Mans beznosaukuma storijs, juus mani iekaardinaajaat.. Options

[rebel]

es lasiiju wisus shitos staastinjus,lasiiju,lasiiju,kamer pati kko uzraxtiiju. nju,un tagad buutu taa kaa jaaparaada,kas sanaaca..laikam.. nju..njemiet par labu un nenogaliniet mani ar kritiku. neesmu jau nekaac meistars.


Melns krauklis paceelaas gaisaa un aizlidoja. Tikpat melns kaa celjsh starp kokiem,tikpat tumshs kaa shii bezmeeness nakts. Ass veejsh traucaas starp koku zariem un plandiija vinjas dreebes. Tuvojaas ziema, un naktis kljuva aukstas. Driiz vinja vairs nevarees taa iet. Bet tas buus galaa.. driiz.

***

"Es necietiishu taadu attieksmi,Meiko!"
"Mamm, cik reizhu var teikt - piedod! Bet tas nav taa, kaa tu domaa, tur patiesiibaa.."
"Es zinu,kas notika! Pat nemeegjini mani paarliecinaat. Man nav nekaada iemesla neuzticeeties tavai skolotaajai,bet ir daudz dazhaadu iemslu, lai neticeetu tev!"
"Mammu,es luudzu, paklausies tachu! vai tu esi kaut vienu reizi dzirdeejusi manu staasta dalju? Vai tev neko nenoziimee tas,ka es esmu tava meita?!?"
"Taads necilveeks kaa tu nevar buut mans beerns! Vaacies! Ej uz savu istabu un ljauj man izdomaat,ko tagad ar tevi dariit! Tu,tu..."
un vinja nospljaavaas pie manaam kaajaam.

***

Apmaakushaas debesis pilniibaa atteeloja manas sajuutas,kad es gaaju atvadiities. Tas bija aizliegts, bet es citaadi nevareeju. Mani suutiija prom. Maaciities. Esot atradusi labu skolu, kuraa man nebuushot nekaadas iespeejas turpinaat savas kjeceriibas. Kjeceriibas! Taa vinja to nosauca. Mulkje! .. vai kaads maz zina,cik daudz vinji man noziimeeja un cik daudz reizhu patiesaaka bija vinju draudziiba? Nodeveeja. Es jutos kaa piekraapta un tajaa pashaa laikaa nodevusi vinju uzticiibu..ja tikai.. ja vien Kurodas kundze nebuutu pamaniijusi manu amuletu.. Ja vien Mikjo (michiyo) nebuutu mani izsekojusi.. Ja es buutu to pamaniijusi, varbuut...
Man bija jaabuut uzmaniigaakai.
Tas nedriikst atkaartoties. Un neviens nedriikst man aizliegt atvadiities. Nedriikst. Nedriikst mani aptureet. Citaadaak vinji.. neuzzinaas. Un buus briesmaas.

[rebel]

Pamodusies viņa izvilka no kabatas sakaltušu maizes garozu un sāka to grauzt. Tik tuvu,tātad jāiztiek ar to,ka palicis. pie tam, tādā laikā kā šis tāpat diez vai mežā izdotos ko atrast. Tik vārga meiko nebija jutusies nekad. Pat tad,kad bija slima ar plaušu karoni - jā,tad bija slikti,bet viņa vismaz bija jutusi sevī to spēku,kas cīnās par viņas dzīvību. Tagad..bija tikai tukšums. Garais un grūtais ceļš bija darījis savu. Ja viņa drīz nenonāks galā..par to bija bail pat domāt.

***

"Tātad,Meiko.." Kinoto turpināja,"Tā kā mums nav daudz laika, es mēģināšu pasaidrot īsi un ātri,tikai svarīgāko. Tev mežā būs jāatrod mūsu ciems. No tā gan atlikušas vairs tikai drupas, bet slēptuvē,ko atradīsi ar amuletu, glabājas Grāmata,precīzāk - tas,kas no tās atlicis,rakstu rullis. Ar amuleta palīdzību Tu varēsi to pārsūtīt mums. Un tad pati atgriezties. Pe mums. Pie savas ģimenes. Tu esi vienīgā,kas var izmantot amuletu, un mūs labprāt iznīdētu visi apkārtnes iedzīvotāji.Tāpēc piedod, bet man šis uzdevums jāuztic tev vienai."
"Nekas,es.."
"Es zinu,ka tu varēsi,meiko."
atkal jau. viņš patiešām ir varens.

