpadsmit gadīgā rudmate Envīne, viņa ir vienkārši nejauka un mums jārūpējas lai viņa izdzīvotu līdz beigām. Desmit gadīgā meitene ar brūnajiem matiem, tā, kura ir diezgan apaļīga, viņas vārds ir Tifānija nespried pēc viņas izskata un vecuma viņa ir diezgan spēcīga un var sagādāt nepatikšanas kādam no mums, viņa ir ļoti okšķerīga. Tas nu arī viss, mūsu mazā kavalērija kas uzrīkos te grautiņu un asinspirti...’’
Viņš pabeidza savu sakāmo ar velnišķīgu smīnu uz lūpām.
‘’Es iziešu, nebūšu atpakaļ ap vieniem naktī...’’
Henrijs noteica un piecēlās.