***

Amuletu es saņēmu neilgi pēc jēra. Tas bija visai dīvaini - pēkšņi dienas vidū mani neatvairāmi vilka uz mežu, ierasto klajumu. Pametot visus darbus, devos uz turieni. Bez skaidrojuma,bez mērķa, jo parasti satikāmies vakaros. Man vienkārši bija jāiet. Citādi nevarēja. Un,jo tuvāk mežam es gāju,jo ātrāk man nācās iet,šķita,vēl nedaudz, un es sākšu lidot.
Ieskrējusi pļavā, es uz tā paša celma ieraudzīju ko noliktu. Piegājusi tuvāk sapratu,ka tā ir kāda rota..
"Patīk?"dzirdēju ierasto balsi. nebiju viņu satikusi jau kādu laiku. "Ņem,tā ir tev."
Un,pirms es paspēju ko teikt vai pat domāt - pirksti paši pastiepās un es pieskāros amuletam. Efekts bija tūlītējs: tas iemirdējās koši zils. Bailēs izmetu to no rokām, taču gaisma neizdzisa.šķita,ka tas izstaro dīvainu siltumu, tā vien gribējās amuletam pieskarties,turēt to cieši,cieši klāt un nekad,nekad nelaist vaļā..Kinoto mudināja to aplikt ap kaklu. Brīdī,kad amulets bija uzkārts kaklā un pieskārās krūtīm. gaisma lēnām sāka bālēt, tas kļuva vēss un tieši tāds pats kā no sākuma.
"Tagad tas ir tavs.Nebūtu vēlams ņemt nost," un es sapratu,ka viņš runā nopietni.

***

Jāiet,ir laiks. Viņa to zināja. Atgriezties aukstajā ārpusē būs smagi, bet tas ir neizbēgami, jo tieši tāpēc jau viņa ir šeit.Pabeigusi visu svarīgo, izpildījusi draugam doto solījumu, un tagad cīnās pati par sevi. Par sevi un savu laimi. Aiziet! un vējš atkal sagrābj viņu savā varā. Viņa jūt,cik tuvu jau ir. Ir vakars, tumšs un auksts, taču tas nemazina siltumu,kuru viņa aicinoši jūt, vāju,trauslu siltumu,kā diegu, kas norāda ceļu. Domas ir apstājušās un sastingušas, mērķis ir tikai viens - neļaut diegam pārtrūkt. Nokļūt otrā galā. Uzvarēt.




like yeah..
es te iepostošu visu,cik ir, bet tikai tāpēc,lai būtu pabeigts. jo sajūtas šito pārrakstot ir visai stulbas. tas bija Sen, un tieši tik Sen,cik es pārtraucu šito rakstīt,es arī to pazaudēju. ne jau kā pazaudēju burtnīcu,kur tas pierakstīts,nē.. es pazaudēju to diegu,uz kā stāsts varēja tikt savērts kā krelles, un pazaudēju arī pašas krelles..
protams,tagad es to pabeidzu,un, izmantojot sadrumstalotās atmiņas par idejām un ķepļep domulīmi, uzrakstīju nobeigumu arī,kuru pierakstīšu te kad būs vairāk laika.bet..man šķiet,ka tas stāsts sāka brukt jau sensensen un īstas jēgas viņu turpināt vai pabeigt nebija,tikai tik daudz,lai būtu pabeigusi,tikai tik daudz,kā pamocīt pašai sevi,liekot lasīt un pārlasīt kaut ko tik jēlu, nepārdomātu, muļķīgu.. (un pēc nobeiguma iepostošu arī savu galabeigu komentāru un dziļo pārdomu,kas radās,kamēr to pabeidzu.visu kasunkā. bet tagad nav laika. vēl jāpalasās tas,kas tepat forumā ir lasīšanas vērts.. ^^ )

EDIT: kā šito topic'u var izdzēst? man tādu iespēju it kā nepiedāvā. bet no šī vecā un gana nožēlojamā garagabala,kura ideju es jau sen aizmirsu, tā kā gribētos atbrīvoties.

This post has been edited by rebel: Sep 29 2006, 18:33